Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Nespēju sagaidīt muzejpedagoģijas renesansi

Pēdējo gadu izstāžu praksē kļuvis pašsaprotami, ka izstādes pavada izglītojošas programmas, kurās ierastās lekcijas un sarunas papildina aktivitātes dažādām auditorijas grupām

Reti kurš no regulāriem muzeju apmeklētājiem nebūs pamanījis, ka pēdējā desmitgadē vērojams īsts muzejpedagoģijas uzplaukums: izstāžu zālēs bieži varat satikt bērnu bariņus, kas seko gidam, kaut ko lipina, sasēdušies uz grīdas, vai vienkārši spēlē tupsunīšus. Modē nākušas arī programmas pieaugušajiem: brīvprātīgo iesaistīšana, korporatīvās ekskursijas. Muzeju izglītojošās misijas pastiprināšana ir saistīta ne vien ar ideālistiskiem, bet arī tīri praktiskiem apsvērumiem: izstādēm jāsavāc apmeklētāju skaits, labāki rezultāti nozīmē labāku vērtējumu un lielākas cerības saņemt finansējumu nākamajiem projektiem, piesaistīt mecenātu labvēlību. Arvien lielākā rosība kādreiz tik tukšajās un klusajās muzeju telpās rosina arī jautājumu – cik daudzveidīga un jēdzīga tā ir. Jomas profesionāļiem ir gan jautājumi, gan atbildes. Raksta autore ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas pastāvīgās ekspozīcijas Grāmata Latvijā vadītāja.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Ko mēs šodien darīsim? – Iesim uz muzeju! – Ko mēs tur darīsim? Šādas sarunas laikam notiek tikai ar bērniem. Pieaugušajam ir skaidrs, ko var darīt muzejā: skatīties uz eksponātiem, rokas turēt gar sāniem, var pieteikt gidu un ekskursiju. Nesen noslēgušās vairākas ambiciozas izstādes, par kurām izstādēs gājēji bija sadzirdējuši. Un gāja. Ekskursijas ar 100– 200 dalībniekiem, kuratori apbruņojušies ar mikrofoniem un izturību. Dānijas Karaliskās bibliotēkas pastāvīgajā dārgumu ekspozīcijā ik trešo gadu jaunu pieredzes formu piedāvā kāds pasaulslavens mākslinieks; no 2017. gada jūnija iespējams pieteikties uz 80 minūtēm pieredzes izstādē – iespējai netraucēti un visai ķermeniski pietuvoties sakramentālajiem tekstiem ar Marinas Abramovičas metodi. Savukārt Britu muzejs pagājušajā gadā izveidojis dzimumaudzināšanas programmu, kas balstīta plašajās ekspozīcijās izstādītajos mākslas darbos. Katrs no šiem izstāžu pieredzēšanas veidiem ir dzīvotspējīgs, un katrs no tiem atstās citādu izstādes pēcgaršu, ko apmeklētājs aiznesīs mājās. Tas rosina uzdot jautājumu: pēc kādiem kritērijiem vērtējam izstādes, ko ceram (esam to iemācījušies) tajās piedzīvot un kāpēc.

 

Kritiķu vienaldzība

Neseno Latvijas izstāžu sakarā pārsteidza kritiķu vienaldzība pret izstādes pavadošajām pasākumu un izglītības programmām: "Ienācu, apskatījos, novērtēju…." Šādi var darboties literatūras vai teātra kritikā – žanros, kuru pieredze parasti iekļaujas robežās no pirmā vāka līdz pēdējam, no priekškara atvēršanās līdz aplausiem –, taču izstādēs, kuras ir iespējams un pat paredzēts piedzīvot dažādos veidos, gribētos teikt, tas nav pieņemami. Pēdējo gadu izstāžu praksē, un vairs ne tikai muzejos, kļuvis pašsaprotami, ka izstādes pavada izglītojošas programmas, kurās ierastās lekcijas un sarunas papildina pedagoģijā vai vislabāk – muzejpedagoģijā balstītas aktivitātes dažādām auditorijas grupām. Survival Kit, Rīgas mākslas telpa, kim?... ABLV Charitable Foundation grantu konkursā skaidri nošķirtas pozīcijas Atbalsts laikmetīgās mākslas izstādēm un Atbalsts grantu konkursam pieteikto mākslas izstāžu izglītības sadaļai; grūti izmērāms, bet saprotami formulēts ir otras mērķis: "Sekmēts dialogs ar skatītāju, kā arī paplašināta laikmetīgās mākslas auditorija."

