Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +2 °C
Skaidrs
Piektdiena, 10. aprīlis
Anita, Anitra, Zīle, Annika

Patiesība iznirst it kā no tumsas

Fotogrāfes Intas Rukas darbos vienmēr ir jūtams neredzams dramatiska likteņa, dzīvesstāsta vēstījums, kas plūst no ļaužu acīm, sejām, darbos samocītas ādas krokām

Glezniecības, grafikas, fotogrāfijas, tēlniecības, instalāciju un citu mūsdienu mākslas artefaktu kolekciju, ko gadiem ilgi veido ABLV Bank, varam uzlūkot kā gauži un joprojām ilgi cerētā Laikmetīgās mākslas muzeja pamatu. Arī tas top no daudzveidīgiem uzbūves elementiem, ko nosaka iekrāto autoru dažādība, darbu raksturs, virzienu virzības, atbilstība mūsdienīgumam... Tajā ir savi stūrakmeņi. Īpaši augstas proves būvdaļas, no kurām atkarīga visas konstrukcijas stingrība. Šo stiprā pamatakmens metaforu pilnībā varam attiecināt uz izcilo, nu jau pat varētu teikt – leģendāro, latviešu fotogrāfi Intu Ruku.

Spēka grunts

Viņa ar saviem darbiem tā pa īstam sāka spīdēt pagājušā gadsimta deviņdesmitajos. Tā augstā zvaigžņu stunda nāca 1999. gadā, kad Intas fotogrāfijas tika izstādītas Venēcijas biennālē. Arī Latvijai šis bija īpaši zīmīgs notikums – vēsturē pirmā dalības reize šai pasaules mākslas olimpiādē; Latvijas ekspozīcijas kuratore toreiz bija Helēna Demakova. Ceļu uz internacionālu atpazīstamību Inta Ruka tolaik lauza kopā ar vēl diviem mūsu mākslas censoņiem – instalatoriem Ojāru Pētersonu un Anitu Zabiļevsku. Intas fotoportretētās Balvu puses laucinieces Sandžovanni Nuovo baznīcas sienās izskatījās gluži kā apgarotas latgaliešu madonnas.

To visu var pasniegt kā atjaunotās Latvijas mākslinieka veiksmes stāstu. Tomēr bez cildinājuma reveransiem necilajai padomjlaiku pagātnei še tomēr arī neiztikt, jo tieši tad Intas Rukas meistarības audumā tika klāta tā spēka grunts, kas ļāva atsperties lēcienā uz panākumiem. Iesākumā gan būtu jāpateicas tikai Intas mātei, kura savai 1958. gadā dzimušajai meitai sakarā ar skolas beigšanu uzdāvināja pieklājīgu krievu fotokameru Zorkij. Šo, kā varētu tulkot, "acīgi modro" mēdz salīdzināt pat ar klasisko Leica. Tātad itin laba manta. Pati Inta Ruka savā laikā atcerējās: "Esmu dzimusi un izaugusi Rīgā. Pa vasaru, kā visi bērni, biju pionieru nometnēs un pie radiem laukos. Visiem citiem bija bildītes, man nekā nebija. Skolu beidzot, man uzdāvināja kameru, gāju vienā pulciņā, otrā – tā tas aizgāja. Sākumā – kā pa celmiem. Sāku bildēt Rīgā uz ielas – mani sabāra. Kur tad lai liekas? Devos uz laukiem. Dzīvoju Balvos pie mammas kādreizējiem kaimiņiem. Staigāju līdzi pastniecei. Cauru dienu braukāju riņķī, reizēm nesu riteni uz muguras... Tur visi mierīgi, izpalīdzīgi. Mani baroja, guldināja. Visi par visiem zina. Un ļoti interesanti: stāsta par kara laikiem, krievu laikiem, kolhozu laikiem..."

