Mani izbrīna tas, kāpēc mūsu valsts ar tik daudz gudriem cilvēkiem nespēj jau 20 gadus atrast „savu tirgus nišu”! Ja mēs piekrītam viedoklim, ka mums ir tikai četras lielās bagātības – cilvēki, zeme, meži un jūra, tad vai tik grūti ir izvēlēties, kurā virzienā strādāt?
Esmu dzirdējis, ka šobrīd Latvijas meži gadā vairāk pieaug, nekā tos izcērt, un esmu dzirdējis, ka „Latvijas valsts mežu” amatpersonas pieļauj šī resursa realizēšanu par valstij neizdevīgu cenu.
Kāpēc vēl joprojām Latvijā nav valsts ilgtermiņa politikas, kas motivētu valsts mežu koksni pārvērst augstas kvalitātes mēbelēs? Mums taču ir gana daudz koksnes resursu un senas tradīcijas labu mēbeļu izgatavošanā. „Ulmaņa laikos” tādas iegādājās ikviens Latvijas iedzīvotājs. Man pašam mājās stāv viens omītes skapis, kuru var izjaukt 5 minūtēs un kurš pat pēc desmitās kopā salikšanas paliek tikpat vērtīgs drēbju skapis.
Vai tad šodien pasaulē un Eiropā nevajag kvalitatīvas koka mēbeles? Ja mēs mērķtiecīgi attīstītu dabīgā koka mēbeļu ražošanu, tad būtu daudz jaunu darbavietu un vairāk nodokļu naudas valsts funkciju realizēšanai.
Daži teiks, šodien tas vairs nav rentabli. Bet kāpēc tad Saldū dāņu uzņēmējs ir atvēris ražotni un ražo bērnu mēbeles Eiropas tirgum? Viņš sekmīgi strādā jau 10 gadus un krīzi nav daudz izjutis.
Ja mēs nolemtu, ka Latvijas mēbelēm ir nākotne, tad plānam ir jābūt ilgtermiņa, vismaz 10 gadiem, nevis vienam Saeimas termiņam. Šādam ilgtermiņa plānam sekotu īpašas profesionālās izglītības programmas un arī uzņēmēji zinātu, kur Latvijā var droši investēt savus līdzekļus.
Ja koksne ir viena no mūsu valsts četrām pamatvērtībām, tad to būtu ar likumu jāaizliedz izvest bez palielinātas pievienotās vērtības no Latvijas!
Mums beidzot jāsāk ne tikai vārdos, bet arī darbos domāt valstiski un ilgtermiņā!