Tik daudz niknuma akvareļos nav nācies redzēt - sprieda skatītāji Ukrainas mākslinieka Jevgeņija Petrova izstādes Petrova suņi atklāšanā Rīgas mākslas telpā. Ekspozīcija veltīta suņiem – agresīviem, bīstamiem, nomocītiem, pārgurušiem, izslāpušiem, daudz ko pārdzīvojušiem. Lielākā daļa darbu veidota akvareļa tehnikā, taču ir arī eļļas gleznas un skulptūras. Izstādes atklāšanā Jevgeņijs Petrovs uzsvēra, ka viņa māksla nav saistīta ar politiku: "Tagad tāds laiks, bet darbiem ar to nav nekāda sakara. Ceru, ka mana māksla jums nešķitīs pārāk agresīva."
Pārtraukums zīmēšanā
Sarunā ar KDi mākslinieks stāsta: "Jau pirms diviem gadiem man bija priekšnojauta, ka pie mums var notikt kaut kas tāds, ko esam piedzīvojuši pēdējos mēnešos. Tajā laikā tapa daži darbi, kuri atspoguļo pašreizējo situāciju mūsu valstī. Viens no tiem ir šajā ekspozīcijā – dubļainā ainavā suns lec cauri auto riepai. Kā zināms, riepa ir Maidana simbols. Es varu nojaust šādus notikumus, taču tad, kad tie kļūst par realitāti, es uz tiem mākslā vairs nespēju reaģēt un cīnīties ar tiem nav manos spēkos. Patlaban es reaģēju tā, ka nespēju strādāt. Tas mani tik dziļi aizskāra, ka es pārtraucu zīmēt. Tas notika brīdī, kad sāka šaut uz cilvēkiem Maidanā. Es nezinu, kad varēšu atsākt."
Jevgeņijam Petrovam bieži tā gadās – viņš kaut ko glezno, un pēc tam tas notiek realitātē. "Man bija izstāde Odesa 007 – es uzzīmēju dažas ēkas, un tieši šo ēku pilsētā vairs nav. Tās sadega vai tika nojauktas, tāpēc Odesu es vairs nezīmēju. Ja kaut ko zīmēju, mani vienmēr pārņem bažas," viņš saka. Mākslinieks dzimis Hersonā un jau ilgāk nekā 20 gadu dzīvo Odesā: "Tā ir mana pilsēta, es ļoti mīlu ūdeni. Es bieži gleznoju jūru, pludmali." Viņš ir absolvējis M. B. Grekova Mākslas skolu Odesā – tā ir vecākā mākslas izglītības iestāde Ukrainā.
Politiskās situācijas izraisīti nemieri un uztraukums pašlaik valda visā Ukrainā, arī Odesā. "Cilvēki iziet ielās. Notiek kautiņi un attiecību kārtošana. Tagad visur ir vienlīdz baisi. No rīta pamostoties, es ieklausos – vai neskan šāvieni. Es ieklausos arī savā sirdī, bet prātu neieslēdzu. Man šajos apstākļos strādā tikai intuīcija – kur būt un ar ko kurp doties. Man ir jābūt kopā ar tuviniekiem un jāpalīdz viņiem, cik ir manos spēkos."
Ne saites, ne uzpurņa
Kādreiz māksliniekam bija mopsis, vārdā Ipolits. Viņa dēļ Jevgeņijs Petrovs arī sāka gleznot agresīvus četrkājainos draugus: "Cilvēki iet pastaigās ar bulterjeriem un pitbulterjeriem, un tiem nav ne saites, ne uzpurņa. Lielie suņi visu laiku uzbruka manējam, un man nācās viņu aizsargāt. Es nodomāju – vajadzētu uztaisīt izstādi, jo ir ārējais kairinātājs. Es zīmēju to, kas man nepatīk un kaitina, tāpēc jāzīmē šādas situācijas, kurās iesaistīti agresīvi cīņu suņi. Ipolits ir sveiks un vesels, taču viņš vairs nedzīvo pie manis."
Daži suņi Jevgeņija Petrova gleznās ir agresīvi monstri, citi – pavisam cilvēcīgi. Cilvēki pārvēršas par dzīvniekiem, un dzīvnieki iegūst humānas iezīmes. "Tā arī ir. Būtu vērts uzmanīgāk ieskatīties suņu sejās mums visapkārt," atzīst Jevgeņijs Petrovs.
Kad es saku māksliniekam, ka cīņu suņi viņa gleznās man liek šausmās sarauties, viņš atbild: "Man arī." Arī viņa skulptūras ir atbaidoši fascinējošas – tās atgādina nevainojami veidotas kičīgas porcelāna figūriņas (skatīt skulpturālo kompozīciju Delikateses – rozā sunīši, kas atsakās no jūrskolas). "Jā, tādi briesmonīši," piekrīt autors.
