Mākslinieka Riharda Zarriņa mantojuma pētniecība padziļināti varēja izvērsties tikai pēc tam, kad uz atmodas viļņa Latvijā sākās trimdas kultūrvēstures apguve. Žurnāls Karogs (1990, Nr. 7, 8) publicēja Zarriņa vecākās meitas Maijas Celmiņas-Zarriņas atmiņas Kāda latvieša ģimenes vēsture gadsimta skatījumā un Riharda Zarriņa atmiņu fragmentu Ceļš uz Latviju (1993, Nr. 8.). Atmiņas pats autors bija iedevis Latvijas Mākslas akadēmijas kolēģim Albertam Prandem, kurš 1944. gadā, dodoties bēgļu gaitās, tās paņēma līdzi, un 1967. gadā jau pēc Prandes nāves viņa dēls tās nodeva mākslas zinātniekam Jānim Siliņam, kura vākums savukārt nonāca pie mākslas zinātnieces Ivonnas Veihertes.
Jauktā identitāte
Tikai 2015. gadā, kad ģimenē glabāto manuskriptu publicēšanai sagatavoja mākslinieka mazdēls, matemātikas doktors Aivars Celmiņš, apgāds Vesta-LK izdeva Richarda Zarriņa atmiņas. 2019. gadā apgādā Mansards iznāca greznāks izdevuma atkārtojums, kura pēcvārdā Aivars Celmiņš, kurš Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam ir uzdāvinājis 73 vectēva darbus, raksta par grāmatas ilgo ceļu pie lasītāja. Abu izdevumu vāku rotā 16,5 x 11,5 cm liela grieķiska vinjete, kas zīmēta ar tušu un baltiem pasteļa akcentiem. Tajā redzams satīrs ar āža ragiem, starp kuriem muzicē smaidīgs bērnelis. Vinjete uzbur Riharda Zarriņa rakstura galējos punktus. Plastiski aptverot vācieša un latvieša jaukto identitāti, tā ieraksta profesoru latīņu kultūras areālā.
Tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs (LNMM) ir publicējis apjomīgu rakstu krājumu Rihards Zariņš. 1869–1939. Ko Latvijas meži šalc. Tas ir tapis kā rezumējums vērienīgai izstādei ar tādu pašu nosaukumu, kura bija skatāma muzejā gadu iepriekš. Krājuma ievadā muzeja direktore Mg. art. Māra Lāce par profesoru Rihardu Zarriņu saka: viņš ir pretrunīgākā mākslinieciskā personība, "sava viedokļa uzturēšana un stūrgalvīga pārliecība par lietu kārtību gan pašam māksliniekam, gan apkārtējiem ne reizi vien sagādāja nepatīkamus brīžus", kas noveda "pie traģiskas nesaprašanās dažādu paaudžu mākslinieku starpā".
Šajā rakstā es salīdzināšu Riharda Zarriņa atmiņas ar krājuma autoru rakstīto, meklējot "pretrunīgumu".
Dubultais "r"
Mākslinieks uzstāja, ka viņa uzvārds rakstāms ar diviem "r": "Manam vecvecvectēvam, pirmajam manas ģimenes Muižnieku māju saimniekam, 1781. gadā uzvārdu ierakstīja un tādu, viņa rakstībā, es arī paturēšu. Aiz pietātes, aiz tradīcijas! Es nemaisos citu latviešu uzvārdu rakstībā – lai mani liek mierā! Visās valodās uzvārdos pastāv ortogrāfiskas kļūdas, rašanās laikmeta ierāmētas. Ikdienas valoda gadu desmitos mainās, veidojas citāda – līdz pat vārdu nepazīšanai, bet uzvārdu rakstība paliek nemainīga. Kas būtu par sajaukumu dokumentos, mantošanas jautājumos vai senču pētīšanā, ja ik pēc 10 līdz 20 gadiem "pielocītu" ik pēc vēja virziena (filoloģiskā vai politiskā) uzvārdus ļaužu modesmēlēm un filologu grozījumiem par izpatikšanu. Uzvārds ir kaut kas mūžīgs – kā pašu asinis," Zarriņu citē Dr. hist. Kristīne Ducmane apcerē Rihards Zariņš. Mākslinieks, vīrs, tēvs, skolotājs. Mēs lietojam abas uzvārda rakstības formas.
