Kāpēc 15. maijs? Pirmkārt, tāpēc, ka ar to sākas laika posms, par kuru vecākajā latviešu paaudzē vērojama tik liela vienprātība, kā reti kuros jautājumos. Nav šaubu – tas bija laiks, kad latvieši savā zemē dzīvoja labi, jutās kā saimnieki savās mājās un bija pamats patiesam lepnumam.
Otrkārt, tāpēc, ka 15. maijs nesa jaunu ideoloģisku saturu Latvijas politiskajai dzīvei. Latviskums, nacionālisms, augsta morāle un kārtība kļuva par vadošām un valdošām vērtībām. Tieši tāpēc K. Ulmaņa politiku asi nosoda mūsu nelabvēļi – kā sorosiešu propagandisti, tā padomju okupācijas atliekas krievu preses un štābistu izskatā.
Treškārt, tāpēc, ka Ulmaņa politika bija kā pretstats nespējīgajai un bezatbildīgajai demokrātijas imitācijai, kas notiek arī šodienas Latvijā.
Mēs neesam pret demokrātiju un neaicinām atkārot 15. maiju burtiskā nozīmē. Mēs aicinām uz jaunu garīgu apvērsumu, uz jaunu nacionālu pacēlumu, atjaunojot K. Ulmaņa un viņa laikabiedru cildinātos ideālus.
Mēs necenšamies idealizēt kādu laika posmu vai vēstures personāžu. Daudz kam varam nepiekrist un pat nepiedot K. Ulmaņa politiskajā darbībā. Taču neredzēt to milzu ieguldījumu, ko valstsvīrs Latvijas un latviešu tautas labā ir darījis, būtu aplami. Tā būtu spožas un godpilnas vēstures lapas izraušana no tautas atmiņas.
Nobeigumā gribētu pēc atmiņas citēt dziesminieku Kasparu Dimiteru: „Arvien vairāk man sāk patikt Kārlis Ulmanis un 15. maijs. Vismaz dažus gadus letiņi varēja labi dzīvot. Nebija demokrātijas? Bet vai tāda ir tagad? Vadoņa kults? Bet vai tas ir sliktāks par 14 gadus ieilgušo valdības krīžu kultu?” 15. maijs ir pretrunīgs datums, bet skaistā un cerīgā tajā saskatu vairāk. Tāpēc aicinu šo datumu kalendārā iekrāsot ar sarkanu tinti.
Raivis Dzintars