Sestdienas rīta pieraksti

Nav baigi daudz, bet tā gadās, ja laicīgi neparēķina. Ko lai saka, 5:40 es dzirdēju modinātāju un, iespējams, kādā paralēlā pasaulē es tiešām pamodos, iegāju dušā, kaut ko iekodu un viss notika pēc plāna. Šajā pasaulē mani 6:10 Rūdolfs ar savu zvanu pamodināja vēlreiz un es viņam teicu: "Labi, ka Tu man piezvanīji vēlreiz, jo es biju iemidzis par jaunu." Jā, tik ļoti es biju apjucis, ka iepriekš minēto modinātāja zvanu un viņa izslēgšanu es savā galvā jau biju pārvērtis par Rūdolfa zvanu. Tad nu 6:10 sākās stresaina nepieciešamāko lietu ielikšana somā, sapucēšanās, lai dabiski iekļautos golfa spēlētāju vidū un vairākkārtēja nepieciešamo lietu saraksta pārcilāšana galvā. Ledusskapī atradu biezpiena sieriņu un pa ceļam uz pieturu arī apēdu. Pēc 15min (bišķīt pirms pusseptiņiem) jau biju pieturā, knapi paspēju piebeigt cigareti, kā jau nāca mikriņš. Skaisti, Rūdolfs arī iekāpa pa ceļam "manā" mikriņā un mēs braucām. Man pa ceļam ļoti bija jāberzē acis, jo viņas traki spītīgi centās aizkrist ciet. Mēs runājāmies. Gaidam, kad MTV beidzot patiešām kļūs par pornogrāfijas kanālu un, kad mūsu līdzcilvēki sāks saprast, ka lietas, par kurām viņi streso, nemaz nav automātiska pasaules gala izraisītājas. Vēl citas lietas arī runājām. Piemēram, Rūdolfs teica, ka ir nokārtojis, lai man autobusā sēdētu blakus mazā. Tagad sēžu autobusā, rakstu un varu pateikt, ka ņifiga neko viņš nav nokārtojis, visas daudz maz atbilstošās jaunkundzes ir kaut kur tālāk un es varu tikai vērot viņu pakaušus. Man apkārt ir māmiņas ar stāžu, čalis kurš ēda keksiņus un speķa pīrādziņus, sieviete, kura man nezināmu iemeslu dēļ uz mani skatās tā it kā gribētu mani tepat nogalināt, divas dāmas, kuras visu laiku viena otru aiztiek un pats Rūdolfs, kurš zīmē savā skiču blociņā. Tā lūk. Laikam tiešām visi vīrieši ir meļi un viņiem nevar uzticēties!