Tādu atmiņu kā Zarriņam nav nevienam citam laikabiedram. No romantiķa ir izveidojies Eiropas mērogā domājošs mākslinieks ar uzņēmējdarbības ķērienu. Uzstādījuma plašums savienojas ar skrupulozu precizitāti, domāšanu skaitļu, nevis frāžu valodā. Savos uzskatos, mērķos un to īstenošanā Rihards Zarriņš bija monolīts. Viņam nepiemita iekšēja svārstīšanās, kas atņem spēku un laiku. Viņu virzīja ideja, nevis mainīgā hierarhija ar sociālo kapitālu jeb draugu būšanu. Atmiņās viņš nav pieminējis varas dāvātās atzinības, par kurām raksta vēsturniece Kristīne Ducmane. 1915. gadā Zarriņam tika piešķirta personiskā goda pilsonība un viņš saņēma brīvlaišanas apliecību Nr. 1715: "Uz šī pamata Vidzemes guberņas kroņa palātai paziņoja, ka Zariņš ar kundzi izslēgti no Viļķenes pagasta zemnieku saraksta Nr. 4661", 1916. gadā Zarriņam «ir piešķirts arī tituls "kolēģijas reģistrators", kas Krievijas impērijas rangu tabulā bija zemākā – 14. pakāpe, kuru saņemot ieguva goda pilsoņa nosaukumu un uzrunu "Jūsu labdzimtība"" (42. lpp.).
Zarriņa karjera bija strauja. Viņš ar zelta medaļu pabeidza Kurzemes bruņniecības vācu skolu Grīvā (Kurländische Landesschule in Griwe, tagad J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskola). Pēc barona Aleksandra Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolas beigšanas viņš ieguva stipendiju četru gadu studijām Berlīnē, Minhenē, Vīnē un Parīzē. No diviem darba piedāvājumiem – vai nu kļūt par Štiglica skolas pedagogu un vadīt litogrāfijas klasi, vai ieņemt posteni Krievijas Valstspapīru spiestuvē, viņš izvēlējās otro, labāk apmaksāto. Sarkanā terora laikā, kad daudzi vadošie darbinieki tika nošauti, spiestuves tehnisko vadītāju proletariāta atriebība neskāra.
Atceroties Padomju Krievijas rītausmu, Zarriņš notikumu virknē piemin epizodi ar pirmo marku: "Kāds žīds, es neatceros, kā viņu sauca, bija uzzīmējis veselu rindu kubistu pastmarku projektu. Ar šiem zīmējumiem viņš bijis pie Ļeņina, un, tā kā šie abi vispār it neko nezināja, kas ir marka un kā to tehniski nodrošina pret viltošanu, tad Ļeņins bija parakstījis zīmējuma apstiprināšanu un pasūtinājumu spiestuvē. Kad es šo kubistisko dokumentu dabūju, es nogāju pie Lemkes un izskaidroju, ka, neskatoties uz Ļeņina apstiprināšanu, nav iespējams izlaist tādas markas, kuras iespējams pakaļtaisīt bez jebkādām grūtībām ar vienkāršāko un rupjāko cinkogrāfiju. Lemke teica, lai es uzrakstot visus savus uzskatus un visu, kas man vajadzīgs. Ar to tad Lemke aizbrauca uz Maskavu, un visi šie žīda projekti izkrita cauri. Pēc tam par mani Maskavā esot bijuši nostāsti, ka es varējis pat Ļeņinu piedabūt parakstu atcelt. Toreiz es to nemaz nezināju, bet to man stāstīja mākslinieks Muncis, kas toreiz dzīvoja Maskavā un bija to dzirdējis." (Zarriņš, 178. lpp.)
Bada piemeklētajā Pēterburgā Zarriņš vispirms gādāja par ģimeni. Pirmā ar Zviedrijas sūtņa palīdzību emigrēja Maija. Krājumā ir iekļautas viņas 1956. gadā rakstītās atmiņas, kurās lasām, ka valdība gatavojās reģistrēt visas astoņpadsmitgadīgās freilenes, "lai tās laiku pa laikam izsauktu uz komisariātiem, kur sarkanie ierēdņi vai komisāri varētu sev pēc patikas izmeklēt sievas" (536. lpp.). Pēc tam uz Cēsīm pārcēlās sieva ar jaunākajiem bērniem. Būdams pakļauts mobilizācijai, Zarriņš nevis devās uz Maskavu, kurp tika pārvestas tipogrāfijas iekārtas, bet dezertēja ar sarkanā lidotāja pasi, lai Latvijai taisītu naudu.
