Biju nolēmis pārkāpt
senilo tabu un uzrunāt Latvijas sabiedrību ar mazliet atklātāku
pieeju – nosūtīju personificētas vēstules lielākajām Latvijas
kompānijām. Es nebūtu pievērsis savam individuālajam gadījumam
vispārēju lasītāju uzmanību, ja vien tas nebūtu principiāli svarīgi
visai sabiedrībai un es par to nebūtu saņēmis Latvijas Zvērinātu
advokātu padomes Ētikas komisijas lēmumu par disciplinārlietas
nepieciešamību.
Sūdzību par mani, sagrozot faktus, citastarp, uzrakstīja kolēģe…
Par ko tad sods? Par to, ka nosūtīju vēstules, pasakot, ka esmu citādāks
advokāts, nekā tie, ar kuriem adresāts ir sastapies. Pieminēju,
ka neaizraujos ar stundu skaitīšanu, paslavēju juridiskās palīdzības
sniedzējus un izteicu pārdrošu apgalvojumu, ka varētu šo darbu
darīt pat septiņas reizes labāk kā tie, kuri nav advokāti. Un beigās
– uzaicināju uz sarunu. Ētikas komisijai šāda rīcība šķita
nepieņemama, jo advokāts nedrīkstot būt uzmācīgs, piedāvājot
pakalpojumus. Bet es nepiedāvāju pakalpojumus – es aicināju uz
sarunu, vienkāršu, cilvēcisku sarunu. Vēl esot jāatturas no savu
kolēģu darbības negatīva vai noniecinoša vērtējuma. Bet arī
es to nemaz nedarīju. Domājot, ka zvērināti advokāti ir augstas
raudzes profesionāļi, teicu, ka, būdams viens no viņiem, varu strādāt
labāk nekā juridisko pakalpojumu sniedzēji - neadvokāti. Savukārt
apgalvojums, ka esmu citāds advokāts izriet no tā, ka mēs neviens
neesam vienādi ne kā advokāti, ne cilvēki. Tā ir vispār zināma
patiesība.
Īsi pēc mana gadījuma
LZAP apstiprināja Latvijas Zvērinātu advokātu reklāmas pamatprincipus.
Manuprāt, tukšvārdības vidū izceļas princips par juridiskās palīdzības
uzspiešanu personām, kas nav vērsušās pie advokāta pēc juridiskās
palīdzības. Brrr…. Kurš konkrēti mērīs, kurā brīdī sākas
uzspiešana? Vai tad aicinājums uz sarunu ir uzspiešana? Tas ir ceļš
uz absurdu – izdevīgs dažiem cilvēkiem, bet ir pretrunā ar sabiedrības
tiesībām uzzināt!
Tāpēc es domāju,
ka problēma ir citur! Nekas nav stiprāks par pašsaglabāšanās instinktu.
Diemžēl dažkārt tas neveicina individuālo pilnveidošanos, bet
veicina administratīvu šķēršļu radīšanu potenciālajiem sāncenšiem.
Es uzskatu, ka Ētikas komisijas lēmums, nekritiski izvērtējot tostarp
kolēģes paviršo iesniegumu mani disciplināri sodīt, ir mēģinājums
iedzīt pagrīdē jauno advokātu paaudzi. Un nekāda tur doma par Latvijas
valsts likumiem vai sabiedrības patiesajām interesēm. Tas ir trekno
runču domāšanas veids. Jā – ir daudzi labi un cienījami kolēģi,
bet pagātnē vērsti centieni apkarot mūsdienīgu komunikāciju drīzāk
kalpo tiem, kas labi iesēdušies savās vietās.
Turpinot izskaust atklātu valodu, sabiedrībai tiek nodarīts pietiekami liels ļaunums – tā neuzzina par šī brīža labākajiem speciālistiem dažādās jomās. Cilvēki spiesti maldīties trijās priedēs, līdz nonāk pie padoma. Viņu tēmas tiek mākslīgi sarežģītas Tiek traucēta advokatūras atjaunošanās – jaunākiem kolēģiem ir grūtāk darīt par sevi zināmu. Mēs turpinām liet ūdeni uz no procesa, nevis rezultāta, pelnošo juridisko pakalpojumu sniedzēju dzirnavām. Manuprāt, atklātāki un sabiedrībai pieejamāki komunikācijas noteikumi palīdzētu advokatūrai attīrīties no pagātnes sārņiem. Es ticu, ka godprātīgie advokāti manu viedokli atbalstīs!