Runājot par spēka grunti, vispirms, šķiet, jāuzsver skarbais dzīves rūdījums, ko Intai dāsni nācies pieredzēt jau no mazotnes. Še it īpaši būtu vietā teikt – nākusi iz tautas dzīlēm, no pašiem pamatiem, kur eksistences cīņā visu nosaka ikdienišķi pelēks roku darbs. Un vēl – hronisks trūkums. Intas māte bija izdzīvojusi Sibīrijas "sanatorijā", tagad strādāja par sētnieci. Intas tēvs agri miris, abi sieviešu cilvēki klusi mājoja vienistabas dzīvoklītī. Intai dzīves izvērsumā bija iecerēta nopietna un iztiku nodrošinoša šuvējas profesija. Tālab 70. gados tika pabeigta pat attiecīgā arodskola.

Fotografēšana jau īsti netika uztverta kā iespējama profesija. Ja ne gluži plānā galdiņa urbšana, tad tikai tāds vaļasprieks, gara veldze, hobijs. Pat ne mākslas pretenzijas un intelektuāli "forteļi". Inta dažkārt brīnās, ka vispār" iesaistījusies fotopasaulē. Tas varēja nenotikt, taču, kā pati atzīst, tas tomēr esot izrādījies labākais, ko viņa dzīvē jaudājusi veikt.

Laimīgo gadu kodols

Inta Ruka savas fotoprasmes apguvusi pašmācības ceļā. Padomju gados atbilstoši pozitīvistiskām un konceptuāli gaišām sociālistu idejām tika gādāts par "plašu darbaļaužu masu iesaistīšanos mākslinieciskajā pašdarbībā", kur plašajā amatierisma tutti frutti dobē koši ziedēja arī dažādi fotoklubi. Šķiras kritērijiem atbilstošā "darbaļaude" Inta gan nemotivējās ar propagandistiskām nostādnēm. Vairāk vispārcilvēciskas intereses un jauneklīgi spriganā gara dzīta, ienira šajā klubu straumē. Šajā rosībā vērtīgākā bijusi piekļuve nu jau pieredzējušiem fotodzīļu "samiem", izciliem profesijas meistariem, no kuriem lielākā daļa arī bija autodidakti, toties ar lielu dzīves pieredzi un guru gudrībām apveltītas autoritātes.

Spēcīgu starta impulsu Intai devusi tolaik vēl nebūt ne klasiķa Gunāra Bindes neparasti tēlaino darbu atklāsme. Par pirmo skolotāju varam uzskatīt patriotisko rakstnieku un fotogrāfu Gunāru Birkmani, kura vadītajā VEF fotostudijā jauniete pilnveidojās līdz 1982. gadam. Tad bija aktivitātes fotoklubā Rīga. Taču fotogrāfes attīstībā lielākā loma bijusi domubiedru kopībai neformālajā grupā A. Tur pret Latvijā iekopto salonisma un estētisma ģenerālo līniju disidēja Gvido Kajons, Valts Kleins, Mārtiņš Zelmenis, Andrejs Grants – un viņu vidū arī Inta Ruka. Jaunie oponēja ar dokumentāli skarbu un kritisku reālismu. Visbeidzot – Intas Rukas izaugsmes gadus vainagoja cieša līdzdalība Ogres fotostudijā.

Astoņdesmitie gadi bija izšķiroši Intas Rukas fotogrāfiskās un intelektuālās personības veidošanā. Ogrē viņa iepazinās ar savu nākamo dzīvesbiedru un vislielāko fotomākslas iedvesmotāju Egonu Spuri un arī viņa draugu izcilo fotomeistaru Andreju Grantu. Šie talantīgie vīri bija viņas laimīgo gadu kodols. 1986. gadā Intas Rukas profesionālisma briedumu stiprināja vācu reiha laiku Rolleiflex kameras iegāde, kas ilgstoši noteica arī viņas darbu izteiksmi un augsto kvalitāti.