Ducmanes rakstā mani ļoti intriģēja, kas notika ar Zarriņa bērniem – Maiju, Evu, Jāni Viesturu un Mirdzu. Jo zināms, ka cilvēka slēptākās iezīmes atklājas bērnos. Piemēram, Evu tēvs izslēdza no mantojuma, atvēlot "tikai tos sešus bērza krēslus, kas atradās manā kabinetā Akadēmijā". Viņš piekodināja, lai Mirdza nesaietos ar Evu Maršalks. Gribētos noskaidrot, ko mantoja pārējie bērni un kas pamudināja tēvu uz tik radikālu nostāju asins jautājumā. Maz ticams, ka iemesls bija izvēlētā aktrises profesija – Zarriņš meitu ir zīmējis kā kabarē dejotāju (1925). Arī Evas pirmās laulības šķiršana diez vai varēja tik dziļi iespaidot tēvu. Viņš augstu vērtēja sievietes spēju ziedoties un, es pieņemu, arī novērtēja emancipāciju. Mākslinieks ir rakstiski apliecinājis savu cieņu Ivandei Kaijai, romāna Iedzimtais grēks autorei. Manuprāt, te būs kāds cits, netriviāls impulss.
Simetrijas ass – nauda
Izstādes simetrijas asi veidoja Krievijas impērijas un Latvijas Republikas nauda. Kristīnes Ducmanes līdzšinējām publikācijām par naudu nobeigtību piešķir Sanktpēterburgas a/s Goznak Izstāžu un ekskursiju nodaļas vadītāja Andreja Bogdanova raksts Banknošu dizaina veidošana 20. gadsimta sākumā Krievijā un Rihards Zariņš. Kā apliecinājumu tam, ka Zarriņš "daudzējādā ziņā noteica tā laika Krievijas banknošu attīstības virzienu" (201. lpp.), Bogdanovs publicē Krievijas vērtspapīru aversu projektus ar Riharda Zarriņa parakstiem. Tas ir pēdējais izšķirošais arguments, kāda līdz šim trūka. Sērijas burtos parādījās iniciāļi РЗ, "kurus R. Zariņš tradicionāli lika savās skicēs kā savdabīgu autorības zīmi. Pēc tam šo ideju pārņēma padomju mākslinieki" (205. lpp.).
РЗ redzam uz Krievijas kredītbiļetes 500 rubļu (1912) aversa. Pētera Pirmā portretējuma (reversa autors Rūdolfs Reslers) dēļ kredītbiļete tautā dēvēta par "petjeņku". 100 rubļu kredītbiļeti (1910) ar Katrīnu Otro (reversa autors Rūdolfs Reslers) sauca par "katjeņku". Mīļvārdiņi pauž gan iekāres maigumu, gan varas pazeminājumu. Veselīgu attieksmi pret relatīvām parādībām, kāda ir nauda, demonstrē S. Radajeva pantiņš:
Не то беда, что голый Геркулес/ К великой государыне подлез,/ А то беда, что неприличный сей сюжет/ Попал на государственный билет.
(Nav bēda tā, ka kailais Herkuless/ Ir dižai ķēniņienei piekļāvies,/ Bet bēda tā, ka bezkaunība šī/ Nu rotā impērijas banknoti. K. Ducmanes tulkojums.)
Es sarāvos šausmās, izlasot Mg. art. Gundegas Gailītes rakstā Rihards Zariņš un latviskuma semiosfēras radīšana: karikatūra un nacionālā identitāte apgalvojumu, ka 1929. gada sudraba pieclatniekā redzamais veidols ir "ar senu un spēcīgu simbolu – Māte Latvija" (405. lpp.).
Mātes vārdu lieto, lai cildinātu ideju, piesaucot liktenīgo sievieti, kas ir liktenīga visos vecumos. Tāpat šo vārdu izmanto, lai rupjībai piešķirtu vislielāko svaru un dziļumu. Kāda Māte? Kāda Latvija? Atliek tikai iedomāties, kā pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Māte degradējās, zaudējot gan vārdu «lati», gan ģerboni, gan izmēru un cēlmetālu, un drīzumā varbūt vispār pārtaps par abstraktu punktu monetārajā sistēmā. Taču Gundegas Gailītes apgalvojumā ir patiesības grauds – zaudējot Latviju, brīvvalsts ideja tika ietverta Zarriņa pieclatniekos. Tos pārveidoja saktās un valkāja godos.
