Viļņas galerijā Vartai ir skatāma Latvijas mākslinieces Darjas Meļņikovas izstāde Date Night. Galerijas telpa ir pārtapusi par kafejnīcu, kurā eksponēti gan autores jaundarbi, gan grafikas un autortehnikas darbi, kā arī skulptūras un objekti no iepriekšējiem periodiem. Darjas darbos ir vērojamas atsauces uz vēsturiskiem mākslas virzieniem – sirreālismu, kubismu, konstruktīvismu un citiem. Kafejnīca kļūst par ietvaru, kurā ir iespējama šo virzienu satikšanās.
Pirms kāda laika Darja ir sākusi veidot darbu Palette – tas plānots kā ilgtermiņa projekts, kas radīts bāra formātā. Palette sastāv no ikdienas novērojumiem, atsaucēm, iedvesmas avotiem, pārdzīvojumiem, kā arī retoriskiem jautājumiem par mākslinieku dzīves izaicinājumiem (darbu var aplūkot echogonewrong.com). Šis projekts uzdod jautājumu – kāds ir mākslas darbu liktenis, kad izstāde ir beigusies.
Darja Meļņikova ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu un pašlaik vairāk darbojas starptautiski. Viņas darbi ir iekļauti laikmetīgās mākslas muzeja Kiasma (Helsinki) kolekcijā. Darja ir veidojusi personālizstādes Karlin Studios Prāgā (2019), Plato Ostravā (2019), Kulturfolger Cīrihē (2018), galerijā ISSMAG Maskavā (2017), Laikmetīgās mākslas centrā Kim? Rīgā (2011, 2014) un citur. Viņa ir piedalījusies grupas izstādēs Bratislavā (2019), Helsinkos (2018), Viļņā (2018), Berlīnē (2017), Malmē (2016), Ņujorkā (2015), Maskavā (2014) un citur.
Lai arī tu jau ilgāku laiku aktīvi darbojies laikmetīgās mākslas laukā, Latvijas medijos par tevi ir diezgan maz informācijas.
Es teiktu, ka šeit nav īpašas intereses par to, ko daru. Gadu gaitā ir izveidojusies sadarbība ar centru Kim?, kur man ir bijušas trīs personālizstādes (viena no tām – izstāde kopā ar māsu Agatu). Esmu piedalījusies vairākās Kim? iniciētās grupas izstādēs. Tas arī lielos vilcienos viss. Pārējais ir epizodiska parādīšanās draugu mākslinieku organizētajos projektos.
Viens no iemesliem varētu būt mākslas institūciju, galeriju un laikmetīgās mākslas muzeja trūkums. Manuprāt, mākslas aina te ir saskaldīta. Katrai iniciatīvai ir savs mākslinieku loks, ar ko tā strādā un virza. Droši vien tā nav nekāda lokālā īpatnība, vienkārši tas ir labāk jūtams mazāk apdzīvotās valstīs.
Tu vairāk strādā starptautiski – tev ir bijušas izstādes Prāgā, Cīrihē, Berlīnē un citur. Pastāsti, kā veidojusies tava dzīve pēc Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas beigšanas? Kā nonāci starptautiskajā apritē?
Divus gadus pēc maģistrantūras nevarēju saprast, ko darīt. Neviens mani neaicināja uz izstādēm, un es nevarēju saprast, ko pēc sešiem gadiem, kas pavadīti augstskolā, darīt. Patiesībā es atradu savu vizuālo valodu un sapratu, ko vēlos darīt, pateicoties Kim? Rezidences balvai 2015. Tas deva man iespēju pavadīt divus mēnešus Laikmetīgās mākslas institūta KW rezidenču programmā Berlīnē. Tas bija fantastisks, sadzīviski bezrūpīgs laiks, kurā es domāju tikai par mākslu, kas rezumējās darbu sērijā, ko es saucu par Rooms. Tas laikam arī pavēra durvis dalībai starptautiskās izstādēs.
