Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Sintētiski spilgta viņsaules paradīze

Pētera Sidara māksla, svinot dzīvi, apšauba ne jau pašu mākslu, bet tās hierarhiju un mākslinieka izredzētību. Viņa personības valdzinājumā noteicošais ir tas, ka tajā nav pašapmāna un pašpaaugstināšanās

Izstāžu zālē Rīgas mākslas telpa patlaban ir skatāmas divām atšķirīgām matērijām veltītas personālizstādes. Ienācējam vispirms paveras skats uz stikla tēlnieka Ernesta Vītiņa zilganzaļo Stikla labirintu. Pazemes tumsā izgaismojas virtuozi grieztu stikla krāvumu asās šķautnes un labirintā iestrēgušie skatītāji, kuri kā mistiskā rituālā saglabā distanci pret kulta objektiem.

Ja virzāmies nostāk tādā kā aklajā zarnā, vēsā temperatūra strauji uzlido augšup. Te skatītāju sagaida Pētera Sidara plastmasas kausējumi ar aprakstošu titulu Starp redzamajām robežām. Pakavēsimies šeit, Pētera Sidara darbības laukā, kur spožā gaismā abstraktām gleznām līdzīgos panno un telpiski apjomīgos veidolos atklājas sintētiski spilgta krāsainība. Krāsas ir tik košas, ka pirmā doma, kas iešaujas prātā, – tā izskatās bērnu mantiņas. Mūsdienu bērnu pasaule. Pēteris Sidars apstiprina – jā, plastmasas mantiņas zadzis no mazbērniem, kopumā viņam esot četri mazbērni, jaunākais dzimis šogad 1. februārī – tieši uz izstādes atvēršanu.

Spilgtkrāsu mantiņās, ko bērni bāž mutē, ir vielas, kuras kausējot ar fēnu izdalās indīgas gāzes. Vēl te esot izmantoti sadzīves plastmasas priekšmeti, kurus mākslas altārim sakrājušas un dāsni ziedojušas Ķengaraga kafejnīcu un restorānu meitenes, piemēram, vienā no darbiem blīvējas neskaitāmi majonēzes spainīši. Savaldītās matērijas spēks rādās tik jestri draudīgs, ka zaļo kustība varētu manifestēties kopā ar Pētera Sidara darbiem, ja būtu tāda nepieciešamība.

 

Putnu valoda pazemē

Pētera Sidara reputācija mākslas aprindās ir bijusi nemainīgi noturīga. Mākslinieks dodas matērijas biezoknī bez konkrētas idejas. Viņa rokās jaunu formu ieguvušas kapara stieples, presēta kūdra, karsta līme, jūras sūkļi, pamestas čūskādas, lietas, ko skatienam piespēlē dzīve. Līdzšinējās izstādēs bija redzama dabas daudzveidība, šoreiz – tāda kā viņsaules paradīze. Iespējams, iedarbojas genius loci. Kad arheologi atraka senos kapus pie Rātsnama, kaulus pārbedīja, un palika liela bedre. Liels tukšums. To novēlēja mākslai, un laiku pa laikam vietas gars uzrodas pats, ne saukts, ne aicināts.

Pāvila Raudoņa tiešā dabas tvērumā gremdētās trioletas, ko lasām izstādē, ir pārceļojušas no iepriekšējā Pētera Sidara uznāciena izstāžu zālē Arsenāls (2016), un man nav īsti saprotams, ko pazemē putnu valoda (krustknābis, cīrulis, grieze un krauķi) dara. Varbūt baro atmiņu? Uztur ilūzijas? Taču ir pilnīgi skaidras pirmpublicētās rindas, kas uzspiestas līdzās melnai platjoslai ar olu dzeltenu kausējumu: "Es zinu, reiz mani aizvedīs/ Uz mežu, kas ieaug debesīs." Ja raugāmies ekoloģiskās katastrofas bezdibenī, tas izklausās pat ļoti optimistiski.

"Tāpat kā dzejā, abstraktajā mākslā ir jautājumi par klusumu un vientulību, par elpošanu un skatu izstiepšanos. Tajā es redzu daudz emociju uzplaiksnījumu, traģēdijas, labestīgas domas un nolemtību, kas arī veido šīs izstādes kopsummu," ekspozīcijas Starp redzamajām robežām anotācijā Pēteri Sidaru citē kuratore Luīze Lismane.

