Katrīna Neiburga. Izlauzties no dzīves

Izstāde paredzēta no 14.novembra. Puiši — iekārtotāji esot piedraudējuši, ka izstādes nebūs. "Pašlaik vienkārši tāda situācija," nervozi uzjautrinās Neiburga un virpina cigareti pirkstos. Kāda situācija? Pasaules ekonomiskā krīze?"Es šobrīd ārprātā tērēju naudu." Kas būs apskatāms izstādē? Retrospekcija un divi jaunie darbi. Viens, ko esmu izstādījusi Ars Fennica izstādē, un viens, ko taisu paralēli šim nervozajam ārprātam. Vēl, piemēram, darbs Madrides iela (daudzdzīvokļu mājas reāla izmēra imitācija). Tagad esmu to pārsaukusi par Struktoru ielu 23a. Tas nekad nav rādīts Latvijā. Domāju, ka jēga izstādīt visus vienuviet, jo šausmīgi gribējās uztaisīt izstādi draugiem. Ir ļoti daudzi draugi, paziņas, kuri, šķiet, vispār nezina, ko es daru. Es gribu, lai viņi atnāk un apskatās. Tā, lai viņi nepaliktu tikai pie Tējas sēnes. Ir arī tādi cilvēki, kuri vispār neko nezina — dzirdējuši tikai par to pliko puisīti (skandāls, kas izraisījās, kad Neiburga Māras Zālītes Leļļu operas plakātā bija izmantojusi sava mazā dēla kailu attēlu — V.G.). Vai atgadījums ar puisīti nebija nedaudz traumējošs? Nevis nebija, bet ir joprojām. Un ne nedaudz. Neesat sākusi baidīties? Esmu. Izlasīju vienu Arta Sveces komentāru Dienā. Pilnīgi perfekti raksturo to, kas ar mani noticis. Tā paškritika, pašcenzūra. Kā jūs ar šīm iracionālajām bailēm tiekat galā? Tās droši vien ietekmē jūsu darbu. Protams. Kad tas notika, man tiešām likās, ka sēdēšu cietumā, ka atņems mātes tiesības. Baidījos no sirēnām. Kā ārsts teica — vajāšanas mānija. Mans advokāts teica — pēc tam iesim, visiem parādīsim! Es teicu — negribu, priekš kam? Tagad tas ķīselis lēnām atdziest. Galvenais nelasīt Delfu komentārus (iesmejas). Var runāt tā, šitā, ir viedokļi, bet tam jābūt kaut cik sakarīgam, un uz to tad jāspēj atbildēt. Bet ja tev vienkārši gāž virsū rupjības... Pietiek ar vienu šausmīgu komentāru, lai tev sabojātu pašsajūtu. Turklāt tie komentāri ir anonīmi. Kāds vienkārši kaut ko pateicis, un tas tevi noved tādā izmisumā, ka vispār negribas iet ārā no mājas. Senāk arī visi mani darbi bija vairāk uz āru vērsti. Gāju, interesējos, ņēmos, uzticējos. Un tad bija viens tāds brīdis, lūzums, kad sāku baidīties un visus darbus taisīju šajos kvadrātmetros. Tagad esmu atguvusi spēku. Pats smieklīgākais — tikai tāpēc, ka biju Helsinkos. Pamatīgi palīdzēja daudzi cilvēki, kas ir tādi paši ziemeļnieki kā mēs.Jūs nebijāt viena, ko mēģināja cenzēt. Karikatūristu Veidenbaumu par viņa ilustrētajiem emuāriem meklēja policija. Es tieši tikos ar to ķīniešu kuratoru, kurš izlemj, kurš no Ars Fennica būs uzvarētājs. Katram puse dienas tai sarunai atvēlēta, neko nevar saprast, ko viņš tur domā, ko ne, jo ķīnietis ir ķīnietis. Taču viņš stāstīja, ka ir