Tajā pašā laikā visus darbus, kuros atveidoti suņi, mākslinieks uzskata par pašportretiem. "Es sevi asociēju ar suņiem, kurus jūs redzat izstādē. Esmu nonācis tādos apstākļos, kuros man ir jāizdzīvo un jāiztur sabiedrības un mākslinieka pretcīņa. Daudzi dzīvnieki, kas atainoti gleznās, ir reāli, es tos esmu saticis Odesas ielās. Es viņus fotografēju un pēc tam modelēju situāciju, kurā šie suņi varētu būt nonākuši cilvēku dēļ. Tikai cilvēki liek viņiem tā dzīvot un tā ciest."
Rupjība vēl dzīva
Mākslinieka izstādes atklāšanu Rīgā apmeklēja divdesmit pieci viņa darbu kolekcionāri no Ukrainas, Krievijas, Lietuvas, Austrijas, Polijas un ASV. "Atbrauca lieli investori, naftas un gāzes kompāniju menedžeri, kurus aizkustinājusi Jevgeņija Petrova māksla," sarunā ar KDi stāsta Kijevas galerijas Tsekh/Cehs vadītājs Aleksandrs Ščeluščenko, kurš labi pārzina situāciju Austrumeiropas mākslas tirgū un bijušās PSRS valstu teritorijā un ir kolorīts, atklāts sarunas biedrs.
Viņš pārstāv Jevgeņiju Petrovu un vēl piecus ukraiņu māksliniekus. "Petrovs ir apvienojis klasisku, izsmalcinātu, augstvērtīgu akvareļa tehniku ar postmodernu sižetu. Mūsdienās tas ir retums, jo vairākums mākslinieku vispār neprot zīmēt un gleznot. Viņi taisa redīmeidus kā sveicienu onkulim Dišānam, kurš, 1917. gadā uztaisot Strūklaku/Fountain, atļāva mākslai būt rupjai un bezkaunīgai. Šī rupjība vēl arvien ir dzīva. Brīvība, drosme – tas viss ir brīnišķīgi, par to var ilgi domāt, to var uztvert kā atrakciju, taču pret to nevar izturēties kā pret šedevru, kas prasa rūpīgu roku darbu. Jevgeņijs Petrovs ir palicis tradicionālās mākslas teritorijā. Viņš glezno, taisa akvareļus. Apvienojis divus vektorus – tradicionālo tehniku un postmoderno sižetu –, viņš atrod cienītājus gan antikvārās, gan laikmetīgās mākslas tirgū. Suns ir kļuvis par mākslinieka konceptuālo personāžu gleznās, zīmējumos un skulptūrās. Suns lēcienā, suņi ugunī, suņi, kas medī kaijas pie jūras. Suns, kas laiza naftu. Suņi, kurus slīcina," Jevgeņiju Petrovu raksturo Aleksandrs Ščeluščenko. "Petrovs ir čakls un funkcionāls: pusi dienas viņš izšuj paklāju, pusi dienas taisa akvareli, pēc tam vēl stundu apglezno antīku šķīvi. Katru dienu viņam ir šādi vingrinājumi."
Rīga ir stilīgāka par Kijevu
Ekspozīcija Rīgas mākslas telpā māksliniekam ir svarīga tāpēc, ka šī ir pirmā izstāde viņa karjerā, kas notiek municipālā izstāžu zālē. Esmu izrādījis Petrova darbus Parīzē, Stambulā, Viļņā un citur pasaulē, taču tas notika komercgalerijās, mākslas gadatirgos un izsolēs. Rīgā izstāde ir skatāma nekomerciālā galerijā, tas ir kuratora Māra Vītola projekts," skaidro Aleksandrs Ščeluščenko.
"Rīga nav tā vieta, kurā es cenšos pārdot savu mākslinieku darbus. Rīgu es neuzskatu par tirgu, es šeit pazīstu visus kolekcionārus, un trim no viņiem ir Petrova darbi. Rīga ir tā vieta, kurā ir jāparādās un jādiskutē par mākslu. Jums ir kulturālas, viedas, interesantas un mūsdienīgas pilsētas tēls. Jums tas ir jānostiprina un jāattīsta, tad jūs varēsiet kļūt par Ziemeļeiropas un Austrumeiropas centru. Niša ir brīva! Rīga ir ļoti patīkama tikšanās vieta, ja jau šeit ar prieku ieradušies kolekcionāri no Austrijas un Kalifornijas. Tas ir nozīmīgi. Man ir jāatzīst, ka Rīga ir stilīga pilsēta, pat stilīgāka par Kijevu," saka Aleksandrs Ščeluščenko.
