Par Andri Šķēli.
Andris Šķēle ir mans politiskais (nevis personiskais) oponents. Galvenais manas opozīcijas iemesls ir 330 000 latu ziedojums dažus mēnešus pirmsvēlēšanu laikā eksistējošai organizācijai „Par vārda brīvību”. Pareizāk būtu teikt, nevis pats ziedojums, bet skaidrojums, ka tam nav nekāda sakara (!) ar Tautas partijas priekšvēlēšanu kampaņu. Atvainojiet, tas nav asprātīgi. Nekādiem juristiem tur nekas nav jānoskaidro. Eksistē jurisprudence, bet eksistē arī veselais saprāts. Ja Šķēle šo saistību nesaprot, tad viņš nesaprot neko un nevar būt politiskās elites pārstāvis. Stāsti par nesavtību un vēlmi uzlabot sabiedrības noskaņojumu dažas nedēļas pirms vēlēšanām ir pliekani un banāli, lai neteiktu vairāk. Tas, ka strīds par Tautas partijas pieļautiem būtiskiem pārkāpumiem 9.Saeimas vēlēšanās tiks izskatīts pēc 10.Saeimas ievēlēšanas, neliecina par sabiedrību, kas respektē demokrātijas principus. Pamatojoties uz augšminēto, man vajadzētu priecāties par katru komentāru, kas vērsts pret oponentu Šķēli, tomēr ir daži „bet”.
Es noprotu, ka vairākums alkst redzēt Šķēles asinis jebkurā vietā un par jebkādu cenu, vairākums uzskata, ka Šķēle viens pats vainīgs visās bēdās un nelaimēs. Vai ir tik vienkārši? Izklausīsies nedaudz banāli, bet tomēr – pēc Staļina nāves arī izrādījās, ka visus miljonus ir nogalinājis viens pats cilvēks, neviens cits neko nav zinājis un redzējis... Nu, nu. Tautas partijai ir lielākais deputātu skaits Saeimā, par ko tas liecina? Viņi taču ar varu tur neielauzās! Skaitļi bezkaislīgi parāda, ka par Tautas partiju pēdējās Saeimas vēlēšanās ir nobalsojis 177 481 vēlētājs. Viņi visi ir tautas nodevēji, vai kā?
Nākamais. Lai kāds arī nebūtu komentāru skaits par labu Dombura uzvarai (par ko mēs vēl parunāsim), Šķēle savu panāca un uz raidījumu atnāca viens, bez politiskajiem oponentiem. Ja tas viņam izdevās vienreiz, vai neizdosies arī citreiz? Vai beigās neiznāks, ka visi spēlē pēc viņa noteikumiem?
Par Jāni Domburu.
Par Jāni Domburu varu teikt tikai to labāko – ass prāts, spēja un vēlme iedziļināties jautājuma būtībā. Tas gan nenozīmē, ka man vienmēr jāslavē Domburs. Es joprojām uzskatu, ka nebija pareizi izjaukt diskusiju raidījuma „Kas notiek Latvijā?” tradīciju un aicināt tajā piedalīties vienu personu, kā pamatojumu izmatojot tekstu, ka citādi viņš nebūtu nācis. Šāda pieeja automātiski izceļ šo personu starp tām pārējām, kas ievēro izveidojušās tradīcijas. Pie kam, izceļ pilnīgi nepamatoti.
Es absolūti neesmu pret politisko diskusiju raidījumu, kurā vienu politiķi krustugunīs iztaujā viens vai vairāki žurnālisti. Starp citu, tāds formāts jau eksistē kā 100.panta pielikums. Taisām augšā vēl vienu, nekādu problēmu, tikai definējam spēles noteikumus – kas nāks, kāpēc nāks? Ir vēlēšanu gads, un tas ir jāņem vērā, lai nesanāk atkal visādas pozitīvisma un negatīvisma kampaņas.
Par politisko diskusiju.
Bieži komentāros nācās lasīt argumentu: „Bet Domburs taču uzvarēja! Šķēle spītējās, nenāca uz debatēm un pats par to saņēma!” Atvainojiet, vai kāds atceras, kāda bija šī raidījuma tēma? Par ko diskutēja Domburs un Šķēle? Pēc kādiem kritērijiem tika noteikta uzvara? Kas pienākas uzvarētājam un kas - zaudētājam?
Publikas vairākums tagad ir sajūsmā par aso sarunas toni un, es pieļauju, prasīs tādas pašas sarunas ar Lembergu utt. Teatrālisms un populisms, neapšaubāmi, no tā iegūs, bet ko tas dos sabiedrības izpratnei par politiskajiem procesiem? Pilns ētera laiks ar šādiem šoviem, kurā katrs saredz to, ko grib saredzēt. Kurš atbildēs uz jautājumu, kā sabalansēt nākamā gada budžetu, kā panākt optimālo risinājumu? Kā samazināt bezdarbu? Kurš diskutēs par vēlēšanu likuma iespējamiem grozījumiem? Vai asā saruna ar Šķēli deva atbildi uz kaut vienu aktuālu politisku problēmu? Bet laiks iet! Tas, ka Šķēle nespēja neko pateikt, nav nekāds ieguvums, manuprāt, svarīgāk būtu atrast kādu, kurš var kaut ko pateikt.
Es arī beigšu ar ķīniešu teicienu. Viens no maniem mīļākajiem skan šādi: „Neskaties, kas runā. Klausies, ko runā!” It kā vienkārša patiesība, bet cik bieži to neievērojam – ja kāds runā, viņā ir jāklausās, nevis uz viņu jāskatās. Ar to ķīnieši jau senatnē gribēja uzsvērt, ka labas un vērtīgas domas var izteikt pilnīgi nepazīstams cilvēks, savukārt, godāts, mīlēts un visādi citādi slavens personāžs nebūt nav pasargāts no kādām aplamībām. Tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es tik kaismīgi aizstāvu debates, nevis ārēji spožus šovus ar atpazīstamām personām, kur viss sakāmais ir zināms jau pirms sarunas sākuma.
Vēlreiz paldies visiem par atsaucību!
Priecīgas brīvdienas vēlot,
Autors