Krājumā ir reproducēta šī Zarriņa ikona – Anglijā izkaltā monēta, uz kuras redzamās sievietes tēla prototips ir Valstspapīru spiestuves labi atalgotā korektore Zelma Brauere. Gravētājs Pērsijs Metkalfs viņas mazliet uzrauto degungalu ir iztaisnojis atbilstoši latīņu tipam un materiāla pretestībai. Skaistulei tauta piešķīra lietuviešu mīlas dieves vārdu Milda, saskatot naudas valdzinājumā spēku un brīvību.
Krievijas vērtspapīrus impēriskā stilā un Latvijas art deco pieclatnieku mākslas augstumos notur forma. Laikmets paiet, forma paliek.
Muzikālijas
Es labprāt ticu, ka Riharda Zarriņa pirmā grāmatzīme bija Eva Zarring (citā variantā Eva Sarriņ), kas tapa 1897. gadā, kā lasām Mg. hist. Anitas Meinertes rakstā Rihards Zariņš. Ex libris. Tajā redzama muzicējoša nāra ar divām slaidām zivs astēm. Arī pats Zarriņš savu ex libris sarakstu sāk ar dāvinājumu Evai Sundbladei, kad viņa kļuva par mākslinieka sievu. Mani samulsināja mākslinieka atmiņas, kurās teikts, ka pirmo ex libris viņš ir darinājis fanātiskam Riharda Vāgnera cienītājam rakstniekam Stjuartam Čemberlenam (Zarriņš, 95. lpp.). 1908. gadā rakstnieks apprecējās ar Riharda Vāgnera meitu Evu.
Laikā, kad Zarriņš pēc Čemberlena pirmās sievas vēlmes uzzīmēja Zīgfrīda cīņu ar pūķi, rakstnieks Vīnē strādāja pie grāmatas XIX gadsimta pamati/Die Grundlagen des XIX Jahrhunderts. Grāmata tika publicēta 1899. gadā Minhenē, liekot pamatus rasisma teorijai. Cinkotipijā tiražētais darbs esot bijis nodrukāts "desmit gadus vēlāk vācu žurnālā Ex libris". (Zarriņš, 96. lpp.) Ex libris redzams datējums – [18]98. Ļaujoties brīvai sacerei, varētu domāt, ka, drukājot tirāžu, autors ir pielāgojis gadu, lai godinātu sievu, – dzīvojot ģimenē, tas ir ārkārtīgi svarīgi, bet atmiņas tika rakstītas, kad Eva jau bija mirusi, un tad jau vairs manipulācijai nebija nozīmes. Zarriņam arī pēc vieglas triekas bija apbrīnojama atmiņa. Bet varbūt tomēr atmiņa notikumus samainīja vietām.
Katrā ziņā būtu bijis saistoši redzēt Čemberlena ex libris rakstu krājumā. Zīgfrīds top par varoni uzvarošā cīņā. Tas ir arhetipisks iniciācijas rituāls. Šis motīvs atbalsojas ofortā Varonis Kurbads un deviņgalvainais velns no cikla Ko Latvijas meži šalc.
Šo uzvaras nesēja lomu izpilda Svētais Georgs, kas uz zemes turpina erceņģeļa Mihaila misiju. Sv. Georgs parādās gan Krievijas pastmarkā (1914), gan Latvijas pastmarkā, kas veltīta Kurzemes atbrīvošanai no Bermonta karaspēka (1919). 3. Saeimas vēlēšanu plakātā Nacionālā apvienība Latviju glābs no sarkanā pūķa (1928), manuprāt, ir redzama saplūsme – собирательный образ, ne tikai patapinājums no Kurbada, kā lasām Mg. art. Ramonas Umblijas rakstā Improvizācija par Meistaru un perifēro (457. lpp.).
Zīgfrīds ir Kurbads ir Georgs ir Lāčplēsis ir Zarriņš.
Rihards Zarriņš un Eva Sundblade kāzas svinēja 1897. gada Ziemassvētkos Minhenē, uz kurieni Eva atbrauca tieši no Baireitas. Laulību ceremonija notika Minhenes pilsētas valdes dzimtsarakstu nodaļā un pēc tam Marka baznīcā. Liecinieki bija gleznotājs Vilhelms Purvītis un scenogrāfs Eduards Vītols.