Mākslinieks negrib atskatīties, un tas ir vairāk nekā saprotami, taču man gribējās pavirpināt, kā saka Pēteris Sidars, "romantiskās bērnības" epizodes, par kurām viņš ieminējās radioraidījumā Kultūras rondo žurnālistei Laimai Slavai.

 

Bohēma spēlē šahu

Pēteris Sidars ir dzimis Liepājā 1948. gadā, uzaudzis vairākos bērnunamos. Nemitīgā vietas maiņa un nošķiršana no draugiem, kad tādi radās, liek domāt, ka šajā dresūrā emocijas tika dzēstas apzināti. Zēni no viņa bērnības, kļūstot pieauguši, pakārās, nodzērās, nonāca cietumā. Pēterim laimējās dzīves piepildījumu atrast mākslā.

Vispirms bija mazbērnu novietne Rīgā, Pārdaugavā. Par viņu teica – Pēterītis tik zīmē ziloni! Septiņu gadu vecumā viņš nonāca Igates pilī Limbažu rajonā, kur jau starpkaru periodā esot bijusi bērnu novietne. Pēc četriem gadiem viņu nosūtīja uz Adamovu, netālu no Rēzeknes, gleznainā vietā, kur vēl jaušamas muižas parka aprises. Kinomīļiem Adamova ir pazīstama pēc Viestura Kairiša filmas Pa ceļam aizejot. Adamovā Pēteris apburts vēroja, kā skolotājs gleznoja ar akvareli, sāka bēguļot, lidmašīnas riepai pievienoja dēļu grīdu un īrās uz Adamovas ezera Dārznieka salu. Vai arī purvā ar draugiem uzslēja būdas, "sapņojās", zīmēja kara plānus, gatavoja ēdienu, kura sastāvdaļas paglabāja no maltītēm. Tur bija kartupeļi, sīpoli, sviests. Kotletes bija jāatdod lielākiem zēniem. Ja nedos – piekaus.

Visbeidzot viņš nonāca Vaiņodes internātskolā. Tur meitenes lūdza zīmēt 8. marta apsveikumus, un Pēteris saprata, ka viņam kaut kas padodas. Krievu valodas skolotāja ieteica vizualizēt Aleksandra Puškina dzejoli: "Kak pojmjoš, narisuj"/"Kā saproti, tā uzzīmē", savukārt zīmēšanas skolotājai viņš palīdzēja veidot no plastilīna Ļeņina mauzoleju pionieru istabai. Kad komisija sprieda, kur tālāk sūtīt Pēteri, nolēma viņu virzīt uz Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas keramiķiem, iedeva jaunu mēteli, un – uz priekšu! Ja neiestātos, Pēteri sūtītu uz Kandavas internātskolu, kur bija matemātikas novirziens. Viņam padevās arī matemātika. 4. klasē Pēteris iemācījās spēlēt šahu, skatīdamies, kā parkā to dara pieaugušie, kā virza figūras. Tad likās, ka galvenais ir nokaut dāmu, nevis ielikt matu.

Jāpiebilst, ka tieši Pēteris Sidars tirgū par 50 kapeikām gabalā iegādājās piecus šaha komplektus un ieviesa šahu mākslinieku bohēmā, kas virmoja krodziņā M6. Tagad Pēteris Sidars spēlē šahu pret datoru.

 

Lai būtu! Lai visiem!

Pēteris Sidars ir beidzis LPSR Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļu (1978). Jau studiju gados, gobelēnus aužot, varēja atkāpties no iepriekš sagatavota košu krāsu kartona, stihiski mainīja kompozīciju, improvizēja. Eksāmenos viņš nešpikoja un neizlikās, ka zina to, ko nezina. Akadēmijas pedagogi, novērtējot viņa hiperaktivitāti un degsmi sēdēt stellēs jau četros no rīta, kā arī produktivitāti – zelta rokas esot bijušas viņa tēvam, Liepājas lidlauka tehniskajam darbiniekam –, Pēterim Sidaram piedeva.