Siltas sirsnības starojums

1983. gadā Inta Ruka sāka veidot savu fundamentālo un konceptuāli principiālo fotosēriju Mani lauku ļaudis. Šim lielajam mūža pasākumam tika ziedotas gandrīz divas desmitgades. Viņa ar velosipēdu apceļoja vecāku dzimto pusi Latgalē, Balvu rajonā. Autore visu darbošanos reiz komentēja: "...mani interesē lauku cilvēku portreti viņu pašu dabiskajā vidē, kurā atrodas viņiem pazīstamās lietas un kurā viņi jūtas droši un mājīgi. Projekts Mani lauku ļaudis bija kā atgriešanās, kā parāda atdošana, kā attiecību vīšana ar šiem cilvēkiem, ar un starp kuriem es pavadīju savu bērnību un ar kuriem esmu saistīta neredzamām saitēm."

Tieši šajā projektā izveidojās Intas Rukas fotogrāfiskās metodes formula: klasiski melnbalts kvadrātformāta fotoattēls, tikai dabiskais apgaismojums, tēlojumā viena vai vairāku cilvēku frontāls portretējums ierastajā dzīves telpā – mājās, interjerā vai piemājas tuvumā. It kā iespējamās mākslas konstruēšana še aizstāta ar tiešu dokumentālismu, un to pastiprina katram attēlam pievienotais pašas autores vai arī modeļa īskomentārs, pastāstiņš, sentence. Tādas verbālas sliedītes precīzākai situācijas izpratnes ievirzei un noskaņas reljefam. Tur nav nekādas uzspēlētas pozēšanas, nekā samākslota.

Dažkārt fotogrāfu nodomi tiek kavēti ar "vienkāršā cilvēka" iebildēm: "...ko nu es. Man vēl jāsasukājas, jāuzvelk goda drēbes. Jānomazgājas, jāiesmaržojas, tad arī bildēties varētu..." Še Intas Rukas noburtie ļaudis ir pilnīgi atbrīvoti, neizskaistināti, patiesi, neizgludināti, teju "kā cēlušies, tā vēlušies". To mākslas efektu Intas Rukas darbos veido neparastas, siltas sirsnības starojums. "Skunste" nāk no fotogrāfes un viņas modeļu savstarpējās uzticēšanās, atklātības, pat mīlestības vai vismaz simpātijām. Lai gūtu šādus attēlus, tur nevar ierasties reportiera garāmskrējienā. Tur modelis ir jāpieradina, ar viņu varbūt pat jāsadzer, jākļūst par savējo, teju iekšinieku tuvinieku...

Kādā intervijā Inta par sevi un sava darba paņēmieniem izsakās: "...es absolūti jūtos kā fotogrāfs. Tā ir profesija. Tas ir darbs, kas man patīk. Es nevarētu taisīt reportāžas, es māku taisīt tikai portretus. Man liekas, ka nekā interesantāka par cilvēku nav. Man ir platā kamera, strādāju ar statīvu. Man viss notiek ļoti lēni – vajag vismaz stundu. Viss ir fotografēts ilgos laikos – sek., 1/2 sek., 1/10 sek. Kad es tiekos ar cilvēkiem, viņus bildējot, tas man rada lielu prieku. Runājam par dzīvi – kaut ko vienmēr runā, kad bildē, – paliek emocijas. ...Arī cilvēkiem šis darbs tad sagādā daudz prieka..."

Nost no lielajām trasēm

Pēc Maniem lauku ļaudīm bija jauni, ne mazāk vērienīgi un emocionāli fotosēriju projekti: Cilvēki, kurus satiku un Amālijas iela 5a. Tur līdzīgas noskaņas, tikai šoreiz dzimtās Rīgas vidē. Tajā, ar kuru autore pati it kā identificējas. Ne spožums un bagātība, bet kaut kas "margināls", nost no lielajām panākumu trasēm. Tas gaistošais, ko sajūtu līmenī gribētos saglabāt, likt blakus bērnības atmiņām iz pilnīgi citādas pagājības. Rīga un Balvi... Inta Ruka pat atvaļinājumos paliek še, Latvijā, nevis dodas tālu zemju ceļojumos, lai nezaudētu laiku un vēl iespētu baudīt un satvert fotomirklī šo aizejošo pasauli.