Kā tu nokļuvi Viļņas galerijā Vartai, kurā pašlaik ir skatāma tava izstāde?
Es saņēmu uzaicinājumu mēnesi pirms atklāšanas, spontāni, jo galerijā bija paredzēta izstāde, kura pēkšņi nobruka. Man atrakstīja mans paziņa Edgars Gerasimovičs, kurš kā kurators ir iesaistīts dažos galerijas projektos. Savu ziņu viņš sāka ar vārdiem: "OK, tas var izklausīties traki..." Apzinoties, ka sagatavošanās darbiem ir tikai mēnesis, bija skaidrs, ka ir jāizdomā veids, kā parādīt vecākus darbus kombinācijā ar galerijas pasūtītajiem grafikas jaundarbiem.
Izejot cauri visam, ko līdz šim esmu sataisījusi, sapratu, ka daļa darbu tikusi izstādīta vienreiz, turklāt vēl mazās, nekomerciālās galerijās dažādās valstīs, un šos darbus esmu redzējusi es, kurators un varbūt daži draugi. Savukārt atdeve, veidojot jebkuru izstādi, neatkarīgi no tās izmēra un vietas ir simt procentu.
Šādas nekomerciālas mākslas vietas ir nepieciešamas, lai eksperimentētu, veidotu jaunus izstāžu projektus, nodrošinātu mākslas procesu, bet vai tu izjūti skatītāju trūkumu?
Mani saista alternatīvas izstāžu telpas neatkarīgi no apmeklējuma, jo aiz tām parasti stāv radoši un drosmīgi cilvēki ar apbrīnojamu iniciatīvu un entuziasmu. Projektus tajās es uztveru kā eksperimentu un pieredzes apmaiņu. Taču man nepatīk tas, kas pēc tam notiek ar darbiem. Es gribu šos darbus rādīt arī tālāk. Pārsvarā aicinājumi uz izstādi nāk komplektā ar lūgumu pēc jauna darba, bet tikpat labi var izstādīt arī darbus, kurus neviens tā īsti nav redzējis.
Man kā māksliniecei tas ir bēdīgi, jo katrs mākslas darbs ir kā bērns – tu pavadi ar to kādu laiku domās un fiziski, ieguldi tik daudz enerģijas un finanšu līdzekļu, lai tas pēc tam stāvētu noliktavā. Bieži šķiet, ka mana galva eksplodēs no idejām, bet es to visu nevaru realizēt, jo taisīt tikai tādēļ, lai uztaisītu, nav jēgas – tas ir gan liels naudas ieguldījums, gan arī uzglabāšanas jautājums. Tāpēc idejas es pierakstu un uzskicēju, ja nu kādreiz... Izstādei Viļņā atlasīju darbus, kas, kaut arī ir veidoti dažādos laikos un kontekstos, kaut kādā ziņā ir vienoti – ar līdzīgu caurvijošu vadmotīvu.
Tas liek domāt par tavu pašreizējo projektu Palette, kas ir formāts, kuru iespējams izstādīt vairākkārt. Pastāsti, lūdzu, par to vairāk.
Palette es izdomāju kā savu manifestu par mākslas darba tiesībām dzīvot vairākkārt. Tas sākās ar izmēģinājumu centra Kim? organizētās Tobiasa Kaspara izstādes Īpašums ietvaros Salacgrīvā. Palette apvieno visas manas intereses – tā ir komunikācija un satikšanās ar cilvēkiem, sadarbība un laika pavadīšana ar dažādu nozaru māksliniekiem, viesmīlība, publisko telpu arhitektūra un interjers, mūzika, kā arī, protams, pati māksla.