tāda tendence visā pasaulē. Viņš pats arī dabūja ņemt nost kaut kādas izstādes. Par jebko var sākties nepamatots skandāls... Tas, uz ko tas viss iet, ir šausmīgi. Jo ir tādas ārprātīgas robežas. Tu sāc baidīties jebko aizskart, jo viss ir rasisms, novirzes no seksuālās normas utt. Berlīnes opera pēc pašu iniciatīvas no repertuāra izņēma Mocarta Idomeneo — baidoties, ka musulmaņi dusmosies. Kāpēc, jūsuprāt, esam nonākuši tādā situācijā? Īstenībā mana māksla nekad nav bijusi provocējoša, nekad nav bijis mērķis kādu pārmācīt un parādīt, kā vajag. Tīri novērojoša, lai cilvēki domā paši. Bet kāpēc tā noticis, droši vien jāprasa kuratoriem. Vai viens no iemesliem nevarētu būt fakts, ka mūsdienās māksla ieņēmusi sabiedriski kritisku pozīciju, nedaudz līdzīgi tai lomai, ko reiz ieņēma filozofija, kas mūsdienās sabiedriski politiskajā sfērā diskreditēta? Sevišķi, ja kā mākslu pieņem daudz ko, ieskaitot grafiti. Man tomēr liekas, ka tikpat liela nozīme mākslai bija senāk, tikai citādākā veidā. Tagad cilvēki kaut kādā ziņā kļuvuši tik toleranti, bet, no otras puses, tik absolūti. Piemēram, tie briesmīgie komentāri, kad tu kā anonīms komentētājs vari atļauties rakstīt jebko. Un jebkurš jebkuru var iesūdzēt tiesā arī par jebko. Senāk, taisot Satiksmi, nekādu uztraukumu nebija, kad ar novērošanas kamerām filmēju cilvēkus, kas iesēžas taksometrā. Visu varēja sarunāt ārkārtīgi viegli. Tagad ir cilvēktiesības, bērnu tiesības, visādas tiesības. Es saprotu, ka visiem ir tiesības. Bet tās tiesības jau aiziet ārprātā. Jūs joprojām jūtaties vientuļa? Agrāk esat to vairākkārt paudusi savos izteikumos. Ha, ha. Tas joks?Gan joks, gan nopietni. Ja tā godīgi, tad, protams, es jūtos vientuļi. Es nejūtos vientuļi dažos brīžos, bet kopumā es jūtos ļoti vientuļi. Bija tas brīdis, kad taisīju darbu Solitude jeb Vientulība, viena pati trīs mēnešus dzīvoju Francijā. Nemeklēju nekādas izklaides, apmetos mākslinieku rezidencē, dzīvoju savā istabiņā, dzēru vīnu, strādāju un baudīju vientulību. Tad atgriezos mājās un kopš man ir bērns, atkal esmu kaut kādā ziņā vientuļa. Hm, nē, tas nav kopš bērna... Ej nu saproti... Monika Pormale arī kādu laiku dzīvoja rezidencē, un mums sākās tādas otrās klases attiecības. Pilnīgi ārprātīgas — kā ir, kad ir meitene ar meiteni kopā, nekādas vientulības, katru dienu ir tūkstošiem lietu, ko kopā darīt. Turp šurp skraidīšana, pārģērbšanās un ņemšanās. Tad pēkšņi man likās, ka ... jāapstājas. Man vajag vientulību. Vienkārši stāvi savā sestajā stāvā pie loga, pīpē, pretim ir neapdzīvotā māja. Tie ir tie brīži, kad var kaut ko vairāk padomāt. Jo neiesi jau visu laiku domāt, kad jaunu frizūru kopā ar draudzeni taisīsi. Tātad nav runa par izmisīgu vientulību? Tā noteikti arī ir izmisīga atsevišķos brīžos, bet es nevaru teikt par sevi, ka esmu šausmīgi nelaimīga un vientulīga. Tagad, manuprāt, ir jūsu dzīves labākie mirkļi — spēka gadi, darāt ko vēlaties, draugi, paziņas, būs izstāde… Ha, ha, ha... Te nebija nekādu zemtekstu. Kāpēc esat izvēlējusies mākslu? Es neizvēlējos mākslu, es izvēlējos darīt to, ko gribu. Ja man ienāk prātā braukt ar taksi, es to daru, un tad kāds cits to nosauc par mākslu. Es māku montēt video, māku salikt to kopā. Kāpēc šie instrumenti jums ir parocīgāki kā citi veidi, lai izteiktos? Tāpēc, ka es neko nemāku. Un vienmēr atrodu kādu izejas variantu. Piemēram, Pauls Bankovskis saka — aiziet, ilustrējam bērnu grāmatu. Es zīmēt nemāku, vismaz man tā liekas. Esmu gan bērnam zīmējusi, bet tik un tā ir pamatīgs satraukums. Tad es izdomāju — ar kociņiem tikšu galā. Salieku ilustrācijas no kociņiem. Vienmēr izkļūstu sveikā cauri ar to, ko māku. Māksla man ir solis aiz soļa, nevis kāds apzināts lēmums par dzīvi. Vienkārši ir brīdis, kad interesē kāda lieta. Un man liekas, ka tā ir jārāda. Gribas pierādīt sev un pēc tam, protams, arī parādīt citiem. Jo bez tā būtu baigi grūti. Bet, paldies Dievam, nav arī tā, ka visu laiku jātaisa tā sava māksla. Strādāju arī ar scenogrāfiju. Par jums bieži raksta tieši kā par mākslinieci sievieti. Ko par to sakāt? Vīriešiem nekad nedefinē dzimti. Diemžēl. To var nosaukt par kaut kādu diskrimināciju. Kad sieviete kaut ko taisa, viņu uzreiz kategorizē. Man patīk, ka Vilnis Vējš vienā brīdī piedēvēja man feminismu. Ka viss ir sievišķs, viss manos darbos ir no tādām pozīcijām. Arī Tējas sēne. Mani ļoti interesē, ko citi par mani saka. Taču sievietes mani interesē vairāk. Ja taisītu filmu, es taisītu par sievietēm. Bet tam nav nekāda sakara ar feminismu. Varbūt tāpēc, ka sievietes jūs pazīstat labāk. Noteikti, kaut kādā ziņā. Bet vīrieši kaut kādā veidā šķiet paredzamāki.Jūs būtu vairāk interesējis, kā vīrieši runā par sievietēm. Vai ne? (iesmejas) Redzot šo plašo augšējā stāva dzīvokli, nāk prātā jūsu šaurais dzīvoklītis Zeļļu ielā Āgenskalnā — arī augšējā stāvā. O, jā, bija Zeļļu iela, tad bija Brīvības ielas periods un tagad — Antonijas iela. Brīvības ielas periods ir absolūti izkritis. Tāds vēss, ofisa variants, kaut kas tāds jocīgs, vēl pēc tās Zeļļu ielas, kur tualete bija ārā. Pēkšņi pretim viesnīcai Latvija, Brīvības ielā... (iesmejas). Man liekas, ka šeit es vismaz mēģinu dzīvot veco dzīvi. Tāpēc es to gumijkoku, piemēram, te turu. Man liekas, ka šis koks simbolizē, ka esmu šeit bijusi sen. Īstenībā es to nopirku izaugušu (iesmejas). Vai esat kādreiz atgriezusies Zeļļu ielā? Protams, ka esmu. Man tur dzīvoja brīnišķīgākā tante, kurai es veltīju visu to Satiksmes pasākumu. Viņa braukāja ar taksi visu savu mūžu līdz 80 gadiem. Viņa arī būs uz manas jaunās izstādes atklāšanu. Jūsu