Pašlaik Latvijas Republikā transporta pārvadājumi pilda lielā mērā sociālu funkciju, lai nodrošinātu iedzīvotāju nokļūšanu uz izglītības iestādēm, darbavietām, valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī ārstniecības iestādēm. Ja valsts dotācijas sabiedriskajam transportam tiks samazinātas vai pat atceltas, biļešu cenas pieaugs vismaz divas reizes, kas nozīmē to, ka uz pusi samazināsies pasažieru skaits, jo liela daļa iedzīvotāju to gluži vienkārši nespēs atļauties. Savukārt zemais pieprasījums radīs situāciju, ka pārvadātāji sniegs pakalpojumus tikai rentablos maršrutos, un, līdz ar to, lielai daļai maksātspējīgo iedzīvotāju pārvietošanās ar sabiedrisko transportu jebkurā gadījumā būs liegta. Tātad, pastāv pamatots risks, ka ļoti liels skaits iedzīvotāju būs praktiski izolēti, jo nespēs atļauties izmantot sabiedrisko transportu, vai arī tas gluži vienkārši nebūs pieejams tuvu viņu dzīvesvietai, piemēram, lauku rajonos. Tāpat vairs nevarēs nodrošināt sabiedrisko transporta pakalpojumus sociāli neaizsargātiem iedzīvotājiem, piemēram, invalīdiem, kas līdz šim saņēmuši sabiedriskā transporta izmantošanas atvieglojumus, kā arī pirmsskolas vecuma bērniem.
Šīs nav vienīgās problēmas, ko radītu valsts dotācijas samazinājums – visticamāk pieaugs nelegālie pārvadājumi, kas veicinās ēnu ekonomiku, un, līdz ar to, radīs lielus zaudējumus transporta nozarei kopumā. Turklāt, atsakoties no dotētas sabiedriskā transporta sistēmas uzturēšanas, pēc valsts iniciatīvas tiks lauzti liels skaits līgumu ar pārvadātājiem, kas varētu izsaukt virkni uzņēmumu likvidāciju un bankrotu, piemēram šim mērķim dibināta uzņēmumu AS „Pasažieru vilciens.”
Uzskaitītās problēmas ir pietiekami nopietnas, lai pārdomātu šo lēmumu rūpīgāk. Jautājums ir, vai cenšoties šādā veidā samazinot valsts budžeta izmaksas, mēs neradīsim lielākas problēmas ar neatgriezeniskām sekām, un tādā veidā nesagrausim pasažieru pārvadājumu sistēmu vispār?