Pētera Sidara nozīmīgākais starptautiskais sasniegums ir dalība Lozannas tekstilmākslas biennālē Šveicē (1993), nozares olimpiskajās spēlēs, kurā no latviešiem bija tikuši tikai daži mākslinieki – Ruta Bogustova, Ivars un Inese Mailīši. Deviņdesmitajos gados biennāle nobruka, žurnāls Textile Forum publicēja tādu kā nekrologu, kurā apgalvoja, ka šveiciešiem aptrūcies naudas. Jaunajā tūkstošgadē beidza pastāvēt arī žurnāls.

Pēteris Sidars kļuva par mākslas "universālo kareivi". Atceroties viņa iedvesmas impulsus, būtu jāpiemin vārnu "haikas", kas 2016. gadā personālizstādē Plūsma salutēja Arsenālā. Vislabākās viņš esot ieraudzījis pie Latvijas Nacionālās operas. Pēterim Sidaram "apakšas" apvēršas par "augšām". Turklāt viņam visa kā ir tik daudz. Lai būtu! Lai visiem! Lai tiek! Arī manā grāmatu plauktā iegūlies viens Pētera Sidara no karstlīmes veidots ķopsītis – kā apliecinājums mākslinieka sirds plašumam.

 

Matērijas paškustība

Un tad pavīd aizdomas, ka Pētera Sidara māksla, svinot dzīvi, apšauba ne jau pašu mākslu, bet tās hierarhiju un mākslinieka izredzētību. Pētera Sidara personības valdzinājumā noteicošais ir tas, ka tajā nav pašapmāna un pašpaaugstināšanās. Ne viņam jaunākās tehnoloģijas, ne kādi nekādi "trešārta" devītā viļņa koncepti.

Taču tādi neprātīgi īpatņi rada leģendas. Kā pretendents uz lielo mākslas balvu Pētera Sidara tēls parādās Franciskas Ermleres detektīvā Rīgas zīmoga alķīmija (Zvaigzne ABC, 2013): "Naģenīte, kas nemitīgi kustas kā ūdenszāle un nepaliek mierā, pat stāvot uz vietas. (..) Ja Voldemāram iedos to prēmiju, viņš to notrieks divās dienās. Visi Rīgas dīkdieņi, ak, ko nu, visas ielasmeitas dzers uz viņa rēķina! (..) Viņa dzīvē bijusi tikai viena karaliene, viena vara, kuras priekšā viņš ir noņēmis savu naģeni."

Kas tā par varu, lasiet detektīvā. Piebildīšu, ka tā nav Beļģijas karaliene, kas mežģīnēm veltītā izstādē spieda Pēterim Sidaram roku un teica, ka viņam esot gudras acis.

Pētera Sidara mākslai varētu piesaukt daudzus līdziniekus. Aprobežosimies tikai ar tiem, kurus piemin viņš pats, – Roberts Raušenbergs, Džeksons Poloks, arī Pētera Liepājas draugs Visvaldis Ziediņš. No draugiem viņš esot mācījies visvairāk. Pašizdevumā Pēteris (2016) mākslinieks apgalvo, ka viņa darbus vieno psihoautomātisma metode: "Tā strādājot, radu darbu, līdz rodas vajadzīgais efekts. Darba gala rezultātu nosaka manas izjūtas!"

Mākslinieks nezīmē skices, tikai pieraksta izmērus. Viņš seko matērijas paškustībai, to vērojot un pastiprinot, bet nepakļaujot zemtekstiem. "Acis ir smadzenes," saka Pēteris Sidars. Pētera priekšlapā ir veltījums mākslas zinātniekam Herbertam Dubinam, kurš esot sludinājis: "Māksla ir spēle." Bet aiz Dubina raugās Johana Heizingas Homo ludens, spēlējošais cilvēks.

Mākslinieka Pētera Sidara un dzejnieka Pāvila Raudoņa kopīgi veidotā izstāde Starp redzamajām robežām izstāžu zāles Rīgas mākslas telpa Intro zālē būs skatāma līdz 17. martam.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai jau iesniedzi gada ienākumu deklarāciju VID?

Kopā nobalsojuši: 183

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Literatūrā – skaisti un pamatīgi augļi

Bez īpašiem pārsteigumiem, cildinot latviešu rakstniecībā jau stabilas un iemīlētas balsis – tā pašraksturojumā "vismiermīlīgākā žūrija" vakar preses konferencē komentēja nosaukto L...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja