Šī gada 1. janvārī Latvijas ieslodzījuma vietās atradās 6548 ieslodzītie no kuriem pirmo reizi ir notiesāti 45%, otro reizi 22%, trešo reizi – 13%, ceturto un vairāk reižu-19%. 37,9% ieslodzīto pavadīs ieslodzījumā no 5 līdz 10 gadiem.
Šie skaitļi liecina, ka ieslodzījuma vietas Latvijā pašreiz darbojas kā pati sevi atražojoša sistēma un katrs piektais „izsūcas” cauri mūsu probācijas sistēmai un atkal nonāk aiz restēm nodarot savā „brīvības periodā” lielāku vai mazāku kaitējumu sabiedrībai. Notiesātais, kurš nokļuvis cietumā plāno sev tikai soda termiņa beigas, savukārt penitenciāro iestāžu darbiniekiem ir jārisina daudz sarežģītāks uzdevums. Viņiem ir jāpanāk lai tās noziedzīgās iemaņas, kas noziedzniekam ir izveidojušās nepaliek par vienīgajām viņa iemaņām, lai ieslodzītajam izdodas saglabāt sevī cilvēku. Apstākļi, kuru rezultātā šie cilvēki ir nokļuvuši aiz restēm ir dažādi, bieži tā ir nespēja pielāgoties jaunajiem tirgus ekonomikas izaicinājumiem, nespēja likumīgiem līdzekļiem panākt sabiedrības deklarētos labklājības etalonus. Jā, droši vien daudzus no ieslodzītajiem nekas uz šīs pasaules vairs neglābs un nekādas resocializācijas programmas viņus neatgriezīs normālā dzīvē, taču, manuprāt, ir vērt pacīnīties par atlikušajiem.
Ko darīt lai cilvēki, kuri tikko iznākuši brīvībā, kā agrāk mēdza teikt, ar tīru sirdsapziņu, neatgrieztos tur atpakaļ vēl līdz brokastīm? Es domāju, ka nepieciešams nodrošināt normālus uzturēšanās apstākļus, visiem kas vēlas ir jānodrošina iespēja strādāt un protams, iespēja iegūt izglītību. Es nesimpatizēju ieslodzītajiem, taču to cilvēku labā, kas atradīsies (vai patrāpīsies) šiem ieslodzītajiem blakus pēc viņu atbrīvošanas, nenāktu par ļaunu organizēt ieslodzītajiem studijas, kultūras pasākumus, dot viņiem iespēju nodarboties ar sportu. Drusku par daudz? Nav taisnība. Brīvības atņemšana un pakļaušanās režīmam ir pietiekami bargs sods. Ir skaidrs, ka penitenciārajā psiholoģijā deklarētais augstais soda mērķis - pāraudzināšana, dziļa pastrādātā nozieguma nožēla un noziedznieka personības izmaiņas, lielai daļai cilvēku šķiet pārāk abstrakts un nesasniedzams, taču tas ir mērķis uz kuru jātiecas. Ieslodzīto izolācijas izmaksas dažādās valstīs atšķiras, taču parasti tās ir ļoti augstas un efektīva probācijas sistēma var rezultātā ietaupīt budžeta līdzekļus.
Diemžēl Latvijā nav vienotas pieejas ieslodzīto izglītošanas procesa jautājumā. Ieslodzījuma vietās nepietiek mācību telpu, iekārtu, mācību grāmatu, nav pietiekami nodrošināti mācību apstākļi, trūkst darbinieku. Pagājušajā gadā 888 ieslodzītie mācījās ieslodzījuma vietās ierīkotajā skolās. Profesionālo izglītību apguva 861 ieslodzītais, 473 ieslodzītajiem bija iespēja nodarboties ar interešu izglītību. Labi? Protams, ka labi, tikai nedaudz par maz tik lielam ieslodzīto skaitam! Neskatoties uz to, ka mūsu valstī trūkst darbaroku, nodarbināti tika tikai 30% no kopējā ieslodzīto skaita. Darbs šajā gadījumā ne tikai pieradina pie kārtības un dod nepieciešamās iemaņas dzīvei brīvībā, bet arī rada finansiālo bāzi pirmajiem soļiem pēc atbrīvošanās. Burtiski pirms nedēļas Satversmes tiesa nolēma, ka ieturējumi no ieslodzīto darba samaksas neatbilst Satversmē noteiktajam vienlīdzības principam. Pirms tam bija tā, ka strādājošie ieslodzītie no saviem ”ieturējumiem” bija spiesti apmaksāt arī citu, nestrādājošo, ieslodzīto uzturēšanas izmaksas. Netaisnīgi? Protam, ka netaisnīgi! PCTVL jau vairākus gadus centās labot šo Latvijas sodu izpildes kodeksa normu (pēdējo reizi atbilstošs grozījums tika iesniegts šī gada 31.maijā), taču viss veltīgi, jo opozīcijas balsi mūsu valstī neviens nedzird.
Tieslietu ministrija nodarbojas ar koncepcijas izstrādi ieslodzīto resocializācijai, taču līdz koncepcijas iedzīvināšanai nekādi nenonāk. Es domāju šeit nav jāmēģina izgudrot velosipēdu, tas viss jau darbojas citās Eiropas Savienības valstīs un arī no padomju laika pieredzes nevajag baidīties. LPSR, lai arī tāla no ideālas, bet tomēr pastāvēja ieslodzīto resocializācijas sistēma. Cietumos darbojās darbnīcas, visi, kas vēlējās varēja mācīties vakarskolu filiālēs. Skolotāji šajās skolās par darba „specifiku” saņēma solīdu pielikumu algai. Bija gan sistēma, gan atbildība. Taču sistēmu sagrāva, darbnīcu iekārtas norakstīja vai izzaga, tāpēc arī nākas šo sabiedrības veselībai tik svarīgo darbu sākt no jauna.
Es domāju, ka ir nepieciešamas uzlabot normatīvo bāzi, izstrādāt ieslodzītajiem adaptētas mācību programmas, plašāk izmantot informācijas tehnoloģijas, attīstīt materiāli tehnisko bāzi, nodrošināt cietumu skolas ar nepieciešamajām ierīcēm un protams nodrošināt šajās skolās strādājošajiem pedagogiem cienīgu algu un sociālās garantijas. Un ja ar laiku noziegumu recidīvs samazināsies vismaz par trešdaļu - tēriņi pilnībā atmaksāsies. Mēs visi esam tajā ieinteresēti.