Pagājušonedēļ laikraksts „Latvijas Avīze” publicēja manu interviju, kur cita starpā tika skarti arī tā saucamie nacionālie jautājumi. Es diezgan skaidri noformulēju savas pārliecības sakni – vēlēšanu tiesības ir ekskluzīva pilsoņu tiesība; latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda un 40tajā gadā PSRS okupēja neatkarīgo Latviju. Ja kāds politiķis vai partija, un vienalga, vai viņš pēc tautības ir latvietis, krievs, lietuvietis vai ebrejs, nespēj pieņemt šo nacionālo minimumu, tad šāda politiķa nonākšana pie varas ir bīstama Latvijai. Un es darīšu visu, lai tā domājoši vienmēr paliktu dziļā opozīcijā.
Likās, ka nav daudz prasīts. Tāpēc īpaši izbrīnīja pāris manu twitter.com sekotāju viedoklis, ka šī nostāja ir pārlieku nacionālistiska. Mīļie cilvēki, šī ir vienīgā vieta uz pasaules, kur latviešu tautai ir mājas. Tikai šeit var zelt un plaukt mūsu valoda, dziesma, tradīcijas. Mums nav jākļūst nacionāli margināliem. Pasarg’ Dievs! Bet zināms minimums mums ir jāaizstāv. Pagājušonedēļ runāju arī ar kādu ebreju tautības Latvijas iedzīvotāju. Uz jautājumu, vai viņam kā nelatvietim manis minētie trīs priekšnoteikumi šķiet kas pārspīlēts, atbilde bija, ka viņš ieteiktu vēl ceturto - ikvienam, kas vēlas pretendēt uz varu Latvijā, ir arī jāmīl šī valsts. Tā, lūk!