Pārdomas pēc A. Nelsona

Nekad nevar nospēlēt IDEĀLI, jo tad vairs nav kur turpināt radošo procesu, tāpēc profesionāla kritika abiem kungiem var tikai noderēt. Cita lieta, ka tā nav vajadzīga komentāros, bet gan "Mūzikas saulē" piemēram. Mums ir viens kritiķis Dienā - Lūsiņas kundze, kura nekritizē nevienu, vismaz ne cienījamus un atzītus māksliniekus, jo...var arī darbu pazaudēt, var iegūt "mūža ienaidniekus", kas apdraudēs pēc tam visu dzīvi. Tāpēc ar kritiku ir tā, ka tās NAV!!!! BET VAJAG!

Diez vai - tuvākajā laikā tas nespīd! Rīga ar savu superkriticismu var apskaust citas pasaules galvaspilsētas, kur mūsu mūziķi koncertē un iepriecina klausītājus - un kur viņus mīl un ciena.. Mums atliek vien franču un lietuviešu kapelmeistari, - bolero un kankāni svētkos - jo neko citu tik kašķīga tautiņa jau nav pelnījusi..

Vestarda un Nelsona mīnus attiecībā pret Rahmaņinova 3.konc. ir tas, ka viņi ir par zaļu, jaunu, kaut sen to spēlē. Pēc šīs reizes mācības ceru pieredzēt, ka abiem māksliniekiem nākotnē vēlreiz rodas iespēja kopā strādāt pie ģeniālā Rahmaņinova trešā un ka mēs to Rīgā varētu klausīties

NU taisni tā - labāk nepateiksi! Āmen!

Diemžēl tā saspēle Solists-Diriģents-Orķestris nevainagojās ar pasaules klasaes rezultātu tādēļ, ka šī Operas teātra zāle nav piemērota simfoniskās mūzikas atskaņošanai. Domāju, ka ne orķestris, ne diriģents šīs akustiskās īpatnības dēļ nespēja īsti komunicēt un veidot apmierinošu rezultātu, jo domāju, ka orķestris pat solistu labi nedzirdēja. Tam tiltam bija jābūt Nelsonam, bet tā skaņas bedre ir tieši tajā vietā. kur stāvēja Andris N., un orķestris, bija stipri vien iegrūsts aizskatuvē.(protams lai pieliktu klāt vēl četras rindas dārgo sēdvietu). Bet kāds tad kaifs tam solistam, ja viņam ir totāla diskomforta sajūta.(Vai esat kādreiz reddzējuši sapni,ka stāvat pliks uz slīpas skatuves?) Kāda tad tur var rasties ''lielās krievu dvēseles'' dziļuma interpretācija. Tomēr domāju,ka pārāk nevajadzētu uztraukties un cepties, jo koncerts kopumā bija ļoti elegants un A līmenī un tauta kurai arī kalpo šie augstas klases mākslinieki tādas saspēles nianses un varbūt arī dažas neprecizitātes pat neuztvēra. Labāk domāsim tā - Andris Nelson un Vestards Šimkus ir riktīgi Letiņi, kuri nes Mūsu Latvijas karogu augsti paceltu visā Pasaulē.

Vismaz daloties iespaidos, domās un emocijās par mūzikas izpildījumu, nav saprotama kungu (vai dāmu) pāreja uz 'TU ", apvainojumi, aizdomas u.t.t. Katrs taču domā savu, vēlas dzirdēt sevī izloloto variantu, un te nu nebūtu jāvaino kāds personīgi, bet gan jādalās uzskatos par notikušo koncertu...Cienīsim sevi un oponentus! Un kritizējot, vienalga piekritīšu, ka Šimkus ir savā ziņā ģēnijs, unikāls vismaz Latvijai, bet Nelsons ir ļoti talantīgs, strādīgs, pozitīvs, brīnišķīgs diriģents, kam vēl...jāaug un jāaug!

Iesaku LNSO iemācīties Alfrēda Kalniņa simfonisko poēmu "Mana dzimtene". Pirmkārt, kad vēl skolā mācīju mūziku, diska formātā šī darba ieraksts nebija atrodams,. No Barisona "Ziedu vijas" var atrast ļoti jau daiļus fragmentus, Tās pašas "Latvju dejas" ir daudzveidīgas, Kalsons arī- lai nu kādam nepatīk! Un vispār , cik daudz mēs zinām>? - maz pavisam maz- Ziedoņa teksts. Bet vajag gan. Un vispār jāaiziet pie Radio fonotēkas darbiniekiem , gan jau viņi vēl kaut ko ieteiks!

Man ta kas, ne jau es spēlēju vai diriģēju :) Lai nu būtu kā Tu saki - tik nevajag tā iekarst. Ja tik vien pasaulē to problēmu būtu :) Lai Tev veicas!

