Vispirms par "nē". Esam pārlieku paštaisni. Kādu laiku padzīvojot Norvēģijā iepazinu tur daudziem raksturīgu attieksmi: "par šo lietu ir divi uzskati - manējais un nepareizais".Šī attieksme spēcīgi parādās arī latviskajā domāšanā. Sajūta par savu vienīgo un "pareizo" taisnību izveidojusies zemnieku vidē, lielās ģimenēs, dzīvojot samērā noslēgtās kopienās, kur galvam nepieciešama stingra pārliecība par sevi un savu spriedumu. Bet šodien? Neatstāj sajūta, ka esam aizķērušies kādā bezgaisa telpā, tā arī nesasniedzot izglītota cilvēka iecietību pret dažādiem, atšķirīgiem uzskatiem. Zaudējot ģimenes un tautas kopības sajūtu esam "sasnieguši"neauglīgu individuālismu.
Jo solidāri un vienoti mēs patlaban esam vai vienīgi vaimanāšanā par visu un visiem. Īpaši spēcīgi vaimanās un ķengās mēdz būt tie, kuriem pieejams internets. Ko gan neraksta komentāros! Bieži vien vajadzīga liela izturība, lai izbristu cauri šim aprobežotības un ķengu purvam.Tā vien šķiet, ka labai komentētāju daļai actiņas spīd, vaigi pietvīkuši, lai, aizslēpjoties aiz interneta anonimitātes, laistu vaļā tādā veidā, kāds nebūtu iespējams aci pret aci. Tā ir sava veida apmātība, pašapmierināšanās ar ar negatīvo. Tmēr pēdas tas atstāj, rupjībās un ķengās noslīkst rakstītāja goda sajūta, tiek aizvainots tas, kuram ķengas adresētas. Man patika Māra Zandera ideja atjaunot divkauju kā veidu risināt aizskarta goda problēmu. Ja centīgos interneta ķengu un rupjību autorus varētu izsaukt uz reālu divkauju, viņu skaits mirklī saruktu. Bet droši vien nav vērts. Esmu pārliecināts, ka maniakālo komentētāju skaits nemaz nav liels, nepatīkama un spēcīga ir smaka, ko viņi izplata.
Diezgan par "nē". Ir lietas un vietas, kur latviešu solidaritāte izpaužas tieši un ārkārtīgi pārliecinoši. Tās pirmām kārtām ir dažādās palīdzības akcijas, it īpaši tās, kuras rodas bez lielas sagatavošanās. Atsaucība un saziedotās naudas summas ir pārsteidzoši lielas, acis mirdz pa īstam, rokas devīgas. Svarīgi šķiet tas, ka atsaucīgi ir tieši ne pārāk pārtikušie, varbūt pat nabadzīgākie. Viņi paši izjutuši, ko nozīmē ierobežoti līdzekļi, tādēļ viņu acīs ziedotajam latam ir liela vērtība.
Kur tas redzams? Nu, kaut vai Dziedošo ģimeņu TV ciklā. Tam var pārmest šo un to, bet tikai ne negatīvisma veicināšanu - taisni otrādi. Labestīga solidaritāte te spiežas ārā pa visām vīlēm. Šajā atmosfērā sastapām Vītolus un citas ģimenes, kuras nāk no laukiem, liecinot par tautas avotu dziļumu un dzidrumu.
Daudzviet lauku novados ļaudis ar sirdi sapratuši, ka trūkums un pagrimums pārvarams tikai ar labestību, rīkojoties, palīdzot un nevaimanājot par to, ko nav izdevies mainīt - varas vienaldzību. Latvijas laukos slēpjas tautas nākotne, par spīti nabadzībai un kandžai. Skolās, tautas namos daudzās vietās viss notiek neskatoties uz varas rotaļām.
Nesavtīguma un labestības solidaritātē ir pamats mūsu izdzīvošanai un plauksmei nākotnē (un nevis partijās, kurām pie mums diemžēl nav idejiska pamata; tās joprojām rāda sevi kā interešu kopas, kam ilgstošas nākotnes nebūs - ja nu vienīgi VL, ja turēsies pa īstam un godam). Solidaritātes un savstarpējas palīdzēšanas sajūta turama un veicināma visiem līdzekļiem. Jo no tās varētu atkal izaugt tā kopības apziņa, kuru sekmīgi nāvējis naudas tvans, kas kultivēts Latvijā divdesmit gadus, nosmacējot daudz ko. Varbūt šo kopības apziņu atjaunojot tad arī nonāksim pie valsts, kurā īsteni varam dzīvot, strādāt, un, ja vajag, atdot savu dzīvību par to.