Tallinas nemieru atbalss

Mūsu vēstniecība Maskavā nonākusi Kremļa atbalstīto jaunatnes organizāciju aktīvistu ielenkumā, vēstnieks Andris Teikmanis pēdējā brīdī aizbēdzis no vardarbīgi noskaņotā pūļa. Maskavas mērs Jurijs Lužkovs paziņo, ka labāk apēstu savu cepuri, nekā vēl kādreiz pieskartos Latvijas šprotēm. Krievu hakeri paralizējuši Latvijas interneta lapu darbību, Valsts prezidenta mājaslapā Zatlera portrets aizvietots ar Čeburaškas attēlu. Konflikta kulminācija pienāk 9.maija naktī, kad satracināts krievu jauniešu pūlis no Uzvaras pieminekļa dodas uz Vecrīgu, kur iesaistās sadursmēs ar policiju, izdemolē un izlaupa veikalus. Policija spiesta izmantot asaru gāzi un ūdens lielgabalus. Desmitiem ievainoto, vairāki nogalināti.Izklausās neticami? Varbūt, bet pirms gada reti kurš igaunis varēja iedomāties, ka Tallinas klusās ielas vairāk līdzināsies kaujas laukam, kur tiek izcīnīta Otrā pasaules kara pēdējā cīņa. Tallinas iedzīvotāji vēl ilgi atcerēsies nakti no 26. uz 27.aprīli, kad Igaunijas galvaspilsētu satricināja masveida grautiņi. Nemieru cēlonis bija valdības lēmums aizvākt no Tallinas centra padomju karavīra pieminekli un pārapbedīt karavīru mirstīgās atliekas. Bronzas piemineklis, ko igauņi bija iesaukuši par Aļošu, kļuva par politisko cīņu objektu. Igauņiem šķita, ka tas ir padomju okupācijas simbols, savukārt krievi uzskatīja, ka piemineklis godina «atbrīvotājus no fašisma jūga».Pēc nemieriem mazā Igaunija kļuva par Krievijas ienaidnieku Nr.1. Zināmā mērā tas nāca par labu Latvijai, jo Maskavas iecienītā «peramā zēna» lomā tagad bija Tallina, nevis Rīga. Taču būtu naivi domāt, ka nekas līdzīgs nevar atkārtoties Latvijā un kādu dienu Kremļa propagandas mašīna atkal netiks vērsta pret mums. Galu galā Latvijas sabiedrības etniskais sastāvs ir vēl neviendabīgāks kā Igaunijā. Liela daļa mūsu valsts iedzīvotāju skatās tikai Krievijas televīziju, fano par Krievijas izlasi un pat Jaungadu svin pēc Maskavas laika. Lai arī sadzīves līmenī latviešu un cittautiešu attiecības ir normālas (par to liecina kaut vai augstais jaukto laulību īpatsvars), veikli sarīkota provokācija varētu sagraut gadiem ilgo darbu integrācijas jomā.Man nav iebildumu pret krievu veterāniem, kas 9.maijā pie Uzvaras pieminekļa atkārtos ikgadējo rituālu, ko pirms pāris gadiem trāpīgi raksturoja Latvijas prezidente Vaira Vīķe—Freiberga: «uzliks voblu uz avīzes, iedzers vodku, dziedās savas častuškas un atcerēsies, kā viņi varonīgi iekaroja Baltijas valstis». Tā ir viņu vēsture un viņu interpretācija par Otrā pasaules kara sekām. Uzvara pār nacismu ir lielākais sasniegums, ar ko var lepoties XX gadsimtā daudz cietusī krievu tauta. Dzīvoju netālu no Uzvaras pieminekļa un bieži redzu, ka krievu jaunlaulāto pāri ierodas nolikt ziedus pie pieminekļa, tāpat kā latviešu pāri dodas pie Brīvības pieminekļa.Taču arī mums, latviešiem, ir sava vēsture, kas krasi atšķiras no padomju veterānu uzskatiem par viņu lomu Latvijas «atbrīvošanā». Latviešu tauta būtu mūžam pateicīga Sarkanās armijas karavīriem, ja pēc nacistu padzīšanas viņi būtu atkāpušies no Latvijas, tāpat kā atkāpās no Austrijas vai Norvēģijas. Viņi palika, tāpēc Uzvaras pieminekli tikpat labi var dēvēt arī par Okupācijas pieminekli. Protams, daudziem krieviem ir gluži pretēja nostāja, tāpēc jebkāds mēģinājums aiztikt šo pieminekli droši vien izraisītu Tallinas grautiņam līdzīgas ainas Rīgas ielās.