Pašvaldību būtiskākais ienākumu avots ir Iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Tas galvenokārt nonāk pašvaldības budžetā no ieturējumiem no darba algas, pie kam neatkarīgi no tā, kur cilvēks strādā – konkrētā pašvaldībā vai cituviet Latvijā, vienīgais priekšnosacījums, lai tas būtu deklarējis savu dzīvesvietu attiecīgajā teritorijā. Lai nodrošinātu budžeta ieņēmumu pieaugumu, pašvaldībai jāveicina iedzīvotāju ieplūšana dzīvošanai pilsētas teritorijā. Turklāt atsevišķās pilsētās, piemēram, Jūrmalā, kur budžetu būtiski papildina arī Nekustamā īpašuma nodoklis, šīs lietas mijiedarbojas. Jo vairāk nekustamo īpašumu tiks uzbūvēti teritorijā, jo lielāks ienākums var tikt saņemts arī no nekustamā īpašuma nodokļa pilsētas budžetā. Iespējams, ka tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka Jūrmalu mēdz saukt par Rīgas „guļamrajonu”.
Izriet secinājums, ka pašvaldībām praktiski nepastāv tiešas intereses rūpēties par darbavietu radīšanu pilsētā, t.sk. uzņēmējdarbības attīstību, neskatoties uz to, ka šī funkcija ir uzdota tām ar likumu, jo no tā nav nekādu būtisku budžeta ieņēmumu, ja neskaita dažādas vietējās nodevas u.c.
Latvijas valdība apgalvo, ka galvenais šā brīža uzdevums ir ekonomikas atveseļošana. Piemēram, uzņēmumā, lai sasniegtu rezultātus, vadītājs domā, kā motivēt visu līmeņu darbiniekus strādāt kopīgam mērķim un izstrādā motivācijas instrumentu. Valstij ir jādomā kā, ejot vismazākās pretestības ceļu, radīt pašpietiekamu mehānismu, lai pašvaldības strādātu kā „valsts aģenti” ekonomikas sildīšanā un attīstībā. Kas var labāk saprast un atbalstīt vietējo uzņēmējdarbību, ja ne paši reģioni uz vietas? Pašvaldībām ir nevis jāizsniedz „atbalsta spieķīši” valsts dotāciju veidolā, bet pašām jādod rokās „makšķeres”, lai veiksmīgāk risinātu augošā bezdarba problēmas un sociālos jautājumus reģionos.
Šāds mehānisms rastos, ja pašvaldību budžetu papildinātu vismaz viens santīms no katra apgrozītā lata attiecīgajā teritorijā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) veidā. Tāpat tikai loģiski būtu, ja pašvaldība saņemtu kaut nelielu daļiņu no uzņēmumu peļņas nodokļa (UIN). Runa ir par iekasēto nodokļu sasvstarpējo pārdali starp valsts un pašvaldību budžetiem, samazinot Iedzīvotāju ienākuma nodokļa īpatsvaru un papildinot ar ieņēmumiem no PVN un UIN no tiem uzņēmumiem, kas darbojas attiecīgajā pašvaldībā.
Jāizmanto krīzes laiks, lai pieņemtu tālredzīgus lēmumus, kas vērsti uz pamatu sakārtošanu, lai arī krīzei beidzoties mēs būtu restrukturizējušies un gatavi maksimāli izmantot nākamo izaugsmes vilni, kur izaugsmē būtu ieinteresēti gan valsts, gan pašvaldības, gan uzņēmēji. Savukārt iedzīvotāji sajustu šīs kopdarbības galarezultātu - pilsētas budžetu, kas spējīgs nodrošināt nepieciešamās sociālās programmas.