darbos ir samanāma nostalģija. Vai ir kas tāds, kas tagadnē traucē, kas liek atgriezties pagātnē? Kopumā man liekas, ka esmu šausmīgi mūsdienīgs cilvēks. Nupat Rīgas Laikā izlasīju interviju ar animatoru Edmundu Jansonu un man likās — tas ir pa īstam. Kaut kas viņā ir tāds nevis veclaicīgs, bet senlaicīgs — kaut kas brīnišķīgs, tāds dziļums. Man liekas, ka es esmu kaut kāda ... Labi, pieņemsim, ka es brīžiem par kaut ko dziļi aizdomājos. Bet brīžiem man ir ļoti grūti saprast, kāpēc es to daru. Liekas, ka visu varētu mest pie malas. Šī izstāde arī ir tas brīdis — ļoti jocīgais. Pēkšņi varētu tiešām notikt baigās pārmaiņas. Mainīt profesiju. Bet neviens jau neticētu. Ja es, piemēram, kļūtu par stjuarti, visi domātu, ka es staigāju ar novērošanas kameru. Ir tādi cilvēki, kas dzīvo ar pagātnes sajūtu, ko viņi izkopj, skatās līdzi un domā par to. Es kaut kā histēriski raustos. Jums ir bail, ka pa jums smiesies? Nē, ne tas. Bet es tomēr sajūtu, ka bieži ir situācijas, kad vīrietis, runājot ar sievieti, izturas pavisam citādāk, nekā runājot ar vīrieti. Esmu ļoti bieži piedalījusies šādās sarunās, kur pret mani izturas kā tikai pret sievieti. Vienalga — varbūt pat neflirtē, bet uzskata par objektu. Jauki, tu tur esi, stāvi, varbūt kaut ko painteresējas.Jūs minējāt Edmundu Jansonu — ka viņš ir īsts. To gadiem dzirdam — par autentiskumu. Kāpēc tas ir tik aktuāli? Es vienkārši konstatēju faktu, ka ir tāds īsts cilvēks. Man tā liekas. Un man liekas, ka es tāda neesmu. Es vienmēr par sevi esmu domājusi kā par īso distanču skrējēju, kaut arī skolā gluži pretēji — biju garo distanču skrējēja, tā, kura mierīgi var noskriet nezcik apļus, kamēr pārējie aizelsušies. Īsās distances man nepadevās. Tagad man dzīvē kaut kāda interese var noturēties labi ja pusgadu. Man liekas, ka visi tie mani darbi ir kā stāsti — es neesmu tā prozas rakstītāja, tā garā romāna rakstītāja. Es esmu stāstniece.Tas jau arī mūsdienīgi, esam iemācīti skatīt realitāti fragmentētu. Varbūt tikai dzīves nobeigumā vari savu dzīvi skatīt kā romānu. Varbūt jūs jaucat īstumu ar pamatīgumu? Protams, es esmu tāda, kāda esmu. Man bieži liekas, ka nu sākšu dzīvot pa īstam. Tad saprotu, ka es taču jau dzīvoju. Vienkārši liekas, ka varētu padomāt vēl dziļāk, apstāties, pieturēties. Mana dzīve tā arī paies, bet drausmīgi gribas kaut kādas pārmaiņas. Jo šobrīd ir kā ir. Vai vēlaties izlauzties no savas dzīves? Kaut kā tā sanāk. Bet es nevarēšu, es jau tagad saku (iesmejas). Savā ziņā jau es arī izlaužos tagad — ejot ielās, interesējoties par cilvēkiem. Visādi gudrinieki man pārmet — pilnīgi garlaicīga visa tā dokumentalitāte, tie cilvēki, kas ielās.Vai tas nav nedaudz augstprātīgi? Nu, tas ir augstprātīgi, bet tādi ir cilvēki. Jūsu piegājiens atgādina par Kristīni Briedi