Vispār Latvijas statistiķi nav nekādi pozitīvo ziņu mīļotāji. To pierāda šodien izplatītā ziņa par to, ka Latvijā pagājušajā gadā ir miruši 547 mūsu līdzpilsoņi vecumā līdz 24 gadiem, kas ir 1,7% no visiem mūsu valstī mirušajiem. Jauna cilvēka nāve vienmēr būs traģiska, neskatoties uz to vai nāve iestājusies pēc ilgstošas iedzimtas slimības vai nelaimes gadījuma rezultātā. Puse no mirušajiem jaunajiem cilvēkiem (250) ir gājuši bojā nedabīgā nāvē.
Tieši nedabīgā nāve izraisa statistiķu vislielāko interesi, jo uzskaitīt slimības no kurām jaunie cilvēki miruši, ir daudz grūtāk nekā uzrādīt veidus kā cilvēki gājuši nedabīgā nāvē. Iespējams, tas ir pedagoģiski pareizāk, jo pieveikt iedzimtās slimības ir daudz grūtāk nekā novērst cilvēku nāvi autoavārijās, noslīkstot vai vienkārši pakaroties.
Protams, protams, lielākā daļa nedabiskā nāvē mirušo (trešdaļa) ir gājuši bojā autoavārijās. Autoavārijas kā biežs nāves iemesls šķiet ir mūsu nācijas „etnogrāfiskā iezīme” un tas var satraukt, bet vismaz mani nešokē. Šokē, kas cits—pagājušajā gadā 50 jauni cilvēki ir miruši paškaitējuma (pašnāvības) rezultātā. 50 jaunu cilvēku ir izvēlējušies nedzīvot paši, atšķirībā no tiem, kuriem likteņa nelabvēlība ir atņēmusi dzīvību uz ceļiem. Lūk tas ir šokējoši. Statistiķi, gan tuvāk nepaskaidro, kāpēc tā. Kāpēc tik daudz? Kas šos cilvēkus ir pamudinājies ķerties pie cilpas vai tablešu dozītes? Iespējams, mēs nekad neuzzināsim iemeslus 50 jaunu cilvēku pašizraisītai nāvei. Ilmārs Zvirgzds pirms diviem gadiem mums skaidroja „ar ko indēties Latvijā,” bet līdz šim neviens tā īsti nav paskaidrojis, ko darīt, lai ik gadu 50 jauni cilvēki neizvēlētos indēties vai pakārties savā tēvzemē Latvijā.