Kaut arī pēdējās desmitgades socioloģiskie pētījumi par Latvijas iedzīvotāju piedalīšanos kultūras aktivitātēs liecina, ka patērētāju skaits kultūrā nepieaug un viss, uz ko varam cerēt, ir atkārtota to pašu apmeklētāju atgriešanās, nozarē, šķiet, briest pretēja pārliecība, un redzam arvien vairāk kultūras, mantojuma un mākslas institūciju un iniciatīvu, kuras paralēli izstāžu darbībai pastāvīgi un neatlaidīgi asina to komunikācijas rīkus. Pie vainas varētu būt patīkamais sociālās atbildības un ticības pārmaiņām patoss, kas uzvēdī katrā lielākā Eiropas muzejnieku sanākšanā un pamazām sāk inficēt radniecīgas institūcijas. Piemēram, Nīderlandes Nacionālo arhīvu, kura celmlaužu veikumu 2015. gadā īpaši izcēla Eiropas Muzeju akadēmija, atzīmējot, ka arhīva īstenotā izstāžu un izglītojošā darbība ir muzeju līmenī un var būt iedvesmojošs paraugs jebkurai arhivālai institūcijai. Patiešām grūti neapbrīnot Nīderlandes arhīvu par gribu un spēju savā paspārnē izveidot plašu izglītotāju komandu, turklāt laikā, kad turpat Hāgā slēgšana draud pat pāris gadsimtu seniem muzejiem. Piesardzību gan izraisa it kā komplimentāri domātais salīdzinājums ar muzejiem. Neapšaubāmi muzeju profesionāļi patlaban ir akumulējuši lielāko zināšanu kopumu mantojuma komunicēšanas jautājumos un, kā minēju, visnotaļ aktīvi ar to dalās, taču ko rāda prakse? Ja uzlūkojam muzejus kā neformālās izglītības etalonu, kāds šis etalons parādās un kāpēc?

Ja ielūkojamies jebkuru nejauši izvēlētu triju muzeju mājaslapās Latvijā vai ārpus tās, aina vismaz divos būs neapskaužami līdzīga un prognozējama: ekskursijas, lekcijas un diskusijas pieaugušajiem, interaktīvas ekskursijas un darbnīcas bērniem. Pieaugušie var nākt pa vienam vai grupās, bet bērnus galvenokārt apkalpos lielākā skaitā. Tēmas gan vieniem, gan otriem – kāds vēstures periods vai notikums, mākslas objekts vai personība. Izstāžu notikumi aprakstīti atšķirti no pašas izstādes, jau ar šādu žestu vien atdalot pašu izstādi no pieredzes izstādē, it kā tās būtu divas atšķirīgas planētas.

Nevar par zemu novērtēt muzeju darbu šajos virzienos, no pieredzes un vērojumiem zinot, ka daudzkārt tas notiek trūcīgos un saspringtos apstākļos, kas vispār liek apbrīnot muzeju ražīgumu izglītojošajā darbā. Taču tā pati pieredze ļauj gan kolēģu darbā, gan savējā novērot tās ciešās, vienveidīgās cilpas, kuras met muzejpedagoģiskais prāts un kuru iekšienē formējas gan katra apmeklētāja iespējas iegūt vislabāko pieredzi izstādē, gan kritiķa skata leņķis, gan visplašākās sabiedrības uz muzejiem un izstādēm vērstās ekspektācijas. Tālāk – par grūtībām.

