Dārzi patiesībā pat vēsturiski veidoti tikai tādēļ, lai tajos būtu vieta mīlestībai. Milzīgie karaļu pils dārzi - jūs domājat, ka tie tika izveidoti rāmām pastaigām? Nekā tamlīdzīga! Tajos rīkoja svētkus, lai mīlestībai būtu, kur izvērsties, tajos bija daudz klusu, romantisku stūrīšu, lai mīlētāji varētu netraucēti satikties (milzīgajos labirintos bija pat speciāli zaļie kabineti šiem nolūkiem), bet sāncenši noskaidrot attiecības ar zobenu palīdzību. Dārzs naktī, mēnesnīcas apspīdēts - cik bezgala daudzi dzejnieki apdziedājuši šo mīlestības dekorāciju!
Tad nu arī valsts ne tik bagātie iedzīvotāji, kā jau tas parasti notiek, sāka atdarināt savus valdniekus un ierīkot pie savām mājām dārzus.Jo jaunkundzēm, kuras tvīka mīlestības gaidās, bija taču kaut kur jāapsēžas vai satraukti jāstaigā. Un, cik patīkami to darīt dārzā, pie rozēm, zem kāda skaista sēru vītola, raugoties, kā dīķītī peld gulbji...
Arī mans dārzs nav nekāds izņēmums. Sveces, lukturīši, ugunskurs, āra kamīns - visi šie priekšmeti domāti romantikai un es tos cītīgi lietoju. Dārzā, protams, aug rozes - mīlestības skaistākais simbols! Četri dažādu mežrožu krūmi (divi zagti Jāņu naktī, aizaugušos, pamestos dārziņos. Aug un zied lieliski!) un divpadsmit dažādas dārza krūmrozes. Nevaru paturēt prātā visus to nosaukumus, bet Pēru Gintu gan uzpasēju. Tā arī ir visskaistākā - milzīgiem dzelteniem ziediem, kas noziedot kļūst sārti... Īsts Pērs Gints - melis! Bet lielajos korinšu krūmos pogo lakstīgalas... ak! Dārzā ir arī vietiņas, kur var noslēpties no pārējiem...
Esmu šajā dārzā gaidījusi mīļoto cilvēku, skūpstījusies pie mežrozīšu krūma un skatījusies viņam acīs pāri ugunskura liesmām. Mēs kopā esam pētījuši zvaigžņotās debesis un, segās ietinušies, sēdējuši uz lieveņa dārza pusē un gaidījuši zvaigžņu lietu. Bet esam arī te strādājuši un man ir daži augi ar īpašu nozīmi - esmu tos iestādījusi kopā ar savu mīļoto.
Dārzs ir pieredzējis arī sāpes un asaras, niknu skaidrošanos un salabšanu, ilgas, bezcerīgu gaidu stundas, kad liekas, ka varētu pārrakt te visu no jauna, lai tikai nebūtu jāstāv mierā un jādomā! Esmu noskatījusies arī, kā viņš aiziet - uz neatgriešanos.
Mjā... dārzs ir pilns kaislību, jūtu un cerību, tas vienmēr ir bijis, tā teikt, pa rokai - gan lielos priekos, gan bēdās.
Un vējš lielajos kokos! Kā tas dažreiz ir vajadzīgs, lai atvēsinātu sakarsušo prātu vai izvējotu miglu!