Viņš stāsta, ka Jevgeņija Petrova darbi maksā 1000–10 000 eiro. "Tas ir Eiropas "lētais gals". Mēs neesam ieinteresēti uzskrūvēt cenas. Darba pārdošanas fakts mums ir svarīgāks nekā cena. Es reiz strādāju ar kādu vecākas paaudzes mākslinieku, kurš man teica: "Saproti, laikmetīgās mākslas darba iegāde ir laikmetīgās mākslas akts." Mums ir jāatbalsta, jāstimulē darbu pārdošana. Jevgeņija Petrova darbi pieder 90 kolekcionāriem 16 valstīs. Mēs gribētu iekļūt arī publiskajās kolekcijās, muzejos, taču vēl jāpaiet laikam. Mēs gaidām, kad mūs uzaicinās. Mēs nenodarbojamies ar lobismu, es nespēlēju šādas spēles. Tam visam jānotiek dabiski, lai muzeja direktors vai kurators vispirms ieinteresējas par Petrova darbiem," skaidro galerists.
Vanagu salidojums
Aleksandrs Ščeluščenko pēc izglītības ir kinematogrāfists scenārists. Viņš studējis Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtā (VGIK) Maskavā, pirms tam Kijevas Teātra institūta Kino fakultātē apguvis kino un televīzijas producenta amatu.
Viņš lepni paziņo: manā galerijā jūs neieraudzīsiet visu Ukrainas mākslas ainu, pie manis jūs varat iepazīt tikai vanagus – spēcīgākos, spicākos māksliniekus. "Tas ir mans panākums. Esmu izvēlējies monstrus, kuri ienīst cits citu. Protams! Tā ir konkurence, jo katram autoram ir sava filosofija, savi jauni formālie risinājumi. Labi, nav jau tā, ka viņi ienīstu cits citu, taču valda savstarpējā spriedze. Viņi reti satiekas vienā telpā, viņu ceļi gandrīz nekrustojas. Nekādu grupas izstāžu. Viņi visi ir ļoti atšķirīgi. Mākslinieki konkurē savā starpā, tā ir normāla parādība, tā ir bijis vienmēr. Gogēns ienīda van Gogu, taču viņi dzēra kopā, viņiem bija ļoti saspīlētas attiecības."
Visi sēž uz čemodāniem
Kā politiskā situācija Ukrainā ietekmē mākslas tirgu? "Pašlaik tirgus ir pilnībā apstājies. Nav nekādu pasākumu, nekādu atklāšanu. Ukraiņi vairs nepērk mākslu, jo visi sēž uz čemodāniem. Visi, kam ir bizness, vēlas aizbēgt, visiem bail. Bail no uzbrukumiem, bumbu sprādzieniem, kara. Kāds vēlas karot, kādam nav bail. Par Krimu es neiešu karot, par Kijevu gan. Ja Kijevā kaut kas notiks, būs jāizved ģimene uz Lietuvu vai Latviju, bet pašam – mobilizācija. Es ar draugiem biju Maidanā no 24. novembra un viens no pirmajiem iznācu ar Eiropas Savienības karogu. Mēs tur dežurējām katru dienu, arī naktīs. Pievedām benzīnu Molotova kokteiļiem, akmeņus. Ko mēs esam panākuši? Mēs nometām Janukoviču, pārtraucām korupcijas sistēmas darbību. Mēs turpināsim stāvēt Maidanā, mēs esam aktīvisti. Mēs vērojam jaunas politiskās reālijas. Mēs sniedzam iespēju varai mainīties. Krimas jautājums ir ļoti sarežģīts. Es uzskatu, ka tā nav ne krievu, ne ukraiņu, bet tatāru teritorija. Tā ir pavisam cita kultūra. Ukraina tur nav tik sen, un tatārus vajag atbalstīt, jo tie ir viņi, kam atņem zemi," uzskata Aleksandrs Ščeluščenko.
Deviņdesmit procentu kolekcionāru, ar kuriem strādā galerija Tsekh, ir ārzemnieki. "Ukraina ir postpadomju valsts, savā gaumē un izglītībā diezgan primitīva valsts. Mums bijis daudz primitīvu, slikti izglītotu, neinteliģentu vadoņu. Man ir vēriens, ambīcijas un lieliski mākslinieki, taču Ukrainā es ar savu galeriju neesmu meinstrīmā, tur ir citi," apgalvo Aleksandrs Ščeluščenko.