 

Sarežģītā profesija

Muzejpedagogs, profesijas nosaukums ar klasifikatora kodu 2621 06, sakabina kopā divas drūmāko asociāciju virknes, raisot seniluma un represiju priekšnojautas. Latviešu valoda nav vienīgā, kas neveiksmīgi taustās pēc tā viegluma un neitralitātes, kas ieguļ angļu terminos "educator" un "learning". Skolotājs? Mācītājs? Izglītotājs? Mācīšanās? Izglītošanās? Izzināšana? Savulaik Ilze Knoka Rakstniecības un mūzikas muzejā izveidoja savu versiju: "pieejamības speciālists", atverot durvis daudz plašākai un dziļākai nojēgai par neformālās un informālās izglītības nozīmi un formām kultūras mantojuma kontekstā. Tomēr tuvākie muzejpedagoga profesijas brāļi strādā skolā, un atļaušos nosaukt pirmo cēloņsakarību: pastāv cieša korelācija starp muzeju sniegumu izglītojošajā darbā un pedagoģijas izpratni valsts skolās.

Topošās izglītības reformas uvertīras laikā ir kļuvis skaidrs, ka dažu Latvijas muzeju aizsāktā prakse atsaukties uz mācību priekšmetu programmu paraugiem un to apakšpunktiem nav ilgtspējīga, taču pāreja uz domāšanu "kompetencēs" muzejizglītībā nevar būt vieglāka kā krakšķošajā oficiālās izglītības mašīnā. Muzejpedagoģija kā savā ziņā atvasināta nozare vai nozaru hibrīds atrodas tajā pašā izaugsmes un pārmaiņu gatavības posmā, kur klasiskā skola, un tās abas šobrīd mīņājas uz sliekšņa starp "šodien mēs mācīsimies par XIII gadsimtu Latvijas teritorijā" un "izmantosim šo izstādi, lai savāktu noderīgus faktus mūsu īsfilmām".

Var arī gadīties, ka skola un muzejs jau palikuši katrs savā sliekšņa pusē, kas apgrūtina šķietami tik dabisko sadarbību. Savukārt zināmā izglītības tradīcijā pilngadību sasniegusī sabiedrības daļa var noslāpēt muzeja progresīvākos centienus, piemēram, uzstājīgi apmeklējot ekskursijas rekordlielās grupās, kūtrāk nākot uz lekcijām un sarunām un pavisam izvairoties no visādām domāšanas nodarbībām, un – pats bēdīgākais – neizdomājot un nepieprasot paši savas pamatotas un trakas pieredzes mantojuma komunikācijas publiskajā (lasi – mūsu kopīgajā) telpā! Tas ir otrs iemesls mēreniem sasniegumiem muzejpedagoģijas un izstāžu pieredzes programmēšanas biznesā – zems sabiedrības pasūtījums vai nekāds.

 

Labāk mazāk ciparu

Pēdējos gados Latviju pārskalojis muzeju un citu kultūras iestāžu/telpu uzplaukums – muzeji, bibliotēkas, koncertzāles un, jā, vienkārši ļoti labas izstādes. Taču, tuvāk ieskatoties, nereti nākas atzīt, ka piedāvātais saturs nav mainījies. Valsts līmenī ir parādījusies griba un iespējas novērtēt un atļauties labu dizainu un arhitektūru, tos ir kļuvis pašsaprotami iepirkt par valsts tūkstošiem un miljoniem, šajās jomās ir iespējams iegūt cienījamu izglītību tepat Latvijā, ar saviem darbiem piedalīties vietējā un pasaules mēroga sacensībā un uzvarēt.

