Lielajā kaujā, kas nesen notika Afganistānas austrumos, un kur gāja bojā astoņi ASV karavīri, cīnījās arī latvieši puiši. Cīnījās 13 stundas pēc kārtas, tiešā kontaktā ar Talebana kaujiniekiem. Trīspadsmit stundas! Man pat grūti stādīties priekšā, kāda bija spriedze, fiziskais nogurums un vēlāk – psiholoģiskais trieciens par zaudētajiem cīņu biedriem. Varu apliecināt, ka šie zaudējumi guva plašu rezonansi ASV masu saziņas līdzekļos, jo tajās dienās pats atrados vizītē ASV. Turklāt Afganistānas jautājums jau tā bija guvis lielu uzmanību sakarā ar tieši tobrīd izskanējušo operācijas komandiera ģenerāļa Makkristala aicinājumu valdībai palielināt karaspēka sastāvu par 40 000 karavīriem.
Vizītes laikā negaidīti saņēmu ļoti atzinīgus vārdus par mūsu karavīriem, kas dienē Afganistānā. Biju uzrunājis dažādus drošības un aizsardzības politikas ekspertus ASV sabiedriskās organizācijas Atlantic Council man par godu rīkotajā diskusijā par Baltijas valstu uzskatiem par jauno NATO Stratēģisko koncepciju. Neformālajās sarunās pēc tam sāku runāt ar kādu ASV Aizsardzības departamenta darbinieci. Viņa pēkšņi atsaucās uz kādu koalīcijas partnervalsts augstu amatpersonu, kura bija slavējusi latviešu karavīrus Afganistānā. Izrādās, mūsējie citu sabiedroto karavīru vidū pat iesaukti par „Heavy Metal”, t.i „smago metālu”. Latvijas karavīru profesionālisms un kaujas spēja jau kļūst par leģendu.
Par to, ka dzimst šāda leģenda, daļēji varam pateikties arī mūsu sabiedrotajiem – par mūsu karavīru profesionālo gatavības pakāpi. Atbalsts, ko Latvijas armija šajā ziņā saņēmusi pēdējos gados, ir bijis neatsverams. Pēdējo 15 gadu sadarbība ar ASV Mičiganas Nacionālo Gvardi ir izcils piemērs šai sadarbībai. Kad apmeklēju Nacionālās Gvardes poligonu Mičiganā, atkal dzirdēju, cik latvieši ir spējīgi mācīties un pēc tam iegūtās iemaņas likt lietā. Te bija runa par konkrētiem karavīriem, kas ļoti ātri un veikli ieguvuši spējas, kas ir izmantojamas gan šā brīža operācijā Afganistānā, gan vajadzības gadījumā valsts aizsardzībā mūsu pašu teritorijā.
Nesen man bija arī liels gandarījums tikties tieši ar šādu mūsu cīnītāju – karavīru, kurš patlaban uzturas dzimtenē pēc kādā kaujā gūtajiem ievainojumiem. Viņš ar nepacietību gaida, kad tiks atpakaļ pie biedriem Afganistānas austrumos. Kad vaicāju viņam par kauju, kurā viņš bija guvis ievainojumus, viņš lakoniski atbildēja „Tas ir karš”. Viņa stāja un neviltotais patriotisms atstāja ļoti iedvesmojošu iespaidu. Taču viņš brīdināja, ka latviešu karavīru patriotismam ir arī sava robeža – līdz ar algas samazinājumu, kārdinājums iet dienēt citu valstu armijā vai pāriet uz civilo darbu ārvalstīs ir liels.
Mēs esam daudz ieguldījuši savos karavīros, izglītojot viņus un apmācot aizstāvēt savu valsti. Tāpēc, lai kādi grūti laiki pienāktu mūsu ekonomikai, mūsu karavīriem ir jābūt gan labi ekipētiem, gan jājūt sabiedrības un politiķu atbalsts. Pozitīvu attieksmi un pateicību mūsu karavīriem ikviens varētu veltīt daudz vairāk. Jo, lūk, man bija arī šāds piedzīvojums Vašingtonā. Ejot par ielu kopā ar uniformā tērpto ASV aizsardzības atašeju Latvijā, kurš bija atbraucis līdzi pavadīt mūsu delegāciju, viņam pēkšņi kāds garāmgājējs pienāca klāt, paspieda roku un teica „Paldies, ka kalpojat valstij”. Atašejs teica, ka tā jau ir trešā reize, kad viņš tajā dienā saņem rokasspiedienu. Tas parāda, cik patiesībā vienkārši mēs varam pateikties mūsu karavīriem par to, ka viņi pilda doto zvērestu „Gods kalpot Latvijai”.