Sociālais lifts miljardierim
Viens no aktīvākajiem laikmetīgās mākslas kolekcionāriem Ukrainā ir miljardieris un bijušā Ukrainas prezidenta Leonīda Kučmas meitas vīrs Viktors Pinčuks. Kijevā viņam ir savs mākslas centrs Pinchuk Art Centre, kurā notiek pasaulslavenu autoru izstādes. "Es nezinu, kur pašlaik ir Pinčuks. Varbūt Londonā vai Šveicē. Viņš neuzstājas ne ar kādiem paziņojumiem saistībā ar politisko situāciju. Kijevā es viņu neredzu. Mūsu sabiedrībā joprojām ir saglabājusies liela distance starp varas pārstāvjiem, bagātajiem cilvēkiem un visiem pārējiem. Es varu atbraukt uz Rīgu, aiziet uz kādas bankas korporatīvo pasākumu un satikt tur veiksmīgākos uzņēmējus. Pie jums mierīgi var satikt valsts augstākās amatpersonas, valdības locekļus, bijušos premjerus – tas ir normāli. Pie mums nekas tāds nav iespējams, tas nav reāli. Distance ir milzīga. Valsts ir liela: Ukrainā ir 45 miljoni iedzīvotāju. Tu nevari satikt Pinčuku un saprast, kur viņš ir un ko dara. Pie mums valda patoss un snobisms, un ar to ir jācīnās."
Vai Pinčuka mākslas centrs ir veicinājis ukraiņu sapratni par laikmetīgo mākslu? Vai tas pilda izglītojošu funkciju? "Tur ir notikušas Aniša Kapūra, Demjena Hērsta un Džefa Kūnsa izstādes. Taču tam bija daudz lielāks efekts un rezonanse ārpus Ukrainas – ārzemēs Pinčuku labi zina. Viņš ir atvēris savu izstāžu telpu biznesa centrā – tā ir milzīga kļūda. Tā ir ļoti slikta vieta. Tas nav Zahas Hadidas projektēts muzejs. Laikmetīgā māksla prasa īpašu pieeju, arī ekspozīcijas ziņā. To nevar izrādīt biroju telpās ar zemiem griestiem – tas ir smieklīgi. Ja Ajs Veivejs atved milzu instalāciju, kas veidota no divriteņiem, tā būtu jāapskata vismaz 20 metru attālumā. Telpu ziņā Pinčuks ir zaudējis, viņa mākslas centrs izveidots neprofesionāli. Jums Rīgā nav tik šausmīgas vietas kā Pinčuka mākslas centrs."
Tomēr pie ieejas šajā mākslas centrā allaž ir rinda. "Jā, tajā stāv studenti un pilsētas viesi, jo ieeja ir bez maksas. Vai tu zini, kā tiek veidota rinda? Viņi laiž iekšā piecus cilvēkus. Tas tiek darīts apzināti. Ja ielaidīs uzreiz visus, rindas nebūs. Iedomājies, tu brauc ar taksometru pa pilsētas centru un pamani rindu – tev uzreiz gribas tur nokļūt. O, Pinčuks! Jāiet! Tu ieej iekšā, un tur ir tukšs, staigā trīs uzraugi. Tas ir mārketinga gājiens. Pinčuks – tā ir nauda. Aizraušanās ar laikmetīgo mākslu viņam ir "sociālais lifts". Nauda, kura tiek ieguldīta mākslā, nodrošina viņam reputāciju pasaulē. Tas ir viņa vēstījums: es atbalstu progresīvos britu, amerikāņu, brazīliešu un ukraiņu māksliniekus, es investēju nākamajās paaudzēs, es attīstu pasaules intelektuālo bagāžu. Tajā pašā laikā mūsu mākslas skolās tek jumts un studentu stipendija ir desmit eiro mēnesī – kur ir Pinčuks, un kur ir visi šie cilvēki?! Tas viss ir ļoti pretrunīgi. Pateicoties aktivitātēm laikmetīgajā mākslā, Rietumos viņa vārds izskan skaļi. Viņš to dara, lai viņu pieņemtu imperatoru, šeihu un karaļu pilīs, lai ar viņu dzertu kafiju Hilarija Klintone. Mums, kuri strādā ar laikmetīgo ukraiņu mākslu ikdienā, Pinčuks ne palīdz, ne traucē. Viņš mūs nepamana. Viņa personība ir liels noslēpums. Zinoši cilvēki stāsta, ka viņam vispār patīk antikvariāts un Šiškins, taču viņš ir spiests spēlēties ar laikmetīgo mākslu renomē dēļ."
Galerijā Tsekh Kijevā pašlaik aplūkojama Jaroslava Derkača izstāde – viņš ir mākslinieks no Luganskas, kas atrodas Ukrainas austrumu reģionā. "Es vēlos atbalstīt ukraiņus, kuri dzīvo netālu no Krievijas robežas un katru nakti gaida raķešu uzlidojumus." Mākslinieks ir radījis lielas, raupjas sarūsējuša metāla skulptūras. "Es viņam palīdzu. Ko vēl es varu darīt? Es neesmu ne karavīrs, ne deputāts. Es esmu galerists."