Mana valsts, pārdzīvojot varbūt grūtāko laiku
pēdējos divdesmit neatkarības gados, ir spējusi apturēt kritienu, ir spējusi
nesalūst, bet sakārtot savu saimniecību. Ir cerība, ka sakārtosim arī savu
politiku, jo pēdējās vēlēšanas liecināja, ka izšķirīgā brīdī latviešu tauta allaž
parāda apbrīnojamu tālredzību.
Šīs vēlēšanas un, sevišķi, laiks pēc tām,
veidojot valdību, apliecināja arī, ka mūsu neatkarība, mūsu vērtības ir jāaizstāv
katru dienu. Šis laiks parādīja, ka mūsu vidū ir arī savi Jūdas, kas gatavi mūsu
lielākās vērtības pārdot par dažiem sudraba grašiem. Neizdevās dažu opozīcijas
pārstāvju centieni diskreditēt jauno valdību starptautisko partneru acīs. Tai
pašā laikā tas liecina, ka valdības ceļš nebūs viegls, tas liecina arī, ka ne
visi iestājas par brīvu, neatkarīgu un plaukstošu valsti. Tomēr tautas veselais
saprāts ir uzvarējis.
Var teikt, ka pēc ne tik senās
pagātnes neprātīgā skrējiena un pēc tā piedzīvotā smagā kritiena Latvijas
ekonomika pamazām sāk stabilizēties. Lai situāciju pārvērstu izaugsmē, šajā
brīdī ir svarīga gan valdības, gan arī katra cilvēka rīcība. Jo nekas mums
netiks piedāvāts tāpat vien, uz paplātes, ir jābūt gudriem, lai pilnībā
izmantotu gan savu budžetu, gan Eiropas Savienības dotās finanšu iespējas. Ir
jāatceras, ka mūsu valsts brīvība un neatkarība dod katram arī individuālo brīvību
- veidot pašam savu dzīvi. Tā ir katra paša atbildība.
Es priecājos par katru cilvēku,
kurš šajā brīdī ir atceras savu pienākumu pret Latviju, nav pakļāvies varbūt
mirkļa impulsam meklēt laimi citur plašajā pasaulē. Tieši mūsu cilvēki - tie,
kuri dzīvo Latvijā, izjūtot gan ar valsts attīstību saistītās grūtības, gan arī
prieku, ko dod panākumi - ir Latvijas vislielākā bagātība. Un es ticu, ka drīz
atgriezīsies arī tie, kas šobrīd par savām mājām dēvē citu zemi, lai Latviju
celtu kopā.
Nesen, tiekoties Madlienā ar
turienes ļaudīm, man vislielāko prieku sagādāja tas, ka viņi, runājot par savu
darbu un nākotnes iecerēm, ne reizi nepieminēja vārdu „krīze”. Tas vieš milzīgu
cerību un pārliecību. Cilvēki apzinās savas iespējas, savus pienākumus, un ir
gatavi darbīgi veidot savu nākotni.
Iepriekšējās paaudzes, kas
cīnījās par neatkarīgu valsti, kas to veidoja, ir pārdzīvojušas daudz smagākus
laikus, nekā šobrīd. Viņi ticēja Latvijai, viņi izturēja un Latviju nodeva mūsu
rokās. Mūsu pienākums ir plaukstošu Latviju nodot nākamajām paaudzēm.
Sveicot Latvijas iedzīvotājus Latvijas valsts lielajos svētkos, novēlu, lai mums viss izdodas, un lai mēs katrs varam ar pārliecību teikt: „Tā ir mana valsts, tas ir mans sapnis un mans balsts, manas mājas, un esmu laimīgs te būt.”