Šādas vienkāršas atziņas ir vērts paturēt prātā, kad pēkšņi notiek kāda grūti izskaidrojama rīcība. Piemēram, Krievijas nesenās militārās mācības NATO (un mūsu) robežu tuvumā un dažu krievu deputātu provokatīvie izteikumi par Latvijas un Igaunijas teritorijas atņemšanu. Tas liek sniegties pēc mūsu „apdrošināšanas polises” ar uzrakstu „NATO”.
Kara muzejā atklājot izstādi par Krievijas militāro uzbrukumu Gruzijai, vēlreiz no jauna sapratu, ka Krievija nekad neatļautos šīs savas kara metodes lietot pret NATO. Arī žurnāls The Economist (29.oktobra izdevumā) raksta, ka Krievija nav spējīga un negrib sākt īstu karu pret NATO.
Jaunais NATO ģenerālsekretārs Rasmusens pirms vairākām nedēļām apmeklēja Baltijas valstis un atkārtoti uzsvēra NATO kolektīvās aizsardzības principa nozīmi. Latvijā regulāri notiek militāras mācības kopā ar NATO sabiedrotajiem. Pavisam taustāma sabiedroto klātbūtne ir arī lidmašīnas, kas patrulē NATO gaisa telpā Latvijas teritorijā. Nesen vācu sabiedroto lidmašīnas padzina krievu izlūklidmašīnu, kas bija pietuvojusies mūsu gaisa telpai.
Mācības kopā ar dažām NATO valstīm esmu izvirzījis par vienu no trijām aizsardzības prioritātēm nākamajā gadā. Nav izslēgts, ka šīs mācības paplašināsies un pārtaps par visas alianses mācībām. Jo, kā publiskajā telpā ir apliecinājis Rasmusens, sabiedrotie plāno rīkot mācības Baltijas valstu teritorijā.
To, ka NATO ir kolektīvas aizsardzības organizācija, ir vērts paturēt prātā vienmēr. Jau savā pirmajā Eiropas apmeklējumā šā gada aprīlī ASV prezidents Obama uzsvēra, ka nav dažādu līmeņu dalības NATO – visas valstis saņem vienlīdzīgu drošību. Kā zināms, vienīgā valsts, kuras dēļ tika iedarbināts slavenais Vašingtonas līguma 5.pants, bija ASV pēc tam, kad 2001.gada 11.septembrī notika teroristu uzbrukumi. Visas NATO dalībvalstis tobrīd solidarizējās ar Ameriku. Pirmo lēmumu šajā sakarībā pieņēma jau 12.septembrī. Tā bija kolektīvās drošības konkrēta izpausme.
Šis alianses princips tiks apstiprināts arī NATO jaunajā stratēģiskajā koncepcijā. Gaidāms, ka tajā parādīsies vadlīnijas, kas sniegs vēl konkrētāku drošības apliecinājumu valstīm, kuras aliansei pievienojušās pēdējā desmitgadē. Tieši par šo „lielāku drošības apziņu” arī notiek aktīvas diskusijas – gan NATO izveidotajā ekspertu grupā, kas gatavo rekomendācijas jaunajai koncepcijai un kurā strādā arī Baltijas valstu deleģētais pārstāvis Aivis Ronis, gan vairākās NATO konferencēs, kurās pēdējā laikā esmu piedalījies. 23.oktobrī gadskārtējā „Rīgas konferencē” par drošības jautājumiem vairākkārtīgi izskanēja, ka no NATO puses nepieciešama šī iedrošināšana, kas tieši saistās ar sabiedroto klātbūtni Latvijā.
Drošības sajūtu mūsos veido dažādi komponenti. Jo augstāka ir drošības sajūta kādā valstī vai reģionā, jo vairāk uz turieni virzās uzņēmējdarbība, pieaug labklājība un valsts iegūst iespēju sekmīgai attīstībai. Visvairāk drošības ir brīdī, kad par to nav jādomā nedz indivīdam, nedz valstsvīram. Mūsdienu pasaulē gan ir maz tādu vietu, kur valsts un sabiedrības drošība ir vērojama kā pašsaprotami jēdzieni, jo modernie draudi ir ļoti dažādi un daudzos gadījumos neparedzami.
Mūsu valsts, pirms pieciem gadiem iegūstot NATO drošības garantiju mehānismus, ir darījusi visu, lai Latvijas iedzīvotājiem par valsts drošību būtu jādomā pēc iespējas mazāk. Tomēr šis darbs prasa ikdienas rūpes. Priekšdienām jāveicina gan jūtamāka sabiedroto klātbūtne Latvijā, gan valsts aizsardzības plānošana kopā ar citām alianses dalībvalstīm.