Vai Tu esi kāds vīriņš no google maps, lai man teiktu, kur es iebraucu? :) Argumentāciju ir jāprot analizēt - šeit cilvēks visai neartikulēti saka, ka tiem, kuri radīja genocīdu bija cita "krievu" dvēsele nekā Rahmaņinovam. Tas ir diezgan smieklīgi. Tev savukārt ir cita problēma - jaukt kopā divu forumu saturu un domāt, ka pirmais attiecas uz otru un otrs uz pirmo. Un par paaso, piekasīgo kritiku - kaut kā pamaz tās kritikas veltīts orķestrim, laikam jau parastā menedžmeta formula godam nostrādājusi. Produkts (orķestris) izreklamēts kā vadošs orķestris (tas nekas, ka Birmingemas orķestris ir viens no apmēram 100-200 vadošiem pasaules orķestriem), diriģents vairs Latvijā nerādās - ergo: orķestrim un diriģentam vairāk trumpju. Tātad problēmas noteikti ir pianistā, nevis orķestrī, vai ne (ak nu jā, viņš jau, muļķis, vēl arī Latvijā uzkavējas, atšķirībā no otra pasākuma "vaininieka"). Tas kritikas "asums" vairāk "trulumu" atgādina..

Nu gan Tu iebrauci auzās! - Ja dzīvību jāglābj no komunisma mēra un "gulagiem", tad to nevar pārmest māksliniekam, kurš aizbēg trimdā. Un aizbēga vēl arī tādēļ, ka nespēja izturēt komunisma totālo diktātu par mākslā.. Iesaku Tev nevis iekarst neauglīgā diskusijā, bet pārdomāt šeit atrodamo kritiku, jo tā, manuprāt, šoreiz nav gluži nekompetenta vai ļaunu skauģu rakstīta (ir, protams, arī tādi), bet gan drīzāk draudzīga, lai gan varbūt šķiet paasa..., piekasīga..

Nu re, noskaidrojām - statistiski "krievu dvēsele" parādās nelielā procentā krievu, kuri pamūk no savas valsts, nevis par to cīnās. Savādi, man likās - tā rīkojas citas dvēseļu grupas/nācijas pārstāvji.

manuprāt te runā par pianista saspēli ar orķestri un diriģentu

Neviens nerunā, ka Rahmaņinovā jebkad ir bijuši" lēni, stiepti un smagnēji" tempi. Tas nav bijis nekad. Mākslots patētisms tieši tāpat! Bet dziļums, saturs, emocijas - ārkārtīgi daudzveidīgas, ļoti subjektīvas, it īpaši vietās, kuras var atrast gandrīz TIKAI Rahmaņinova mūzikā, NEBIJA. Pianistam pašam jābūt ļoti dziļam, daudzveidīgam, daudzveidīgu emociju pārdzīvojošam, daudz lasījušam, ar lielisku iztēli un spēju kā aktierim iemiesoties lielā lomā LĪDZ GALAM. Šoreiz tas viss izpalika, izpalika arī pirms dažiem gadiem šajā pašā duetā spēlētais šis pats koncerts...Tas viss aizvietots ar formālu perfekta nošu raksta atšifrējumu, tehniski varošu visu izspēlēt jebkurā tempā, neko emocionāli un saturiski nestāstošu priekšnesumu, kurš neatstāj ne mazāko iespēju atcerēties izpildījumu.Toties "krievu dvēselei" NAV nekā kopīga ar genocīdu, jo tie, kas noslepkavoja 20-80 miljonu LABĀKO cilvēku, visu tautu genofondu, nebija ne komponisti, ne rakstnieki, ne gleznotāji, tie bija VERGI, gatavi mantas dēļ uz visu. Bet Rahmaņinovs, Metners, Glazunovs un daudzi citi, taču aizbrauca uz neatgriešanos.

Baidos, ka leģenda par "plašo krievu dvēseli" būs tāda baltiem diegiem šūta (un ar tetovējumiņu CCCP virsū). Diez vai Elgāra plašās skaņu ainavas, Mālera partitūras, Vāgnera operas un Sibeliusa simfonijas radušās, iluminējot "šauras kapitālistu dvēselītes". Droši vien sāls būs rodama statistikā - katrā lielā nācijā ir zināms (neliels) procents to,kuri plašo cilvēka (jebkuras nācijas) dvēseli spēj pilnvērtīgi atklāt.

Mākslas uztvere, protams, katram sava un censties pārliecināt otru ir bezjēdzīgi, tomēr nedaudz aizstāvēšu pianistu. Pirmkārt, lēni, stiepti tempi un smagnēja, māksloti patētiska spēle vēl nenorāda uz dziļumu, saturu un emocijām. Otrkārt - jā, precizitāte un perfekta partitūras atšifrēšana patiešām ir nepieciešama, jo citādi tiek nodarīts pāri komponistam. Baidos, ka daudzi pagātnē ļoti slaveni pianisti mūsdienu klausītāja acīs vairs neliktos tik izcili, jo viņu attieksme pret nošurakstu bija, teiksim tā, pārāk radoša. Treškārt, neviens nezina, kā jāspēlē Rahmaņinovs - tāpat kā jebkurš cits komponists. Nav un nevar būt vienas vienīgas pieejas. Bet izteikums par nevienam nesaprotamo "krievu dvēseli" man asociējas ar vienu vienīgu jautājumu - kā gan tas nākas, ka šie ar plašo, dziļo un bagāto dvēseli apveltītie cilvēki pieļāva un pa daļai organizēja lielāko genocīdu Eiropā?