Katrai bāra epizodei ir cita tēma un programma, citi iesaistītie cilvēki, citi tehniskie un vizuālie risinājumi, cita dzērienkarte, tāpēc tas ir nepārtraukts process, kas man ir īpaši interesants, jēgpilns un svarīgs. Galu galā sanāk liels kopdarbs. Visu izkontrolēt nav iespējams, bet tur arī ir tas šarms: eksperiments un process ir mākslinieka palete.
Kas ir Palette sastāvdaļas? No kā tā veidojas?
Palette mugurkauls un nemainīgā daļa ir transportējama bāra lete – funkcionāls mākslas objekts, kas veidots kā konstruktors un atkarīgi no vietas tiek papildināts ar scenogrāfiju, paredzot vietu performancēm, pasākumiem, kā arī uzaicināto mākslinieku darbu izstādīšanai. Bāra dzērieni ir speciāli gatavoti un pakārtoti pasākumu koncepcijai, bet interjerā iekļauti elementi ar lokālo, aktuālās atrašanās vietas raksturu. Es aicinu piedalīties gan latviešu māksliniekus, gan arī māksliniekus no valstīm, kurās "bārs" viesojas.
Piemēram, Prāgas epizodei es uzaicināju jaunās mākslinieces Mašu Kovtunu un Sofiju Tobiasovu no Prāgas Mākslas akadēmijas UMPRUM. Viņas vēl studē, un brīdī, kad es viņas aicināju piedalīties, parādījās pārsteigti komentāri, vai es drīkstu viņas izstādīt, jo citādi uz zināmu galeriju neviens tik ātri viņas neaicinātu vai arī neaicinātu vispār nekad. Palette nākamajai epizodei, kas risināsies šovasar Marseļā, papildus uzaicināto latviešu un franču mākslinieku darbiem vēlos pasūtīt teorētisku eseju, kas kļūtu par daļu no izstādes, un skaņdarbu, kas kļūtu par šīs epizodes skaņu celiņu.
Strādājot projekta ietvaros Prāgā, pamanīju, ka skaņa ļoti labi iedarbojas uz apmeklētājiem. Atmosfēra vairs nav tik stīva, un apmeklētāji labprāt uzkavējas "bārā" ilgāk, pēta darbus, grib iesaistīties sarunā. Daži nosēdēja vairākas stundas. Daži atgriezās vēlreiz. Nu tā kā īstā bārā pienākas!
Tevis stāstītais par šo projektu liek domāt par leģendāro dadaistu kafejnīcu Cabaret Voltaire Cīrihē. Vai tu izjūti šādu vietu trūkumu mūsdienās?
Man šķiet, ka trūkst vietu, kuras būtu kā laikmeta zīmes, kuras vieno domubiedrus un kurās akumulējas idejas. Dažreiz gribas pašai kaut ko tādu uztaisīt, bet apzinos, ka tas nav tik vienkārši un ir vienam cilvēkam samērā grūti īstenojams pasākums. Biju izdomājusi, ka to varētu realizēt kā pop-up variantu, kas maina vietu atkarībā no lētāka nekustamo īpašumu īres piedāvājuma. Taču, visticamāk, tas turētos uz pašiniciatīvas un izdevumi neatmaksātos, ņemot vērā, ka Rīgā ir tāda tendence, ka cilvēkiem diezgan ātri apnīk tas, ap ko vēl tikko bijusi ažiotāža.
Daudzas kafejnīcas, kas pastāvēja agrāk, savā interjerā bija unikālas. Tas ir daļēji pateicoties tam, ka to izveidē piedalījušies mākslinieki un arhitekti. Piemēram, kafejnīcās Latvijā no 60.–70. gadiem – gobelēni, griestu un sienu telpiskie risinājumi, gleznojumi un panno (bāri Dzelme, Skapis, Latvijas Teātra darbinieku savienības bārs, kafejnīcas Ainava, Saule, Sigulda u. c.). Iztēle un amatniecības prasme ir kaut kas tāds, ko nevar iemācīties, skatoties Pinterest.