Inta Ruka allaž darbojas vidē, ko labi pazīst caur personīgu pieredzi, fotografē ļaužu lokā, kuri ir "šķiriski" tuvi, ar kuriem var rast kopīgu valodu. Tie ir cilvēki, kurus parasti apzīmē ar vārdiem "tauta", "vienkāršie ļaudis". Patiesība Intas darbos iznirst it kā no tumsas, ar visu savu sirsnību mēdz būt gana depresīva, no darbiem reizēm dveš arī skarba nabadzības un pamestības elpa. Un vienmēr arī kāds neredzams dramatiska likteņa, dzīvesstāsta vēstījums, kas plūst no ļaužu acīm, sejām, darbos samocītas ādas krokām... Tas ir tur, Krievijas tuvumā, tālu no Rīgas eiroglances un Latvijas turīgākās vidienes. Labklājīgajās vakarzemēs, kaut kur pie koptiem skandināviem, šo Latvijas sociālās panorāmas specifisko selekciju ieraugot, buržujiskais pilsonis baisi noskurinās – mjā, pie mums tā kaut kur XIX gadsimtā arī dzīvoja, mans vecvectēvs vēl atcerējās... Toties cik eksotiski, kāda īsta faktūra, kaut ko līdzīgu mēs pērnvasar redzējām Zimbabvē...

Intas Rukas dzīves duālismu varētu salīdzināt ar pasaku par Pelnrušķīti, kas pusnaktī pārtop par daiļāko princesi un dodas uz karaļnama balli. Un neviens nenojauš par viņas dienas darbiem. Maizes pelnīšana ir bijusi būtiski eksistenciāla, jo atbildīgai, kā kārtīgai mātei, jābūt ne tikai par sevi, bet arī par dēlu Kristapu. Tā ir absolūta prioritāte. Tikai tad – māksla. Darba dzīve ritējusi tieši šādā veidolā – šuvēja, laborante, apkopēja... Pēdējai nodarbei īpaši eksotisks darbības fons – Zviedrijas vēstniecība, kas varētu lepoties – re, mūsu telpas sakopj Venēcijas biennāles dalībniece, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere, visā pasaulē ievērota un atzīta mākslas personība...

Humānisma aura

Tomēr lietu ierasto kārtību aizvien vairāk sāka pārklāt arī tieši vai netieši ienākumi no fotodarbības. Jau tolaik, astoņdesmitajos, perestroikas gados, kāds šeptmanis no tālās Vladivostokas bija gatavs maksāt Intai regulāru algu tikai par dažām fotobildēm mēnesī. Un tā tas ildzis veselus divus gadus, iekams fotomākslas cienītājs pazudis austrumu miglā. Taču panākumi turpināja augt un vairoties kā uzrūgusi mīkla, kā lavīna... Tos apliecina milzīgais ārzemju izstāžu saraksts, kas reiz iesākās ar pašu pirmo Intas personālekspozīciju Tallinā. Darbi muzejos, galerijās, kolekcijās – pa visu pasauli. Dalība starptautiskās radošajās darbnīcās, granti un stipendijas, prēmijas, balvas.

Laikā, kad viņa dzīvoja laimīgos gadus kopā ar vīru Egonu Spuri, brieda liela atziņa, ka ne tik svarīgs ir nebeidzamais izstāžu maratons, bet vērtības, kas paliks pēc tevis, – dēls, darbi, darbošanās prieks un norises... Inta Ruka mākslas pasaulē nav vientuļa. Tur ir gan tuvu domu biedri, līdzgaitnieki, gan laikā un telpā distanti gara radinieki: Antans Sutkus, Boriss Mihailovs, Imodžena Kaningema, Džūdija Deitere, Doroteja Lange... Inta Ruka, šķiet, nu pārtapusi par pasaulē pieprasītāko Latvijas fotogrāfi. Ne tik daudz izcilā forma, bet tieši humānisma aura ir tas, kas cilvēkus visur saviļņo visvairāk. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja