Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Tu redzi vistas kauliņu un nojaut par vistiņu

Izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā ir atvērta Eimandas Zeinas kolekcijas izstāde, kas ir mākslinieču Haneles Zanes Putniņas un Amandas Ziemeles pirmā kopizstāde

Kolekcijas izstādi mākslinieces izvēlējušās gan kā izstādes formu, gan kā sadarbības metodi, kurā radītais tēls Eimanda Zeina virza un atklāj neskaitāmus iespējamos sadarbības virzienus. Intervijā KDi mākslinieces stāsta, ka kolekcijas izstāde nav glābiņš, bet gan visprecīzākā forma, kurā ietērpt izvēlēto sadarbības metodi un veidu, kā savienot šķietami nesavienojamo.

Hanele Zane Putniņa (1990) strādā linogriezuma tehnikā, savos darbos atklājot gan pašizdomātus, gan no folkloras un leģendām izvēlētus tēlus, kuri mijas ar ikdienas situāciju absurdu, ko māksliniece dēvē par "brēgelīšiem". Ņirbēdami gar acīm, tie hipnotizē un ievelk noslēpumainā un daudzslāņainā stāstā, kur tieksme pēc nozīmju meklēšanas atkāpjas. Kolekcijas izstādē ir skatāmi mākslinieces lielformāta linogriezuma darbi, kuri, kā saka autore, ir nonākuši linolejam sākotnēji paredzētā vietā – uz grīdas.

Amandas Ziemeles (1990) interešu lokā ir glezniecības formālās īpašības un tām pietuvinātais ideju un kontekstu lauks. Amandas Ziemeles pārdomas ieņem abstraktu laukumu un līniju formas, kas šķiet kā nupat no prāta izkritušas domas pavedieni. Izstādē ir aplūkojami vairāki mākslinieces glezniecības darbi un objekti.

Kopīgi gājieni uz bibliotēku, mākslas vēstures grāmatu plauktu studēšana, objektu pētīšana, pārdomas par mākslas vēstures atkarību no lauskām. Iespējams, mākslinieču darba process un asociāciju virkne nebūs tieši nolasāma izstādē, taču gluži kā putekļu slānis pār Pompeju mozaīkām tā ir klātesoša un aicina skatītāju uzlocīt piedurknes, lai atklātu izstādi. Tajā slēpjas jautājumi par objektu vērtību un nozīmi, cilvēku alkām pēc priekšmetiskās pasaules, par objektiem kā cilvēku identitātes pagarinājumu, par muzeju un kolekciju lomu mākslas darbu vērtību noteikšanā, kā arī ko kolekcija atklāj par tās īpašnieku.

"Tas nav fiktīvs tēls. Pavisam vienkārši – Amanda manā telefonā ir ierakstīta kā "Eimanda", un es viņas telefonā – "Zeina". Eimanda Zeina ir reāls tēls – mēs," sarunas sākumā atklāj Hanele Zane Putniņa. Lai gan sarunā nošķirts, kura atbilde pieder Zanei un kura – Amandai, iespējams, intervija ir bijusi vien ar Eimandu Zeinu.

Eimandas Zeinas kolekcijas izstāde izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā būs aplūkojama līdz 25. augustam.

 

Kas ir Eimanda Zeina, kuras kolekcijas izstāde ir skatāma Arsenāla Radošajā darbnīcā?

Amanda Ziemele. Eimanda Zeina ir mūsu radīts sadarbības tēls jeb kopējā identitāte. Šis tēls domā par to, kas veido kopumu, kā arī atklāj un nosaka, kā sadarbība var attīstīties.

Hanele Zane Putniņa. Interesantākais ir tas, ka nevar pilnībā paredzēt, ko Eimanda Zeina izdomās. Mēs ar Amandu strādājam atšķirīgos veidos, un mums ir svarīgi, kā tie attīstās un mijiedarbojas sadarbībā. Tā vietā, lai meklētu kopsaucējus vai individuāli izdomātu, ko katrai gribētos, un tad to eksponētu, mēs vēlējāmies izmantot šo laika posmu, domājot un pētot, kas var notikt sadarbības procesā.

Jūsu kopdarbs, šķiet, ir ne tikai domāšana par kolekcijas izstādi kā formātu, bet arī par sadarbību kā izstādes radīšanas formu. Ko jums nozīmē strādāt kopā?

H. Z. P. Mēs procesā uzzinām un atklājam, kāpēc esam izvēlējušās strādāt kopā, taču tas noteikti ir daudz vieglāk nekā pašam ar sevi runāt savā galvā. Mēs apmaināmies ar to, ko lasām, redzam, klausāmies un kā mēs par to domājam. Viss tiek ienests šajā kopējā sadarbības laukā. Kolekcijas izstādes formāts noteikti nav glābiņa forma, bet drīzāk iedod brīvību, ka mēs varam darīt kopā jebko.

