Šis laiks ir iemācījis dzīvot kampaņveidīgi, bet visa pasaule tā dzīvo – svin dažādus datumus un tiem gatavojas, teic kultūras ministres ārštata padomnieks arhitektūras politikas izstrādes jautājumos Jānis Dripe. Pērn kultūras ministre viņam uzticēja vadīt darba grupu, kuras uzdevums būtu noskaidrot ātrākos soļus, kā līdz Latvijas simts gadu jubilejai 2018. gadā mēs varētu tikt pie trim kultūras objektiem: akustiskās koncertzāles, laikmetīgās mākslas muzeja un Deju svētku Mekas – rekonstruēta Daugavas stadiona. "Visas iespējas ir reālas – katra ar savām ēnas pusēm," arhitekts raksturo darba grupas sagatavotos priekšlikumus, kuru tehniski ekonomiskais pamatojums oktobrī jāiesniedz izskatīšanai valdībā.
Ideju klāstā, kā un kur šos objektus varētu īstenot, netrūkst nedz valsts rocībai pietuvinātu, ekonomisku variantu, nedz arī ar augstāku fantāzijas lidojumu – sak, kā būtu, ja... Aktuāls jautājums – cik liela cerība mums ir līdz 2018. gadam piedzīvot realizējamies kaut vienu no minētajiem objektiem, ņemot vērā, ka to īstenošana līdz šim tikusi atlikta vairāku gadu garumā. Jānis Dripe kā galvenos trumpjus nosauc valsts tuvās jubilejas faktu, samērā jaunu un dinamiski domājošu ministru pārstāvniecību valdībā, taču vēl svarīgāk – fakts, ka šīs kultūras infrastruktūras būves Latvijai vajadzīgas, ir ierakstīts pērn decembrī apstiprinātajā Nacionālajā attīstības plānā, un tām paredzēti 100 miljoni latu. Ja valsts laikus spētu vienoties par savām prioritātēm un argumentēti formulēt mērķus, tai izdotos pārliecināt Eiropas Komisiju, uzskata J. Dripe, – jāņem vērā, ka tepat jau nākamais ES fondu plānošanas periods.
Stadions – IZM pārziņā
Tiekamies jaunajā stadionā! Ar šiem vārdiem, kas publikā, šķiet, lielākoties izraisīja aizdomīgus smaidus, Daugavas stadionā noslēdzās XV Deju svētku lieluzvedums. 15 000 dejotāju uzstāšanos morāli novecojušā sporta kompleksa tribīnēs var vērot tikai 5000 skatītāju. Stadions tiek izmantots arī Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos un ikdienā kalpo sportam. Tā pārbūvi un visas teritorijas attīstīšanu par multifunkcionālu sporta un izklaides kompleksu darba grupa vērtē kā loģiskāko risinājumu. "Stadionā būs vietas 17 tūkstošiem skatītāju," piebilst J. Dripe. Stadiona sakārtošanas funkcija lielā mērā ir Izglītības un zinātnes ministrijas rokās. Rekonstrukcijas izmaksas vēl nav aprēķinātas.
Reāli un gaisīgi
"Mums ir daudz pasaulē konkurētspējīgu mākslinieku, taču mūsu sabiedrībai un arī pilsētas viesiem nav iespējas viņu veikumu apskatīt – tas ir skumji," uzskata darba grupas pārstāve, Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese. Viņa atgādina, ka Rīga ir gandrīz vienīgā Eiropas galvaspilsēta bez sava laikmetīgās mākslas muzeja (LMM) un, raugoties arī no ekonomiskā aspekta, tas ir slikts signāls. LMM krājuma kolekcija (finansē a/s ABLV Bank, KM, ES Ekonomiskās zonas un Norvēģijas Finanšu instruments) starptautisku ekspertu uzraudzībā top jau vairākus gadus un noliktavā gaida savas jaunās mājas.
Darba grupai ir trīs priekšlikumi par LMM ēku, viens no tiem – realizēt sākotnējo ieceri, pēc slavenā nīderlandiešu arhitekta Rema Kolhāsa meta pārbūvējot un atjaunojot Andrejsalas spēkstaciju. Prestižās ieceres ēnas puse ir domstarpības starp Andrejsalas teritorijas īpašniekiem un valsti. Pirmie pārmet, ka viņi šim projektam ir iztērējuši daudz līdzekļu, taču valsts neko nedara. Savukārt valsts nav mierā ar to, ka teritorija netiek attīstīta. "No ministrijas puses izteicām skaidru ziņu: lai piesaistītu ES fondu naudu, īpašniekiem ir jānodod šis objekts valstij, kā arī jāpārtrauc šī nosacītā tiesvedība, lai būtu normālas partnerattiecības," saka J. Dripe.