no Karostas, kura mākslā spēj iemiesot šo interesi par citiem, par cilvēcisko vidi. Nu jā. Jūs domājat, ka tas ir tas sievišķais elements? Mēdz teikt, ka vīrieši ir vairāk uz sevi centrēti. Par idejisko trajektoriju — piemēram, Tējas sēne un Satiksme ir visai ekstraverti darbi, savukārt Vientulībā ir introvertāka noskaņa. Vai ir notikusi fokusa maiņa? Kā es teicu sarunas sākumā, vienā brīdī nolēmu, ka man negribas iet ārā, bet izdarīt pašai, un miers. Taču, ja ar meiteņu somiņām vai Tējas sēni zināju, ka ideja forša un tā aizies, kad uztaisīju Vientulību, atskārtu — ārprāts, kas tas tāds ir, ko es esmu uztaisījusi? Kam tas interesē?Bija kauns? Drausmīgs kauns. Tagad tas jaunais darbs — Mērķis. Pēdējā vakarā pirms izlidošanas uz Helsinkiem, Ars Fennica izstādi, dabūju iecepto gatavo disku ar Mērķi un aizgāju ciemos pie ģimenes. Šie man — nu parādi, nu parādi. Es laužos — nu nē, nē, jo man ģimene ir visārprātīgākā kritizētāja. Viņi visu vienkārši noliek. Labi, beigās es viņiem parādu. Un viņiem iepēra! Bet es tur stāvēju virtuvē, grauzu nagus. Man ģimenē nekādas atlaides nav. Citreiz tā ir nolikuši, ka viss beidzies ar raudāšanu. Jūs daudz strādājat kopā ar Pēteri Ķimeli un elektronikas mūziķi Andri Indānu jeb Gas of Latvija. Ar Andžoni — Andri Indānu mums ir ļoti pamatīga bagāža, sākām no Vientulības, tai viņš uztaisīja mūziku.Šo darbu arī nopirka prestižais Somijas Laikmetīgās mākslas muzejs Kiasma. Jā, man šķiet, ka Andžoņa skaņa ir šedevrs, nenormāli patīk. Turklāt mēs pat īpaši neko nepārrunājām. Es viņam iedevu gatavu materiālu. Viņš paskatījās, uztaisīja kaut ko un pasauca mani. Man gandrīz palika slikti ar sirdi. Es sapratu — tas ir tas, viņš ir uzķēris. Pēc tam mēs esam strādājuši kopā pie daudziem darbiem. Viņš gan ir ļoti specifisks. Tur nevar cerēt sagaidīt kaut kādu jautro popu, pat ja ir darbi, kur ko tādu gribētos. Ir atrastas kopējas dzīles, un es viņam uzticos. Es visu laiku arī nezināju, ko Andžons par mani domā. Mēs strādājam kopā, bet parasti nerunājam. Mums ir atšķirīgi temperamenti. Kad mēs satiekamies, tad vai nu par darbiem runājam, vai arī rodas nesaprašanās, jo es esmu ļoti ātra, bet uz viņa reakciju jāgaida kādu minūti. Tad viņam bija kāda intervija Latvijas radio 1. Un viņš tajā pēkšņi pasaka, ka Katrīna ir nākotne... (smejas). Tas bija savādi.Kataloga ievadā ir minēts, ka jūs, tāpat kā daudzi citi latviešu mākslinieki, nevēlaties sevi pozicionēt mākslas teorijas kontekstā. Es ne no kā neatsakos. Mani interesē jebkurš viedoklis, kas mani ievieto kaut kādā nesaprotamā teorēmā. Lai viņi ievieto. Tas, ko es daru, es vienkārši interesanti dzīvoju. Mani ir tāda iespēja. Jebkurš, kurš raksta par to, mani arī ievieto kaut kādā jocīgā kontekstā. Vai nu izdomā, ka es esmu feministe, sieviete — kiborgs, sieviete — vīrietis vai kaut kas tamlīdzīgs (iesmejas). Lūkojoties uz mākslas vidi no malas, tā reizēm šķiet diezgan sarežģīta. Kā reizi tāpēc, ka mākslinieks uzreiz nonāk kritikas un teorijas krustugunīs. Tai pat laikā darbs, ko mākslinieks dara, ir vērsts uz izlaušanos. Vai spējat no šī konteksta norobežoties? Labs jautājums (smaida). Jā, vienmēr kāds tevi vēlas ievietot kontekstā. Bet labāk, ka ir kaut kāda kritika. Tas, ko es avīzēs lasu, protams, ir sadomāts, ne īsts. Protams, neko citu droši vien nevar gaidīt, bet es vismaz ceru, ka cilvēki pret to neattiecas kā pret absolūto patiesību. Tieši mākslas vidē Latvijā ļoti pietrūkst mākslinieku runāšana citam ar citu. Citur — piemēram, tajos pašos Helsinkos, — ne vien mākslinieki, bet cilvēki nāk un prasa, kā darbs veidots tehniski u.tml. Varbūt cilvēki šeit kautrējas runāt? Nezinu, man liekas, ka viņi vienkārši domā, ka viņi visu labāk zina. Vispirms iebliez komentāru un pēc tam padomā. Vai ir sajūta, ka pret mūsdienu mākslu ir citas prasības kā pret mākslu citos vēsturiskos periodos? Es ceru, ka nav, jo man staigājot pa izstādēm, šausmīgi nepatīk iedziļināties garos konceptuālos komentāros, kaut kādos ārprātos, saprast, ko mākslinieks ir gribējis ar šo vai to. Tai mākslai tomēr jābūt vizuālai, jāpaņem uzreiz. Ir taču atšķirība no kinoteātra, kur tu aizej, apsēdies un gaidi — sākumu, norisi, atrisinājumu. Bet kā apsēdināt tajā izstādē cilvēku? Ārprāts kaut kāds (smaida)… Vai nav tā, ka mūsdienās māksla ir uzkrītoši bieži saistīta ar realitāti? Nezinu, man šķiet, ka tagad es tos darbus taisu pilnīgā fantāzijas pasaulē, nav vairs tur tāda sevišķā dokumentālisma, ja nu vienīgi ir dokumentālais attēls. Bet tam vairs nav nekāda sakara ar dokumentalitāti. Manam darbam nav sakara, piemēram, ar to, ko Alvis Hermanis dara — balsta izrādes uz dokumentāliem stāstiem. Tas ir tas, ko es agrāk darīju ar Tējas sēni, somiņām, Satiksmi. Tagad ir citādāk — gribas vairāk izdomāt, inscenēt. Jūs daudz sapņojat? Riktīgi daudz! Pagājušo nakti sapņoju — kāds man teica, lai es ieziežu ar zemenēm vaigus, un tad es būšot skaistāka. Es ziežu, un nekas nav. Skatos, ka tās ir tās importētās zemenes, kurām viena puse nenogatavojusies un balta (smejas). Tad pagriežu otru pusi, ziežu un konstatēju, ka vaigi ir ārprātīgi sarkani un nevar tos vairs notīrīt... *** Katrīna Neiburga Dzimusi 1978.gadā, rakstnieces Andras Neiburgas ģimenē Māksliniece, scenogrāfe, vīdžejs Absolvējusi LMA Vizuālo komunikāciju nodaļu, mācījusies Karaliskajā mākslas akadēmijā Stokholmā. Popularitāti un atzinību pirmo reizi izpelnījās 2001.gadā ar darbu Tējas sēne. Darbi daudzkārt izstādīti ārzemēs, arī Sidnejas Mākslas biennālē Pašlaik viņas darbs izvirzīts Ars Fennica — lielākajai Ziemeļvalstu mākslas balvai