Zviedru rakstnieka Johannesa Sundblada meita Stokholmas konservatorijā bija apguvusi klavierspēli un dziedāšanu. Baireitā viņa ciemojās Evas Vāgneres ģimenē (Karogs, 1990, Nr. 7, 193. lpp.) un gatavoja savu samtaino altu Vāgnera operu lomām. Cerībā uz māsīcas "stipro balsi" un "vikingu figūru" Evu finansēja brālēns Fredriks Vulfs fon Šteierns, arī vāgnerists, kura ekslibrī Rihards Zarriņš ierakstīja Brīnhildes jeb Vāgnera vārdus no operas Zīgfrīds: "Heil dir Licht, heil dir Sonne"/"Sveicināta gaisma, sveicināta saule".
Eva savu talantu ziedoja bērnu muzikālajai audzināšanai. Teātrī viņa bija tikai skatītāja. Meita Maija atceras, ka Pēterburgā tēva "rīcībā bija eleganta divjūgu ekipāža ar kučieri mundierī", kas lietota braucieniem uz finanšu ministriju, uz lielkņaza pieņemšanām un ķeizara audiencēm, un vēl braucienos ar sievu "uz oficiālajām operas izrādēm vai baleta premjerām ar galma klātbūtni – citādi nekad!" (Karogs, 1990, Nr. 8, 181. lpp.).
Mūzikai blakus stāvošais Rihards Zarriņš bija 1908. gada Pēterpils Latviešu dziedāšanas biedrības dibinātājos, raksta Dr. h. c. art. Edvarda Šmite rakstā Rihards Zariņš – mākslas organizators un stratēģis (183. lpp). Mākslinieks atzīst: "Lai arī mūzika nebija mana stiprā puse, es to cienīju, labprāt klausījos un, arī caur manas sievas dziedāšanas mākslu, tai pieskāros ciešāk nekā priekš tam. Es tiku ievēlēts par jaunās biedrības priekšnieku." (Zarriņš, 169. lpp.) Kā turīgākais Pēterburgas latvietis viņš šo biedrību arī finansēja. Koru kustībā par Zarriņa sirdslietu jau bija kļuvis "tautas uzvalks".
Lāčādas cepure
Dr. hist. Aijas Jansones raksts Rihards Zariņš un izdevums "Latvju raksti" ar nelielām izmaiņām atkārto publikāciju Latvijas Vēstures institūta žurnālā (2009, Nr. 3). Labu tekstu var publicēt tik bieži, cik vajag. Bet pārpublicējuma vājums ir tajā, ka kopš 2009. gada ir parādījušies raksti, no kuriem var izlobīt atbildes uz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja speciālistes izvirzītajiem jautājumiem. Piedevām aptvert kompleksu kopumā.
Pētnieks Artis Ērglis rakstā Iespiedgrafikas dižgars. Richards Zarriņš poligrāfista acīm (Latvijas Nacionālā bibliotēka. Zinātniskie raksti. 4 (XXIV). Grāmata un sabiedrība Latvijā līdz 1945. gadam. Rīga, 2019) atklāj, cik savstarpēji savienoti ir bijuši daudzi centieni. Latvijas Valstspapīru spiestuve, kuru izveidoja Rihards Zarriņš, tika nodrošināta ar sava laika labākajām iekārtām, higiēnas telpām, pusdienu kantīni un pagalma dārzu. Zarriņš panāca, ka peļņa tika sadalīta starp Valsts kasi un tantjēmām (procentu no peļņas) darbiniekiem, zemāko posmu ieskaitot. Viņš veica maksājumus Latvijas Arodu savienības slimo kasē un izmaksāja dzērāju algas nelaimīgajām sievām.
Poligrāfijas vajadzībām Zarriņš pakļāva arī pašizveidoto Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļu. Studentu mācību uzdevumos ietilpa darbs pie Latvju rakstiem. Šie divi priekšnoteikumi bija vajadzīgi, lai īstenotu grandiozo ieceri Latvju raksti (1924–1931), tiesa, tikai trīs sējumos.
Izdošana tika apturēta taupības dēļ, lasām Mg. hist. Agitas Ančupānes rakstā Riharda Zariņa darbība Valstspapīru spiestuvē (1919–1933). Vislielākās pretenzijas pret Valstspapīru spiestuvi izvirzīja sociāldemokrāti jeb redīsi, kā viņus dēvē Zarriņš. Tomēr mākslinieks bija gandarīts, ka arī paveiktā ietekmē Dziesmu svētkos triumfēja "pareizais tautas uzvalks".