Gleznotāja Kristapa Zariņa vēstulē, kas pirms vairākiem gadiem tika adresēta VKPAI, izteiktie vārdi – būtu labāk Triangula bastionā ievietojuši kādu modernās mākslas galeriju, lai vismaz ir kāda jēga no šīs ne sevišķi izdevušās ēkas, – nu varētu piepildīties. Triangula bastiona pārbūve un paplašināšana ļautu iegūt apmēram 11 000 kvadrātmetru, kas laikmetīgās mākslas muzeja vajadzībām jau ir pieņemami. Par visreālāko variantu un izcilu vietu, kurai garām ved visas tūrisma takas, to uzskata S. Krese. Taču ēka ir privātīpašums un tās īpašniekam ir saistības bankā, savukārt zeme pieder pilsētai. "Pilsēta ir ar mieru ieguldīt zemi, izšķirošais būs – par cik tīkamu cenu īpašnieks kopā ar banku būs ar mieru objektu atdot valstij," skaidro J. Dripe.
XXI gadsimta mākslas tilts – tas pagaidām ir gaisīgākais un neizskaitļotākais, taču intriģējošākais priekšlikums. Unikālo ideju – veidot LMM uz 1872. gadā būvētā Dzelzs tilta trim palikušajiem balstiem – piedāvājis VKPAI direktors J. Dambis. "Mazai nācijai vienmēr jādara mazliet pārsteidzošas, bet gudras lietas, lai mūs ievērotu," saka J. Dripe un stāsta, ka vecais tilts, pa kuru reiz pārvietojās vilcieni, auto un gājēji, bija kā struktūra – kārba blakus Dzelzceļa tiltam. "Tā tiktu atjaunota vēsturiskā, telpiskā patiesība, bet ar pilnīgi citu saturu. Tas būtu ļoti garīgi piesātināts gājiens pāri Daugavai." Šāds muzejs būtu labs iemesls tūristiem Rīgā uzkavēties ilgāk. Protams, ir bažas, ka šī projekta īstenošanu līdz 2018. gadam var nepagūt.
Adekvāti uztvert mūziku
Akustiskās koncertzāles ekonomiskais variants ir Rīgas Kongresu nama pārbūve par multifunkcionālu koncertu, kongresu un konferenču centru. Šogad ir izstrādāts tehniskais projekts, un 2017. gadā plānots būvdarbus pabeigt. Ēkā diezgan būtiski jāpapildina zāles kubatūra, jo akustika ir viens no priekšnoteikumiem. Lielā zāle pēc rekonstrukcijas varētu uzņemt līdz 1627 skatītājiem, tiktu pilnīgi pārveidota aizskatuves daļa. Šajā gadījumā svarīgi, kā valsts un pilsēta spētu vienoties par finansiālo ieguldījumu.
Otra iespēja ir akustiskā koncertzāle uz AB dambja – biroja SZK Arhitekti projekts, kas 2006. gadā uzvarēja plašā starptautiskā konkursā. Arhitekts Andis Sīlis ir gatavs izskatīt variantus, kā samazināt projekta apjomu un izmaksas. Šīs koncertzāles izbūve ir kompleksāka, jo jārekonstruē AB dambis un jāveido tilts kā Trejādības ielas turpinājums pāri ūdens joslai. "Bet tad mēs Rīgu rādām no labākās puses – jauna koncertzāle uz ūdens ar elegantu apjomu," uzskata J. Dripe.
Darba grupas pārstāvis VSIA Latvijas koncerti valdes loceklis Guntars Ķirsis labprāt dotu priekšroku jaunai arhitektūras būvei, tomēr, viņaprāt, nav vajadzības populistiski kliegt, aizstāvot vienu vai otru variantu. "Man ir svarīgi, lai šī lieta vispār izkustētos," viņš saka un piebilst, ka īsta koncertzāle Latvijā pagaidām ir tikai viena – Rēzeknē. "Svarīgi, lai klausītājiem beidzot būtu iespēja adekvāti uztvert mūziku un lai mūziķiem nebūtu diskomforta."