Taču nereti labs dizains mēdz būt šļaugana satura stute, tāpēc ir kārdinājums salīdzināt: cik liels un sīvi konkurējošs ir izstāžu koncepciju, kur nu vēl izstāžu pieredzes programmu tirgus? Cik maksā viena kvalitatīva, mūsdienīga izglītības programma, kas vienā izstādē katru dienu nodrošina pāris simtiem atšķirīgu apmeklētāju piemērotu pieredzi? Kur ir kvalitatīvas izglītības iespējas un iegūtas prestižas balvas muzejpedagoģijā? Laikam jau mums vēl jāpaciešas, jāsaremontē savas skumjās kultūras mājas un jāuzbūvē trūkstošās, jānosvin vēl dažas skaistu izstāžu atklāšanas, lai nonāktu pie jautājuma: ko mēs īsti darīsim jaunajā muzejā? Jautājums sev pašiem.

Visbeidzot – statistika kā mēraukla. Katra kultūras iestāde skaita savus apmeklētājus, savus lietotājus; mūsu skaitļi ir mūsu darba augļi – jo lielāki, jo skaistāki, bet cik veselīgi ir šie augļi? Cik īstas pieredzes un pieslēgtas apziņas sekunžu aiz tiem stāv? Kaut kas maniakāli sirsnīgs bija tais pārpildītajās ekskursijās, kurās caur pūli un brīžiem caur sienām cilvēki centās sadzirdēt gida balsi, it kā runājošs cilvēks būtu kļuvis par kādu ārkārtēju retumu. Labāk mazāk ciparu – vairāk šādas pieredzes, manis pēc – mazāk pašu izstāžu, vairāk no tām paņemtā, vairāk dzīves!

Es sapņoju par dienu, kad starp klasiskajām telefonsarunām ("Labdien! Zvanu, lai pieteiktu ekskursiju izstādē. 56 bērni. 4. klases. Trīs pieaugušie. Mums nav daudz laika. Nekas, ka visi visu neredzēs") kāds jautās, piemēram, tā: "Labrīt! Ko jūsu izstādē varētu padarīt divi autoskolas šoferīši šodien ap trijiem? Mums pie Uzvaras pieminekļa ir atceltas nodarbības", vai tā: "Mana mamma dzīvos vairs tikai pāris mēnešu. Es gribētu sarīkot viņai lēnu un sirsnīgu ceļojumu viņas mīļāko grāmatu pasaulē".

Top komentāri

vārds vietā
v
Autorei ļoti vērtīgas pārdomas. Paldies par rakstu, par domu rosināšanu, par problēmu pieteikumu, par atziņām!
Elīna
E
Ingas viedoklis un rakstā paustās pārdomas ir ļoti svarīgas gan mantojuma nozares profesionāļiem, gan muzeju izstāžu apmeklētājiem. Vienmēr priecājos, kad lasu šādus rakstus, jo tie apliecina, ka mums ir paveicies un arī Latvijā ir domājoši, radoši un drosmīgi jomas profesionāļi. Lai sapnis pārtop īstenībā! Lai mūsu muzejos netrūkst izzināt gribošu, domājošu un drosmīgu apmeklētāju!
Agnese
A
Kad pašas muzejnieces, piemēram, cien. autore, beigs izplatīt simtgadīgas klišejas par apmeklētājiem, tad varbūt viņām būs laiks uzzināt, ka apmeklētāji sen pārauguši muzejnieču problēmas. Viņi iet kur grib un kad grib, un autores sapnis sen ir viņas pašas šļupstu līmeņa problēma.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 613

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Asaru lāstekas

Latvijā esot ātrākais internets pasaulē, un šis fakts labi sadzīvo ar īsāko atmiņu - šeit nav krogu kultūras ar vietām, ko atceras mūsu senči

Jaunā mākslinieka izdzīvošanas stratēģija

Jaunam un mobilam māksliniekam, kurš ir domājošs, aktīvs un kuram ir vismaz dažas labas idejas un kripatiņa veiksmes, mūsdienu pasaule piedāvā daudzas iespējas attīstīt savu radošo potenciālu un ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja