Kā studijas augstskolā padarīt vērtīgākas?

Krietni jāsamazina augstskolu skaits, jāatjauno uzņemšana konkursa kārtībā, lai augstskolās iestātos gudrākie prāti, kuriem kvalitāte būs arī vēlāk, un nevis kā pēdējos 10-15 gadus - augstskolā stājās katrs, kuram bija nauda (vai iespēja dabūt kredītu) un doma tikai iegūt augstāko izglītību, lai varētu taisīt karjeru vai naudu. Tagad ir tā, ka gandrīz katram, bieži vien, arī muļķim, ir augstskolas izglītība un maģistra grāds, un viņš nespēj saprast, kādēļ nevar atrast darbu vai jāstrādā viņa kvalifikācijai neatbilstošs darbs. Latvietis pēc savas būtības ir vairāk prātuļotājs, ne darītājs un daudzas sociālās jomas profesijas, ak!, ir tieši virzītas uz tukšu muldēšanu. Lai studētu eksaktajā jomā, jābūt uz to specifiski virzītam prātam, tādu prātu ir maz, bet tie arī nereti ir ļoti robusti savā domāšanā un valodā, un tiem, kuri nevar skaisti izteikties, savukārt, sociālajā jomā nav ko darīt.

Kursi,kas vareetu arii nebuut,t.i, "jaanogriezh": 1)PR,meediju,telekomunikaaciju,uc. "Mikimausu zinaatnes" 2)N-tie juristi ar vairs nav vajadziigi 3)Jaaveido kontakti ar aarzemju augstaakaas izgliitiibas iestaadeem (jo patreiz shaubos vai maz kaada no lv universitaateem ir pasaules top sarakstaa) 4)jaatiista zinaatne,psihologjija.. 5) vairaak vieslekcijas,seminaari

1. pirmām kārtām augstskolu kvalitāti nosaka pasniedzēji. Latvijas zinātnieka vidējais vecums ir 60 gadi, tas skaidri nozīmē ka radošs zinātniskais darbs nav veigts kādu laiku apmēram 20 -15 gadus. Tāpat ja mēs paskatāmies uz zinātniskām publikācijām autoritatīvos zinātniskos izdevumos, tad Latvijas tur nav !!! Mājas viesis nav zinātniska publikācija. Lai būtu augstskolas ir jābūt pasniedzējiem tiem ir jābūt spēcīgiem un zinātniski aktīviem. Lūdzu atvainojiet, bet veciem cilvēkiem ir jāļauj atpūsties. Normāla situācija būtu ka pasniedzējs butu tikai tāds zinātnieks kam ir aktīvs pētījums un vismaz viena zinātniska publikācija gadā. 2. otrām kārtam zinātnes valoda ir angļu valoda, vienalga vai mēs gribam to atzīt vai nē. Ja pasniedzēji nevar lasīt lekcijas angliski un studenti nevar klausīties angliski, viņi nav konkurētspējīgi. Zinātne ir kolektīvs darbs un ja zinātniskais darbs nav pieejams pasaulē tam nav nekādas vērtības, tā ir iztērēta nauda. Vēlams maģistru darbiem bet obligāti doktoru disertācijām ir jābūt angliski. Mūsdienās viss zinātniskais darbs ir starptautisks kolektīvs ieguldījums. 3. Izglītība nav bez zinātnes, Latvijai ir jāpaskatās un jāsaprot kurās nozarēs mēs esam spēcīgi un jāiegulda tajās, tā ir elementāra privatizācija. Latvija nav ne ASV ne PSRS, kas var attīstīt pilnīgi visas nozares, mums nav tādas naudas un mums nav tik daudz cilvēku. Ja tiek attīstīta kāda nozare ir skaidri jāzin kāpēc. Tie kas gribēs mācīties citus jautājumus tie dosies uz ārzemēm, bet ja mēs to nedarīsim visi dosies uz ārzemēm un tas jau ir sācies. 4. Zinātne un izglītība ir atrauta no realitātes, nav zinātniskā pasūtījuma no uzņēmumiem. Lielā mērā tas ir kultūras jautājums, Latvijas uzņēmumi ir pārāk piesardzīgi un nav gatavi uzsākt jaunus projektus. Te ir jāstrādā valstij LIA kopā ar universitātēm un jāmāca uzņēmējiem izmantot zinātnes produktus. Latvija ir pēdējā vietā Eiropā zinātnes produktu izmantošanā ražošanā. Interesants piemērs ir atvērtā koda risinājumi, kuri Latvijā faktiski nav, bet vai jūs ziniet kas ir MAC OS X vai android. Tie ir bezmaksas risinājumi kuri ir pārtaisīti par pārdodamiem produktiem. Lielās kompānijas nekaunas izmantot bezmaksas produktus, mēs kaunamies un pēc tam maksājam par to kas ir bez maksas. 5. Iniciatīva un radošā domāšana, tā man liekas ir TABU tēma Latvijā. Bet apstākļos kad arvien vairāk cilvēkus darba tirgū aizstās mašīnas tikai radošā domāšana būs tas ar ko cilvēki varēs konkurēt. 6. Sabiedriskā doma tā ir tā kāpēc studenti izvēlās ekonomistus un juristus, tādēļ arī valstij ar valsts mēdijiem ir jāparūpējās lai sabiedriskā domā ir atbilstoša situācijai, tieši tas notiek Hollandē un Lielbritānijā. Ja mēs kaut ko darām mums ir jāzin kāpēc mēs to darām pretējā gadījumā zaudēts laiks un nauda.

Piekrītu komentāriem par reālās dzīves prakses nepieciešamību mācību procesā, bet pa lielam - svarīgākā ir attieksme un pasniedzēju-audzēkņu sadarbību. Visbiežāk pasniedzēju neieinteresētība nosit jebkādu vēlmi pašai interesēties un saspringt. Reizēm VISS tiek izdarīts ķeksīša pēc - studenti turpina izlikties pa vidusskolniekiem un izbēgt no jebkādām mācībām, bet pasniedzējam nav interese ar to cīnīties, tāpēc nolasa lekciju un ieraksta krustiņu. Visbiežāk rakstu darbi netiek izlasīti, nav reālu komentāru, pat ja ir prakse, arī tā tiek apieta un reāli nav nekāda labuma. Abas puses gan mācāmie, gan mācītāji to uzskata kā paralēlu eksistēšanu nevis sadarbību, kā tam vajadzētu būt! Kaut kur ir baisa komunikācijas kļūda.

tas, ja ir maz nodarbību, vel nenozīmē, ka studenta, ir naski jājoņo uz darbu, tas laiks ir domāts pašmācībai. paprasiet kādam studnetam, cik reizes viņš ir bijis bibliotēkā, visi šļūc uz i-netu cauri... Tā ir tāda ačgārna domāšana, sakot, ka 4 dienas studijām ir par maz - kurā laikā tad ejat uz bibliotēku????

Manuprāt, viena no lielākajām Latvijas augstskolu problēmām, vismaz sociālajās zinātnēs, ir saistīta ar apgūstamās programmas akadēmiskumu, kurai trūkst praktiskās ievirzes. Darba devējiem ir nepieciešami darbinieki ar praktiskām zināšanām, nevis tikai ar teorētiskām.

Likvidējot.

