Pirmkārt. Šāds lēmums izskatās pēc izmisuma soļa. Vai pieņemts agonijas varā, kad cilvēku vada bezcerība un turpmākā dzīvība atkarīga vien no mākslīgas uzturēšanas? Iespējams, tā ir abpusēja ķeršanās pie pēdējā salmiņa, apzinoties, ka šī ir vienīga iespēja, lai eksistētu, jo Urbanovičs skaidri pateicis, ka viņam partneri nemaz nebūšot vajadzīgi. TP acīmredzot saprot, ka kā iepriekš, vairs nevar. Vēlētāji ir noguruši no populisma un solījumiem, kuri izplēn ikreiz, kad tiek prasīta konkrētība vai nepieciešama rīcība. Skaidrs, lai peldētu tālāk, steidzami vajadzīgs glābšanas riņķis!
Otrkārt. Abas partijas ir gatavas aizmirst ilgus gadus pašu lolotas vērtības. Līdz šim nekas neliecināja par to, ka ideoloģiski tām būtu kas kopīgs. Ja nu vienīgi matemātiski aprēķini par vēlētāju balsīm, kuras jāiegūst par katru cenu, ar jebkādiem līdzekļiem. Drīz vien Latvijas politiskajā vidē Šlesera kungam pietrūks alternatīvas, ar ko uz kārtējām Saeimas vēlēšanām iet roku rokā! Reizi četros gados esam liecinieki jaunai draudzībai, tad tā tiek aizmirsta, un vēlāk atkal mākslīgi radīta no jauna - pēc izdevīguma un salta aprēķina.
Treškārt. Protams, ne viss ir tik slikti. Ir vairāki būtiski jautājumi, kur abas partijas nešaubīgi atrastu kopsaucēju. Kur abas ir kā cimds ar roku! Tās ir biznesa intereses, Latvijai tik bīstamais Austrumu kurss, veikla Latvijas valsts izsaimniekošana un lielo uzņēmumu pārdošana. Piemēram, sekojot Rīgas vicemēra tikko uzsāktajām aktivitātēm “Rīgas siltuma” jautājumā, nerodas pārliecība, ka kaut kas šajā jomā varētu mainīties; personīgo interešu modelis joprojām ir cieši saaudzis ar „strādāšanu valsts labā”. No šādas perspektīvas raugoties, smiekli vairs nenāk. Atliek secināt, ka ir sākusies agonija, kas IR nāves vēstnesis.
Jā, un vēl - esmu pārliecināta, ka abu partiju potenciālā apvienošanās ir apliecinājums, ka partiju apvienības VIENOTĪBA virziens ir pareizs.