Tas viss kļuva skaidrs, kad es viņam kā senam paziņam (ko apliecina šis un šis, un arī šis raksts) to pavaicāju un saņēmu pelnītu atbildi: "Nenodarbojieties ar naida runu!" Atzīstos, uz mirkli sajutu sirdsapziņas pārmetumus, jo Šmita kungs tieši nupat kā bija diskriminēts (viņš pats to tā uztvēra, tāpēc tā nevar nebūt taisnība): Rīgas domes Sapulču, gājienu un piketu pieteikumu izskatīšanas komisija nupat neielaida viņu un kardinālu Pujatu savā slēgtajā sēdē! Bet Mozaīkas pārstāvjus gan!!! Uz domes pārstāvja pilnīgi absurdo pamatojumu, ka viņi ir pasākuma pieteicēji, Šmita kungs reaģēja saprātīgi un cienīgi: "Paldies, jūs atbildējāt, kā labā strādā Rīgas dome."
Atgriezīsimies Saeimā, pie kafejnīcas krēslainā galdiņa, kur es atstāstu kolēģei Dreijerei augstākminētos rīta notikumus. Jānis Šmits, pabeidzis maltīti un pogājot mēteli, tomēr pienāca man klāt un teica: "Ivo, tev jāmaina darbs, tevī ir pārāk daudz žults." "Jā, Jāni, par žults daudzumu Jūs arī laikam nesūdzaties," nedaudz pārsteigts atbildēju. Tad mācītājs man pastāstīja, ka, ja tāda ir mana pārliecība, viņš to cienot. Tomēr varēja saprast, ka viņš zina baiso noslēpumu: patiesībā es nepiekrītu Jānim Šmitam daudzos jautājumos tikai tāpēc, ka esmu "zviedru koncerna ieliktenis. Iespējams."
"Redz, kā tu toreiz dabūji iekšā komisijas sēdē," priecājās bijušais Sabiedrisko lietu komisijas pārraugs. Jā, toreiz es tiešām jutos sakauts, kad visas Saeimas Mandātu un ētikas komisijas priekšā man nācās Jānim Šmitam atzīt, ka es nemaz neesmu Latvijas Žurnālistu savienības biedrs. "AHA!" triumfēja toreiz Šmits, kad uzzināja, ka LŽS 1992.gadā pieņemtais ētikas kodekss man nav iekalts no galvas, jo nav īsti saistošs: Dienai ir savs ētikas kodekss. Tam visam gan nebija nekāda sakara ar sēdes darba kārtības jautājumu, bet tas ir mazsvarīgi. Jānis Šmits toreiz duelī bija izcils, turklāt iztika tikai ar vienu pašu Edgaru Vaikuli sekundantos.
Ak, atmiņas, atmiņas... Jā, šodien Saeimā. Sarunas beigās Jānis Šmits paziņoja, ka viņam nebūtu iebildumu, ja 9.maijs tiktu apvienots ar 16-o, vien nekļuva skaidrs, aizliegtā vai atļautā veidā, (nez, ko par to teiktu par Mozaīkas gājiena aizliegšanu parakstījušies SC domnieki). Un, protams, cilvēktiesību aizstāvis pauda prieku, ka, neskatoties uz drausmīgo pretspēku un mežonīgo lobiju, "Mēs uzvarējām!"
Uz manu piebildi, ka vēl jau tiesa gājienu var atļaut, jo tā vadās pēc juridiskiem un tiesiskiem argumentiem, Jānis Šmits nedaudz bažīgi atzina: "Jā, tur tas geju lobijs ir spēcīgs." Tomēr aizgāja viņš cerību pilns un apmierināts: Latvija tomēr ir demokrātiska valsts, jo vara pieder vairākumam. Mazākumam nākas ar to samierināties. Vai tad ne?