Jālikvidē budžetu vietas augstskolās, Valstij jāgarantē katram bezmaksas profesijas ieguve par valsts līdzekļiem- arodskolās, koledžās, bet tālāk jaunietis var strādāt un pelnīt naudu lai apmaksātu sev augstāko izglītību

Un vēl visiem tagad patīk runāt par inovācijām, itsevišķi politiķiem. Bet kā gan var rasties inovācijas, ja nav tehnisko zināšanu bāze, soc. zinātņu inovāciju pienesums tautsaimniecībai nav diezko liels. Te būtu jārunā arī par šo zināšanu trūkumu jau skolas laikā, kas vēlāk izpaužas jau kā nespēja un nevēlēsānās apgūt eksaktos priekšmetus un attiecīgas profesijas izvēlē. Un tehniskus speciālistus, kas spēj izpildīt savu darbu jau mūsu universitātes spēj uzražot, bet zinātniekus gan nē, par ko daļēji atbildīgi ir arī uzņēmēji, kas vēl nav pieraduši daļu naudas novirzīt zinātnei un pētniecībai.

Pilnībā piekrītu arī par ārvalstu lektoru piesaistīšanu - SSE jeb Rīgas ekonomikas augstskola ir ļoti labi nodemonstrējuši to, ka pieaicinot labus arvalstu lektorus un vienus no Latvijas labākajiem profesionāļiem, iespējams izveidot augsta līmeņa universitāti, kurā manuprāt ir lielākais ārzemju studentu procents Latvijā, jo līmenis tiešām ir augsts. Bet nu protams bez zviedru naudas un sistēmas nekas tāds nebūtu noticis.

Un runājot par praksi - tāda jau pastāv, tikai tā sistēma nav pārāk veiksmīga. Ir daudz programmas kurās prakse ir obligāta, taču ļoti daudz kas ir atkarīgs no uzņēmējiem, kuri nevienmēr vēlas apmācīt jaunus darbiniekus, jo aizejot strādāt bieži atklājās, ka universitātē nekas nav iemācīts. Bet pati universitāte par to saņem lielu naudu, jo piemērām man prakse ir uz 20 kredītpunktiem, kas ir aptuveni viena pusgada kredītpunktu daudzums. Tikai par prakses atsakites pieņemšanu universitāte manā gadījumā no valsts saņem ap 1000 ls, pilnīgi nepelnīti.

Pilnībā piekrītu iepriekšējajam komentāram par jauniešu izvēli. Nepietiek ar to ka vienreiz gadā ir atvērto durvju dienas, vai arī ikgadējā izstāde "Skola"", kurā arī pilnīgi objektīvu informāciju par savu izvēlēto profesiju nevar iegūt, jo katrs augstskolas pārstāvis velk to deķīti uz savu pusi. Domāju, ka skolā par to būtu jārunā daudz aktīvāk,šobrīd viss atkarīgs vai audzinātājs ir ieinteresēts par savu audzēkņu nākotnes plāniem. Būtu vērts padomāt par tādu lietu kā karjeras konsultācijas pēdējo klašu skolēniem, kas efektīvi darbojas citās valstīs, kur objektīvs eksperts spēj palīdzēt izvērtēt gan spējas, gan vēlmes. Tas varētu ierobežot to trako vervēšanu, kas notiek tieši pirms dokumentu iesniegšanas, kad visi grib vairāk cilvēkus savā programmā un ir gatavi stāstīt jebko, lai tā būtu, man pašam gandrīz sanāca uzķerties, ja nebūtu ticis pirmajā prioritātē, tad par savu otro es būtu dziļi nelaimīgs.

Manuprāt, viens no visaktuālakajiem ir jautājums "Cik precīza ir jauniešu izvēle, sākot studijas?".Vēlos padalīties ar savu pieredzi. Bieži vien ar studiju programmas aprakstu un nelielu mācāmo kursu uzskaitījumu ir par maz. Programmas aprakstam noteikti vajadzētu būt daudz plašākam. Vajadzētu būt iekļautiem arī kādiem reāliem piemēriem no dzīves, kā tieši izpaudīsies izvēlētās profesijas darba specifika un kāda būs darba ikdiena. Pati izvēlējos studēt sabiedriskās attiecības ... Esmu vīlusies, jo izvēlētās profesijas darba ikdienas nav gluži tāda, kādu biju to iztēlojusies. Neviļus rodas jautājums - ko tagad darīt? Mainīt studiju programmu un augstskolu? Varbūt tomēr palikt un studēt līdz galam ar cerību, ka pēc 4 gadiem jau izvēlētā profesija būs iepatikusies? Dilemma. Augstskolu atvērto durvju dienās notiekti vajadzētu noorganizēt, lai par katru profesiju, ko iespējams apgūt augstskolas studiju laikā, pastāsta kāds šajā jomā darbojošais speciālists. Šis cilvēks ar konkrētiem piemēriem no dzīves iepazīstinātu topošos studnetus ar reālo darba ikdienu, darba plusiem, mīnusiem, un studētgribošajiem jauniešiem rastos lielāks priekšstatas par izvēlēto profesiju.