Garās un vētrainās batālijas par tautas uzvalku paraugiem sākās 1904. gadā, domājot par Dziesmu svētkiem. Aija Jansone tuvāk aplūko Vecpiebalgas un Gaujienas pagasta tērpus, kuros Zarriņš ir izmantojis Johana Kristofa Broces zīmējumus. Viņa pamatoti iebilst pret Krustpils villaines lietošanu Gaujienas tērpā. Kad profesoram Francim Balodim skaidroja, ka Latvju rakstos publicētos tautas uzvalkus mākslinieks smēlies no Broces materiāliem, arheologs "aizrāvies pat tik tālu, ka teicis, ka šos Broces materiālus vajagot sadedzināt, jo tie esot mūsu vergu laiku apraksti" (Zarriņš, 229. lpp.).
Dr. philol. Aija Taimiņa rakstā J. V. Krauzes zīmējumi Latvijas Universitātes akadēmiskajā bibliotēkā (Johann Wilhelm Krause. 1757–1828. Katalog. Tartu Ülikool, 2016. S. 406.) salīdzina Broces Gaujienas un Trapenes muižas zemnieku tautastērpu miniatūru (LVAB R, Brotze, Monumente VI, Bl. 5, akvarelis, papīrs, 14,8 x 18,5 cm) ar Johana Vilhelma Krauzes skici Adsels Bauervolk am Johannisf (1786), kas glabājas Tartu Universitātes bibliotēkā.
Viņa secina: "Broce brīvi interpretējis un uzlabojis 1786. gadā Krauzes fiksēto. Abos attēlos centrālā figūra ir jauns vīrietis ar platmali, Krauzes attēlā tam labajā rokā ir kauss, kas nav redzams Broces zīmējumā. Broce papildinājis savu attēlu ar vienu sievietes figūru otrajā plānā (ar augstu kažokādu cepuri). Krauzes zīmējumā redzamā sieva aubē ar pušķīti (2. no labās, zīmēta no kreisā sāna) kalpojusi par prototipu Broces attēlā redzamajai sievai (1. no kreisās), tomēr tā redzama no labās puses. Dažām figūrām apmainīti vietām apģērbu gabali: tā Broces jaunava ar vainagu redzama Krauzes zīmējuma sievas villainē, tāpat mainītas pozas: Krauzem jaunava ar villaini un lielo saktu (1. no labās) redzama pretskatā, bet Broces attēlā viņa novietojusies sānskatā."
Ir svarīgi, ka Brocem zīmējums ir tikai daļa no veselā, otru daļu veido apraksts: "Meitas un sievas nēsā lāčādas cepures, ko izrotā ar krāsainas dzijas un tūka strēmelēm, kas nokarājas uz leju." (Johans Kristofs Broce. Zīmējumi un apraksti. 4. sēj. Manuskriptu publicēšanai sagatavojis Dr. hist. Muntis Auns. Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2007, 313. lpp.)
Rihards Zarriņš vāca un pētīja ne tikai materiālo mantojumu. Viņš studēja arī rakstītos avotus. Gaujiena viņam bija svarīga, jo viņa vectēvs bija Gaujienas muižas pārvaldnieks. Grezni izšūto Krustpils villaini Zarriņš iegādājās Vecgulbenē lauksaimniecības izstādē. Gaujienas kostīma trūkstošās komponentes Zarriņš atrisināja artistiski – sakrustojot labāko ar labāko. Un lāčādas cepure tiešām ir varena!
Par ko viņš nerakstīja
Rihards Zarriņš neko nerakstīja par Latvijas valsts ģerboni. Ir tādi vīrieši, kas nekad neiet ar otro kārtas numuru. Dr. h. c. art. Imants Lancmanis rakstā Rihards Zariņš un Latvijas heraldikas stils stāsta: "Tradīcijas līmenī valsts ģerboņa izveidošana ilgstoši bijusi saistīta tikai ar Zariņa vārdu, iekams kļuva zināms, ka ģerboņa ideja un kompozīcijas iecere pieder grafiķim Vilhelmam (Vilim) Krūmiņam (1891–1959). (..) Krūmiņa mets nav zināms." (380.–381. lpp.)
