Kāpēc Latvijā ir krīze. Otrā daļa.

Kāda būtu pārdevējas loģiska rīcība? Spriežot pēc komentāriem pie iepriekšējā ieraksta, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju viņai ieteiktu īgni pamāt ar roku vajadzīgās nodaļas virzienā, savukārt pircējam būtu vēlams paust viņai līdzjūtību par grūto likteni. Taču par laimi ir arī daļa cilvēku, kuri uzskata, ka ir jārīkojas citādāk. Un galu galā - žēloties, sūdzēties un gausties ir garīgi daudz nepatīkamāk un neveselīgāk nekā aktīvi darboties un meklēt iespējas. Taču pirmais ir daudz vieglāk, tas tiesa. Tieši komentāros izteiktā agresija mani mudināja turpināt pārdomas par krīzi Latvijā, un tieši tādā pat veidā kā iepriekš – nepretendējot uz analītiku un nelamājot politiķus. Tāpat es šeit neklāstīšu savus uzskatus par labāko iespējamo valsts ekonomisko politiku, un arī par nodokļu politiku nē, lai gan nenoliedzu tās nozīmi krīzes noregulēšanā. Mana pārliecība joprojām ir tāda - pat, ja pēkšņi iestātos ideālā valsts, pie varas būtu paši godīgākie politiķi un spēkā stātos pati saprātīgākā nodokļu sistēma, taču nemainītos Latvijas iedzīvotāju attieksme, nekas labs nebūtu gaidāms. Kāpēc? Tāpēc, ka daudzi cilvēki joprojām uzskata, ka “vajag taču cilvēka cienīgas algas”, un tad tik strādās. Manuprāt, darbam ir jābūt vispirms, un tikai tad seko atalgojums, nevis otrādi! Un tā ir arī manā darbā. Daudzi saka, ka ir noguruši. Es pilnīgi to saprotu, jo nedzīvoju jau atrauti no visas pasaules baltā pilī, arī es dažkārt esmu noguris. Cilvēkiem ir grūti dažādu iemeslu dēļ, arī objektīvu. Un noteikti ir cilvēki, kuriem pienākas palīdzība vienkārši tāpat. Taču principā nogurums nav arguments, un krīzes skarbā patiesība ir tāda - tevi neviens nežēlos. Kāda sieviete gados ienāca manas dzīvesbiedres veikalā un lūdza naudu. Viņai piedāvāja pastrādāt - nomazgāt logus, un saņemt par to vairāk nekā viņa ubagodama prasīja. Sieviete aizgāja tālāk, noniecinādama šādu piedāvājumu. Tātad latvieši ir strādīga tauta, kas vairāk par visu godā tur darba tikumu? Mīts. Un šo mītu diemžēl Latvijā šobrīd var apgāzt pārāk daudz veidos. Kaut vai pietiek laukos sākt meklēt strādniekus, kas pļavu varētu nopļaut, nepazust pie pirmās algas un nedzert. Es negribu tikai kritizēt un runāt par slikto. Es labprāt piedāvātu risinājumu. Pirmkārt, brīnumlīdzekļu nav. Ir jāsāk ar sevi. Jāstrādā. Un nav jābaidās no neveiksmēm. Ko nozīmē - sākt ar sevi? Tas nozīmē mainīt savu attieksmi, negaidīt neko no citiem, bet kļūt pašam par savas dzīves veidotāju. Ja nevar atrast labi apmaksātu darbu, tad jāsāk savs bizness, kaut vai pavisam neliels projekts, ir jāmeklē. Un jādara tas apņēmīgi, neatlaidīgi un aktīvi. Jums vajag piemērus, lūdzu – Stender’s veikalu tīklu, draugiem.lv portālu, Aerodium vertikālos tuneļus izveidoja parasti latviešu cilvēki bez politiskās aizmugures, sākotnēji arī bez naudas, vienkārši neatlaidīgi meklējot savu veiksmes atslēgu. Varam visādi lamāt Latvijas oligarhus, taču viens ir skaidrs –neviens no viņiem nebeidz darbu piecos, lai atlikušo vakaru pavadītu pie televizora un alus pudeles. Ir skaidrs, ka, sākot kaut ko darīt, neveiksmes ir neizbēgamas. Un to es zinu arī no savas pieredzes. Bet šādos brīžos stiprina apziņa, ka tīri statistiski vislielākie veiksminieki ir arī visvairāk cietuši neveiksmes. Cik reizes noraidīja Džoanas Roulingas pirmo grāmatu par Hariju Poteru? Veselas 12, un tikai tad to publicēja. Izcilais basketbolists Maikls Džordans ir zaudējis simtiem spēļu un aizmetis garām tūkstošiem metienu, viņš pat tika izslēgts no skolas basketbola komandas, bet viņš ir teicis – esmu bijis neveiksmīgs atkal un atkal, un tieši tāpēc man izdevās būt veiksmīgam. Būt veiksmīgam ir grūti. Daudz vieglāk ir būt čīkstošam neveiksminiekam.