Balsojums Saeimā novērsa – pagaidām – lata devalvāciju, bet cena par to ir baisa. Ir vērts atcerēties, kā parādījās skaitlis 500 miljoni. Pēc valdības locekļu vārdiem, tas parādījies dienu pēc vēlēšanām kā „pārsteigums”. Atstājot šī apgalvojuma patiesīgumu uz valdības sirdsapziņas, tas tomēr parāda, kur šodien meklējami Latvijas īstie saimnieki. Tie uzkliedz, un mēs kā labi vagari žagaru cirtienus izdalām pēc saviem ieskatiem.
Neko teikt, vēsturiski pazīstama situācija. Bet ar to nekas nav beidzies. Atcerēsimies komisāra Almunijas janvāra vēstuli, kurā viņš paskaidro, ka ES aizdevums nav lietojams ekonomikas atdzīvināšanai, to nevar izmantot nodokļu mīkstināšanai, tādejādi veicinot Latvijas konkurētspēju. Aizdevums lietojams tikai parādu apkalpošanai un budžeta deficīta segšanai, tātad pēc būtības saglabājot Latvijas atkarību no importa, tikai to samazinot.
Īsi – Latvijas kreditoru prasība ir samazināt importa pārsvaru pār eksportu, drastiski samazinot patēriņu – t.i., iedzīvotāju pirktspēju.
Tā ir prasība, ko uzstāda sakautai, kapitulējušai valstij, un te nav ko projicēt EK emisārus kā labdarus. Kādas tad ir viņu intereses?
No atklātībā nonākušiem dokumentiem (piemēram, publikācija Telegraph UK, 14. jūnijā) ir zināms, ka Starptautiskais valūtas fonds jau pagājušā gada nogalē piedāvāja izkļūt no situācijas ar lata devalvāciju. To noraidīja Brisele skaidri saprotamu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lata vērtības kritums izraisītu domino efektu – t.i., valūtas nestabilitāti tajās ES dalībvalstīs, kuras nav pievienojušās eiro. Tas savukārt varētu apdraudēt Rietumeiropas banku ieguldījumus šajā ne-eirozonā (tie sasniedz 1,3 triljonus dolāru). Un, protams, kritiski ietekmētu eirozonas jau tā apšaubāmo finansiālo veselību.
Tātad, lai novērstu draudus eiro, mums liek ķepuroties bezspēcībā un nabadzībā līdz gada beigām, kad sagaidāms tālāks pirktspējas samazinājums. Nedomāju, ka tā ir kāda īpaša, pret Latviju vērsta EK stratēģija – mēs vienkārši esam visievainojamākā ES dalībvalsts, un kā tāda tiekam pakļauti visdrastiskākajām operācijām līdz pat amputācijām.
Lieki tagad runāt par to, kādēļ nonācām šādā stāvoklī. Ja Latvijas vēlētāji to vēl nav sapratuši, tad viss ir bezcerīgi. Lielākā nelaime ir tā, ka arī pašreizējā valdība skaidri parādījusi savu nespēju (kalngals bija „sociālo partneru iesaistīšana” budžeta saīsinājumu meklējumos). Valdībai jānoformē līdz galam nākošās aizdevuma daļas saņemšana, un tad tai jāiet. Palicis tik maz laika un tik maz līdzekļu ekonomiskās dzīves atjaunošanai, ka to nevar uzticēt, piemēram, pašreizējam valsts finanšu saimniekam ar viņa nespēju tikt galā pat ar savu personīgo parādu nastu. Nevar arī to uzticēt ne oranžajiem, ne zaļajiem vai tūdaliņiem vai citādi orientētajiem „saskaņiešiem”.
Tagad laiks profesionāļu valdībai un jāizbeidz vāvuļot par t.s politisko atbildību (sic!). Muļķības, ka mums šādu profesionāļu nav. Tie ir gan, bet līdz šim nav uzklausīti. Ekonomikas atjaunošanas darbībās jāiesaista arī ārvalstu speciālisti. No visām pusēm jau parādījusies virkne priekšlikumu, kā rīkoties. Tos jāizvērtē, atmetot un sijājot, tie jāapvieno kopīgā paketē. Tās iemiesošanai nāksies konfrontēt eirobirokrātus, uz ko šī valdība diezin vai ir spējīga. Ir jāpārliecina aizdevēji, ka tālāka Latvijas nogrūšana nabadzībā vairs netiks pieļauta, ka mums ir plāns, kā nostāties uz kājām. Ne es, ne mani domu biedri nebalsojām par iestāšanos tādā Eiropas Savienībā, kura nav spējīga elementārai solidaritātei katastrofas apstākļos. Tas jāpasaka skaidri un skaļi. Varbūt, ka labi atalgotie Briseles ierēdņi sadzirdēs un sapratīs, ka Latvijas sagruvums var sakustināt arī viņu krēslus. Bet cerēt varam tikai paši uz sevi, uz savu spēju mērķtiecīgai rīcībai. Lai mums šajā likteņstundā veicas!