1921. gadā rīkotajā ģerboņu konkursā anonīmi tika iesniegti 70 darbu. Ar tiem varēja iepazīties ģerboņu projektu izstādē Valsts statistikas pārvaldē Stabu ielā 12. Neviens darbs neatbilda izvirzītajām prasībām, tomēr trīs no tiem tika godalgoti, un pirmo godalgu saņēma 29 gadus vecais Vilis Krūmiņš par darbu ar moto Vapenis un tautas vainags. Krūmiņa vārdu fiksēja mākslas zinātniece Maija Cielēna laikrakstā Sociāldemokrāts (06.03.1921., Nr. 52). Par tālāko vēsta Teodors Zeltiņš rakstā Vientuļnieks miljonu pilsētā: "Pirmmetā viņam ģerbonī trīs zvaigžņu vietā virs vairoga bijis vainadziņš un ozola zaros iekārta Latvijas karoga krāsu lenta, ko prof. Zariņš sasējis mezglā." (Laiks, 17.03.1956., Nr. 22) Vilis Krūmiņš, kas bija viens no žurnāla Svari autoriem, kādā karikatūrā uzzīmēja piedāvājumus konkursam.
Ģerboņa dēļ viņš kopā ar vecāko meitu 1944. gadā devās bēgļu gaitās. Mets palika Rīgā, krāsu rūpnieka Rozīša mājā Lāčplēša ielā 52/54, dz. 73, pie Krūmiņa jaunākās meitas Maijas Kārkliņas. Viņas vīrs Ilmārs Kārkliņš to atdeva mākslas zinātniekam Jurģim Skulmem, kad tas vāca materiālus LPSR Valsts mākslas akadēmijas krājumam, tagadējam Informācijas centram. Ģimenes leģendu labi zināja grafiķis Zigurds Zuze, kas bieži bija baudījis Kārkliņu viesmīlību. Kad Maija viņam pārmeta, kāpēc viņš, būdams Heraldikas komisijas loceklis, noklusējis autora Viļa Krūmiņa vārdu, Zigurds Zuze atbildēja, ka svarīga ir atjaunošana un Zarriņš tomēr ir zināms. Valstspapīru spiestuves produkciju apzīmogo Zarriņa vārds. Tāpat kā Rundāli apzīmogo Lancmanis.
Varētu teikt, ka Latvijas valsts ģerboņa lietā Rihards Zarriņš bija mākslinieciskais redaktors un līdzautors.
Kasparsoniāde
Es sirsnīgi aicinu lasīt savu kolēģu izvērstos rakstus par mākslu. Mg. art. Marita Bērziņa pievēršas Eiropas un nacionālo tradīciju meklējumiem mākslinieka stājgrafikā, un Dr. h. c. art. Valdis Villerušs – grāmatu un preses grafikai. Es tikai par šalkām.
Izstādē tika iekļauta fotogrāfija no Kasparsoniādes. Eduarda Šmite to piemin mīklainā nobeigumā: "ja Riharda Zariņa un Romana Sutas raksturi nebūtu tik kategoriski, ja viņi spētu vismaz uzklausīt viens otru, ja būtu iespējams viņu dialogs…" (188. lpp.). Imantam Lancmanim notikums noder iesākumam un stilistiskam salīdzinājumam: "Zariņa piedalīšanās 1920. gada "bumbistu" izstādē, šajā latviešu modernistus parodējošā agresīvajā pasākumā, parādīja viņa dziļo neizpratni par latviešu avangarda talantīgumu un iespēju radīt izcilu mākslu arī modernisma ietvaros." (377. lpp.)
1920. gada sākumā Rīgā vēl plosījās bads, maizi izsniedza uz kartītēm, un tikai gada otrajā pusē to varēja nopirkt brīvi. Rūpniecība bija evakuēta uz Krieviju un tur arī palika, zeme izpostīta. "Melns, ogļains tukšums, kur bij tēvija!" No palīgdienesta demobilizētajiem kultūras darbiniekiem bija jāgādā par savu eksistenci pašiem. Tikai 18. novembrī ar ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa iniciatīvu tika nodibināts Kultūras fonds, kas regulēja finansējumu kultūrai.
Bet līdz tam norisinājās divi saistīti notikumi. No Rīgas mākslinieku grupas izstādes, kas notika no 7. līdz 28. martam Pilsētas mākslas muzejā, Izglītības ministrijas Mākslas departamenta direktora Jāņa Akuratera vadībā Valsts mākslas muzejs iegādājās sešpadsmit darbu par 30 000 Latvijas rubļu, kā liecina protokols, kas reproducēts grāmatā Mūsu muzejs. Valsts mākslas muzejam – 100 (2020, 79. lpp.). Rihards Zarriņš protestēja pret valsts līdzekļu izšķērdēšanu laikrakstā Jaunākās Ziņas (06.04.1920., Nr. 78). Protestu ignorējot, Pilsētas mākslas muzejs iegādājās darbus par 100 000 rubļu.