Es arī piekrītu te kaut kur rakstītajam par to,ka studenta noslogojums augstākajās mācību iestādēs ir smieklīgs, it sevišķi humanitārajās nozarēs. un par to vēl atļaujās palūgt milzu naudu. tāpat cilvēki pēc vidusskolas atnāk gatavi turpināt ierasto ritmu, bet augstskolā hops, pāris lekcijas nedēļā, viena lekcija dienā, un cilvēks izlaižās, 9 jau sāk palikt par ļooti agru celšanās laiku, līdz ar to uz lekcijām 9:00 vairs negribas iet, labāk pagulēt ilgāk. uzskatu ka arī augstskolās ir jāturpina vidusskolas režīms, sākam 8 varbūt ne līdz 15, bet lekcijas katru dienu un miers. tā var gan samazināt skolā pavadāmo gadu skaitu gan mācību izmaksas. kas katru gadu it kā ir vienāds cipars, bet lekciju skaits pa gadiem krasi atšķiras. vidzemes augstskolas politoloģijas nodaļā, pirmos 3 gadus lekcijas bija diezgan šķidri plānotas, pirmajā semestrī vairāk, otrā mazāk. bet ceturtajā gadā, kas ir nozīmīgs katram studentam lekciju blīvums ir tik milzīgs, ka cilvēki strādā uz spēku izsīkuma robežas,lai paspētu sagatavot lekciju materiālus plus vēl strādāt pie diplomdarba. daudzas kursa biedrenes dzēra medikamentus, gan nomierinošus, gan miegam, gan darba spēju paaugstināšanai. tāpat uzskatu arī ka humanitārajai nozarei valstī ir jāatvēl otrā loma, tajā pašā Vidzemes augstskolā politoloģijas nodaļā 60% kursu pasniedz viens pasniedzējs. vai tas ir normāli? uzskatu ka humanitārajā nozarē pilnīgi noteikti IR jāsamazina budžeta vietas, bet tādās programmās kā komunikācijas un sabiedriskās attiecības, tūrisms, politoloģija. pilna latvija ar tādiem, bet cik daudzi reāli strādā tādās darba vietās, kurās viņiem būtu jaatrodas pamatojoties uz iegūto izglītību?

Augstākās izglītības vērtība Latvijā, manuprāt, slēpjas eksaktajās zinātnēs. Jau pamatskolā un vidusskolā jāattīsta skolēnos interese par eksaktajām un tehnoloģiju jomām, izmantojot mūsdienīgus un interesantus praktiskos darbus. Toties augstskolām par eksaktajām jomām jāveido prestižs un mūsdienīgs tēls, jāsadarbojas ar ārzemju pētniecības iestādēm globālos projektos un jāpiesaista jaunākie jomas speciālisti. Tas iedvesmotu vidusskolu beidzējus izvēlēties studēt zinātni, kas pēcāk balstītu Latvijas ekonomisko un tehnoloģisko attīstību. Augstākā izglītība sakņojas pamata un vidējā, tāpēc, ja valsts vēlas panākt augstākās izglītības prestižu Latvijā, reorganizācija un inovāciju ieviešana nepieciešama visai izglītības sistēmai kopumā.