Vienā no atvērtajām darbnīcām tonakt notika mākslinieces Lauras Prikules vadītā interaktīvā instalācija Idearium, kur apmeklētāji varēja iestādīt savu ideju jeb sēkliņu mazā kartona kastītē. Lai neaizmirstu, ko esi iestādījis, ideju varēja uzrakstīt uz atsevišķas etiķetes.
Kad nedēļas nogalē aprīļa beigās LMC rīkotajā seminārā “Konteksts + Sadarbība” vēlreiz satiku Lauru Prikuli, viņa uzaicināja mani apmeklēt „Totaldobže” mākslas centru, lai apskatītu uzdīgušo ideju plantāciju (pirms daļa no tās nav aizvesta uz Tiib galeriju Igaunijā, kur Laura tuvākajās dienās plāno piedalīties ar Idearium projektu, daļu no augiem iestādot galerijas dārzā).
VEF korpusa vāji apgaismotie gaiteņi ir auksti un gari, pēc saulainās dienas tur jūties kā pazemē. Uz garo gaiteņu nolupušajām sienām lasāmas šķietami absurdas norādes un paziņojumi, kas mijas ar vecām afišām un sienu zīmējumiem. Tiek atslēgtas kādas durvis, tās smagi atveras. Mēs ejam pa tām iekšā un pēkšņi atrodamies spožas saules gaismas pielietā telpā. Zaļo stādu rindas – kreses, baziliks, lucerna – šķiet gandrīz caurspīdīgas, pa atvērto logu šeit ieplūst pavasara dienas maigais vējš. Caur pazemes tuneļiem esam nokļuvuši tieši debesu dārzā.
„Ko tev nozīmē stādīšana?” jautāju Laurai.
„Ideju materializāciju un vienlaikus testēšanu, kura būs dzīvotspējīga,” māksliniece atbild.
Kārtējā vārdu spēle un metaforas – laist saknes, sazaļot, uzplaukt, ziedēt (pēdējā minēta Latvijas valsts himnā) un nest augļus. Vienlaikus Idearium takas ved tālāk – pie stādīšanas un augšanas, kas ir semantiski noslogoti jēdzieni. Ja pirmais uzsver apzinīgu rūpēšanos un kopšanu, kultūru plašākā nozīmē, tad otrs drīzāk norāda uz spontāniem dzīvības procesiem, kurus ietekmēt mēs nevaram, ja nu vienīgi iejaucoties un iznīcinot tos. Vislabāk to var novērot tagad, pavasarī.
Lauras Prikules darbs atsauc atmiņā gan bonsai kociņus nesen notikušajā izstādē „Zikurāts” (kopā ar Evu Vēveri), gan augu sanatoriju „Mājas svētība” Miera ielā, kur līdzīgi tiek uzsvērta auga „personība”, viņa vajadzības un vēlmes. Paralēles var vilkt vēl tālāk, atceroties, piemēram, arte povera virzienam piemītošo interesi par dabā novērojamiem procesiem (kušana, augšana, vīšana), dabas spēkiem (elektrība, gravitācija) un vispārēju orientāciju uz dabas fenomenu, tostarp arī „dzīvnieku, dārzeņu un minerālu” (kā rakstījis virziena galvenais runasvīrs Džermano Čelants), burtisku vai alegorisku iekļaušanu mākslas darbā.
Klausoties mūsu sarunā, Ivors Stodoļskis (viņš kopā ar Maritu Mūkonenu LMC nupat novadījis Mākslas Asamblejas sesiju un tagad ar mums kopā sēž pie Kaspara Lielgalvja un dzer viņa no Ukrainas atvesto mežrozīšu sulu), pievieno savu atsauci par mūsdienu dārzniekiem–partizāniem, kuri tumsas aizsegā pilsētās vai ceļu malās ierīko nelielus dārzus un puķudobes. Vairāk par šo pagrīdes kustību var lasīt te. Es savukārt atcerējos Šona Tana stāstu „Mīļš zvērs tieši tev” (par šo grāmatu reiz jau rakstīju savā blogā). Stāsts ir veidots kā instrukcija, lai „nederīgu krāmu” pārvērstu par mīļdzīvnieku, kas ar tevi spēlēsies un kliedēs tavu vientulību. Pārvēršanās notiek stādīšanas, mēslošanas un laistīšanas rezultātā.
Par nāvi un iznīcību raksta un runā daudzi. Rietumeiropas bojāeja, muzeja drupas, autora nāve – tie ir tikai daži piemēri. Feminisma teorētiķe Imogena Tailera atsaucas (Imogen Tyler. On Birth. Raksts pieejams lejupielādei no Academia.edu) uz Hannas Ārentes novērojumu, ka ideju vēsturē radīšanas akts ilgu laiku ticis ignorēts vai arī uztverts vien kā metafora (to ilustrē, piemēram, Siksta kapelā atainotais Dieva pirksts – „dzīvības devējs”). Nāves, šausmu un sērošanas diskursa vietā Tailera aicina attīstīt uz piedzimšanu un nākotni vērstu domāšanu. Stādīšana un augšana varētu būt viens no šīs domāšanas apakšpunktiem.
„Ko sēsi, to pļausi” – šo latviešu tautas sakāmvārdu Laura Prikule ietvērusi Idearium projekta aprakstā. Būtu grūti noliegt šī gandrīz tautoloģiskā apgalvojuma patiesumu, tomēr vēlos tam pretstatīt nedaudz atšķirīgu nostāju, ko atradu lietuviešu filozofa Arūna Sverdjola nesen latviskotajā un kim? izdotajā esejā „Kāres, migla un siets”. Darba ievadā viņš raksta par „zemapziņas dzīvības spēkiem” un ka „svarīgākās lietas ar mums notiek, nevis mēs tās radām”. Piebildīšu vien, ka pašai esejai nav īpaša sakara ar psiholoģiju – šis izcēlums ir radies mana subjektīvā lasījuma rezultātā, kā bitei dūcot kļavu ziedos.