Šobrīd viss šķiet ļoti vienāds un neinteresants – stīvs, pārāk pareizs, paredzams un bez personības. Redzamas bailes no eksperimentiem un no tā, ka patērētāji nesapratīs. Interjeri tiek štancēti, kombinējot masu ražojumus no katalogu čupām.
Kafejnīcas tēma parādās arī izstādē Date Night Viļņā. Kāpēc tevi tā interesē?
Pie publisko telpu un to interjeru tēmas esmu atgriezusies vairākos savos darbos – House of Muses, Room 1. Brewing Harmony, Room 2. Fool’s Gold, Room 3. Follow Me, Arrangements. Tas ir viens no iedvesmas avotiem, daļa no manas un laikam katra sociāli aktīvi dzīvojoša cilvēka ikdienas. Kafejnīcas it īpaši. Turklāt man patīk gatavot... vairāk kādam citam, nevis sev pašai. Man tā ir kā meditācija.
Izstādē Viļņā līdzās vecākiem darbiem man gribējās atspoguļot arī sava jaunākā projekta Palette esamību, tāpēc izstādes iekārtojumā izmantota kafejnīcas tēma. Šķita arī, ka šāda izstādes scenogrāfija vienlaikus gan vieno savstarpēji nesaistītus darbus, gan "ietin" tos jaunā stāstā – "mākslas kafejnīca", kas izdekorēta ar maniem darbiem. Es eksponēju arī Palette pašgatavoto "šampanieti", kurš gatavots no upeņu lapām. Tas, starp citu, ir tīri OK! (Smejas.)
Izstādes telpā ir arī kafejnīcai raksturīgi interjera elementi – krēsli, galdi. Galerijas darbiniekiem būtu jāpiedāvā apmeklētājiem kafija speciālās krūzītēs. Tomēr es nevaru prognozēt, ko tie pilda vai nepilda, kamēr neesmu uz vietas. Katram elementam ir jēga un nozīme. Arī izstādes nosaukums norāda, ka tā ir satikšanās, aktivitāte ārpus mājām, jebkurā dienas laikā. Tas ir labi pavadīts laiks bez rutīnas.
Pastāsti vairāk par darbiem, kas eksponēti izstādē. Tajos ir daudz atsauču uz modernisma virzieniem – sirreālismu, abstrakcionismu, kubismu, konstruktīvismu.
Mani saista dažādi mākslas vēstures posmi, kurus es miksēju, – kubisms, konstruktīvisms, sirreālisms, renesanse, antīkie laiki. Mani interesē eklektika, atsauces un kā tās savienojas manos darbos. Piemēram, izstādē ir sienu gleznojums, kurā ir attēlots viens no arhitektūras pamatelementiem, kas nāk no Senās Ēģiptes, – arka – debesu velve. Tā ir atsauce un vienlaikus arī ķēdes posms, kas vieno vēsturi, manus darbus un aiz galerijas loga redzamo Viļņas vecpilsētas barokālo arhitektūru. Aizkari/Inspirational Curtains ir veidoti kā iedvesmas avotu kolāža un ir tāda kā atsauce uz kubistu gleznoto Le Journal. Tur ir fragmenti no mākslinieka Vasilija Kandinska grāmatas Punkts, līnija un plakne, arhitekta un dizainera Džo Ponti skices, mākslas izstāžu recenzijas no 60. gadiem, iekļauts arī stāsts par to, kā sākās kafejnīcu kultūra. Notis ir no Dmitrija Šostakoviča vokālās svītas ar Mikelandželo dzeju, tas ir labs piemērs sadarbībai starp gadsimtiem.
Izstādi galerijā Vartai smejoties varētu saukt par nelielu retrospekciju. Jūtos priecīga par šo izstādi, jo iepriekšējo gadu darbus varu redzēt vienotā kontekstā, stāstā un tiem atkal ir iespēja būt izstādītiem.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
