Visprecīzākā atbilde ir šī līguma oficiālais nosaukums, proti, Lisabonas līgums, ar kuru groza Līgumu par Eiropas Savienību un Līgumu par Eiropas Kopienu dibināšanu. Tātad — tiek vien uzlaboti pastāvošie līgumi, jo pasliktināt tos taču nebūtu nekādas jēgas. Tiek precīzāk noteiktas Eiropas Savienības kompetences un tiesības, uzlaboti lēmumu pieņemšanas procesi u. tml. Tas viss ir izdekorēts ar skaisti un labi skanošiem vārdiem. Tas ļauj pat apgalvot, ka beidzot ir skaidri definētas ES vērtības. Taču nekādas vērtības nav definētas. Preambulā vien tiek pausts — „iedvesmojoties no Eiropas kultūras, reliģijas un humānisma mantojuma, kas ir bijis pamats tam, ka ir izveidojušās cilvēka neaizskaramo un neatsavināmo tiesību, demokrātijas, vienlīdzības, brīvības un tiesiskuma kopējas vērtības,” (..) „ir nolēmuši dibināt Eiropas Savienību”.
Bet kas ir nolēmuši? Protams, dalībvalstis, lai kas tās arī pārstāvētu. Principā gan valsts ir fikcija, ja vien tā netiek būtiskota ar noteiktām praksēm, procedūrām utt. Nomanāma vēl viena dīvainība: atrodamies ES, kaut arī tā vēl nav nodibināta, katrā ziņā ne kā juridiska persona. Īstenībā šajā līgumā un saistībā ar to pastāv daudzas dīvainības. Tāpēc var iezīmēt dažas problemātiskas jomas, nevis kārtējo reizi tīksmināties par paveikto.
Pirmā problemātiskā joma ir slepenība. Līgums tiek pieņemts 2007. gada 13. decembrī, tūdaļ pat sākas tā ratifikācija, kaut gan pats līgums oficiāli tiek publicēts tikai 2008. gada 9. maijā. Tā apspriešana labākajā gadījumā ir novēlota, un visnotaļ ticams, ka (vismaz Latvijā) gana daudz cilvēku nemaz neko nezina par šādu līgumu. Kuriozāks laikam ir tikai tā sauktais konstitucionālais līgums, kura nostādnes Eiropas Parlaments apstiprināja tikai 2005. gada 12. janvārī, kaut gan dažā labā zemē tas jau bija ratificēts. Slepenības iespaidu vēl vairāk pastiprina izveidotā Pārdomu grupa, kurā tiek pārstāvēta arī Latvija un saistībā ar kuru ES Padome ir lēmusi: „Īpaša uzmanība būtu jāpievērš tam, kā labāk tuvināties pilsoņiem un piepildīt viņu cerības un vajadzības.” Praksē drīzāk ir vērojama nevis tuvināšanās, bet attālināšanās.
Otrā problemātiskā joma ir valstiskums. Gaudas par nacionālo suverenitāti ir smieklīgas, gluži tāpat kā ES dēvēšana par federāciju. Vienkārši veidojas jauna pārvaldes forma. Jaunajā līgumā substancionāli gandrīz nemainīgi ir pārņemts konstitucionālais līgums, vienīgi jaunajā formulējumā tas ir kļuvis sarežģītāks. Par jauna valstiskuma tipu liecina arī pievienošanās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai, kā arī noteiktu funkciju deleģēšanas tiesības dalībvalstīm.
Trešā problemātiskā joma ir neskaidrība par leģitimitāti un demokrātiju. Eiropas Komisijai joprojām ir pastarpināti demokrātiska leģitimitāte. Eiropas Parlamentā principā ir mainīta tikai balsošanas kārtība, tā pilnvaras ir paplašinātas, tomēr ierobežojumi joprojām pastāv. Ir paredzēts Augstākais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos, taču parlamentam nav lielas teikšanas par šiem jautājumiem. Neraugoties uz jaunieviesto kompetenču katalogu, to sadalījums nacionālā un pārvalstiskā aspektā ir neskaidrs.
Ceturtā problemātiskā joma ir sarežģītība. Divu līgumu vietā ir līgums, kas groza abus iepriekšējos. Pat juristi atzīst, ka līgumu uztvere un saprašana ir kļuvusi tikai sarežģītāka. Vienlaikus tiek atzīmēta pilsoņu iniciatīvas iespēja. Bet ko gan nozīmē „pilsoņi, kuru skaits nav mazāks par vienu miljonu un kas pārstāv ievērojumu dalībvalstu skaitu”? Piektā problemātiskā joma ir iespēju izmantošana, šajā gadījumā — Latvijas līmenī. Runa ir par Latvijas pārstāvju izvirzīšanu ES institūcijās, parlamentāro balsošanu, piešķirto tiesību izmantošanu u. tml. Līgumam ir dažādi pielikumi, protokoli, deklarācijas. Latvija ir vien pievienojusi svarīgo deklarāciju, ka tai būs eiras, nevis euro...
Šie ir tikai daži jautājumi (kuri gan izteikti apgalvojuma formā), par kuriem diskutēs Eiropas Komisijas pārstāvniecības rīkotajā diskusijā „Kas ir Lisabonas līgums?”. Sarunā piedalīsies Dace Akule, Eduards Bruno Deksnis, Normunds Grostiņš un Armands Krauze. Diskusija notiks šā gada 12. novembrī (sākums plkst. 16.00) Eiropas Savienības mājā, Aspazijas bulv. 28, Rīgā, 2. stāva konferenču zālē.