Un tad Riharda Zarriņa satīriskais talants, izkopts Pēterburgā izdotajā žurnālā Svari (par Zarriņa naudu), iecerēja Rīgas mākslinieku grupas izstādes parodiju. Tai pieslēdzās gleznotājs Jānis Roberts Tillbergs ar svaigiem Vitebskas supremātisma iespaidiem un Jānis Muncis, ar kuru Zarriņš satuvinājās, braucot vilcienā no Pēterburgas un iesprūstot sarkanajā Rēzeknē: te stiepās frontes līnija, kas atdalīja sarkano Krieviju no baltās Latvijas. Muncis bija beidzis Vsevoloda Meierholda scēniskos kursus un pozicionējās kā režisors. Atsaucās arī Tillberga audzēkņi.
Parodija ietvēra gleznu izstādi. Katalogā lasāmajiem nosaukumiem Peizāžs, Alkoholiķis, Pasludināšana – M. kundzes īpašums, 17. glezna nav pārdodama, Cabaret, Suzanna u. c. bija pievienotas cenas. Autorību uzņēmās Reinholds Kasparsons, teitoņu tipa skaistulis. Izstādi atklāja 3. oktobrī Totlēbena (O. Kalpaka) bulvārī 4. Tā izraisīja dzīvu polemiku. Lai uzkurinātu interesi, Jaunākās Ziņas 14. oktobrī ziņoja par vandalismu – kāds sabojājis gleznu Kārdināšana!
Visbeidzot 22. oktobrī pārpildītā Rīgas Latviešu biedrības zālē notika priekšlasījums par notikušo un gleznošanas seanss, kurā Tillberga skolnieki īrētās frakās apmēram stundu publiski gleznoja.
Kasparsoniāde sagrāva Rīgas mākslinieku grupas tirgu. Ivande Kaija dienasgrāmatā, kas glabājas Latvijas Universitātes akadēmiskajā bibliotēkā, rakstīja: "Publika bija ļoti pārsteigta un ļoti ilgi aplaudēja Tillbergam. (..) Man dikti nepatika priekšnesuma veids, bet par pašu lietu es stāvu viņu pusē. (..) Teo [Ivandes Kaijas māsas vīrs, satiksmes ministrs Teo Hermanovskis] iekritis ar tiem ekspresionistiem, nopirkdams savā ministrijas laikā par 20 000 [rubļu] viņu gleznas. Viņa pēcnācējs Kuršinskis izmetis laukā direktoru istabās, tie šveicaru, šveicari – kambarī. Viņam nu bail, ka nenāk prasīt atbildību par valsts līdzekļu nelietderīgu izlietošanu."
Ivande Kaija 1919. gada novembrī bija izveidojusi Latvju sieviešu zelta fondu, kuram ziedojuma kvīts dizainu veidoja Rihards Zarriņš. Fonda savāktās vērtslietas nonāca tukšajā Valsts kasē. Ivande Kaija kasei bija ziedojusi savu laulības gredzenu.
Kasparsoniāde vērsās pret militārā laika attiecību kapitalizāciju un nepamatotu valsts līdzekļu izlietošanu budžeta deficīta apstākļos. Gleznotājs Jēkabs Kazaks uzbrukumā saskatīja "futūristu paņēmienus" (Latvijas Kareivis, 24.10.1920.). Vēl jāliek klāt dadaisms, performatīvisms un tas, ka ar "bumbisma" gleznu 2003. gadā izstāžu zālē Arsenāls hronoloģiski sākās izstāde Abstrakcionisms Latvijas glezniecībā. Ar avangarda paņēmieniem tika pārtrumpots avangards, izmantojot personiskos līdzekļus.
No Satiksmes ministrijas izmestie darbi nonāca tagadējā LNMM. Mēs tos esam redzējuši un atkal redzēsim gaidāmajā Rīgas mākslinieku grupas izstādē.
Vēlēšanās
Cik tuvs un pazīstams it viss… Kurš cits rūpēsies par biedriem, ja ne biedrs? Bet Rihards Zarriņš ne tikai taisīja naudu, bet arī zināja, kā un kur to lietot. Es varu tikai vēlēties, lai naudas pūķis kalpotu mākslai. Māksla nav greznība.