A. Z. Ir sajūta, ka tu neesi tik interesants, lai būtu tikai pats ar sevi. Otrs cilvēks kļūst par impulsu, kas nejauši var ietekmēt domu gaitu, atraisīt kādu neiepazītu šķautni vai citu aspektu. Šādi saskares punkti veicina izdarīt kaut ko, ko tu nevari bez ārējā kairinājuma, un tas rada iespēju notikt jebkam.

Jūs esat izvēlējušās kolekcijas izstādi kā izstādes formu un savstarpēji radītu tēlu kā šīs kolekcijas kuratoru. Kāpēc tāda izvēle?

A. Z. Kolekcijas izstāde šajā gadījumā ir kā sadarbības forma, un tajā ir ietverti dažādi objekti, kas, iespējams, var šķist savstarpēji nesaderīgi. Kad ienesām jaunu ideju, tekstu, objektu vai iespaidu, veidojās asociāciju masa, kur katrs mūsu solis mainīja jau esošo kopumu un ietekmēja nākamo soli. Tādējādi mēs tuvojāmies tam kopumam, kurā objekti ir patstāvīgi, taču ar vienotu saistību, gluži kā tas ir kolekcijās. Mūsu izvēlētā sadarbības metode arī veido attiecības starp fragmentu un kopumu, par ko mums ir bijis saistoši domāt. Visā sadarbībā bijis tikai pāris nemainīgo, piemēram, Zanes linogriezuma darbs.

Dažkārt tiek pieminēts, ka mēs strādājam tik atšķirīgi, un tiek jautāts, kā mēs esam iecerējušas veidot izstādi kopā. Mums pašām gan šķiet, ka darbības pamatprincipi mums ir līdzīgi. Es nodarbojos ar glezniecību, un Zane šajā gadījumā ir izvēlējusies linogriezumu, bet mūsu abu darbiem ir arī monumentālas iezīmes. Kolekcijas formāts mums ir satikšanās punkts, kurā mūsu radošā darbība var brīvi tikties un veidot jaunus uzslāņojumus.

H. Z. P. Eimanda Zeina noteikti ir viena no kolekcijas kuratorēm, kas daudz ir strādājusi arī ar Līnu Birzaku-Priekuli, kura ir bijusi neatsverama līdzkuratore un darbojusies kopā ar kolekcijas izveidotāju.

Kāds bija izstādes tapšanas process, kas aizvedis līdz rezultātam, kurš ir redzams Arsenālā?

A. Z. Domājot par izpētes procesu, bija daži objekti, kas šķita saistoši ar to, kurā vietā un laikā tie atradušies. Svarīgs piemērs atrodams Pompejos. Tā ir grīdas mozaīka, kas, liekas, atradusies ēdnīcā vai kafejnīcas zonā un attēlo dažādus pārpalikumus. Tas šķiet izcils un laikmetīgs piemērs, kā tiek savienota augstā kultūra un low culture.

Konkrētajā mozaīkā ir redzami vairāki fragmenti, kuri it kā nejauši sakrituši uz grīdas. Tajā redzams vistas kauls, ēdienu pārpalikumi, vēl kaut kur pele grauž sieru. Šis darbs, visticamāk, ir bijis publiski pieejams un var tikt interpretēts kā liecība, kas dod norādes par vietu un laiku un ir kā sākumpunkts mūsu idejai par tās kontekstu. Savā ziņā mūsu darbi ir līdzīgi. Tie var tikt nolasīti kā fragmenti, kas rada izstādes izklājumu un kopumu. Šķiet, ka fragments neko nepasaka, bet tā gluži nav. Tu redzi vistas kauliņu un nojaut par vistiņu.

H. Z. P. Mēs daudz strādājām ar asociatīvo materiālu savā starpā, pētījām muzeoloģiju un objektu vēsturi, kas arī veido nozīmīgu uzslāņojumu Eimandas Zeinas kolekcijai. Darba process paredz arī pārpalikumus, kas, iespējams, nenokļūst izstādē un paliek aizkadrā. Līdzīgi kā strādājot darbnīcā, kur ne viss nonāk līdz gala darbam.

Kas ir tie jūsu asociāciju un apmaiņas kauliņi, kurus skatītāji varēs redzēt izstādē?

H. Z. P. Eimandai Zeinai ir diezgan plaša kolekcija, ko viņa varētu izvēlēties izstādīt, bet pamatā izvēle ir kritusi uz valodu, atradumiem un fragmentiem. Noteikti parādās interese arī par vēsturi un mākslas vēstures veidošanos. Mums šķiet interesanti, kā arheoloģiskie atradumi veido mūsu tagadējo skatījumu uz konkrētu laiku, sabiedrību, rituāliem. Līdzīgi kā valodniecībā vārds var pārstāvēt veselumu, tāpat šīs lauskas pārstāv ēras un desmitgades.

A. Z. Izstāde sākas ar kāpnēm, kas ir Arsenālam raksturīga pieredze. Lai gan izstāde notiek muzejā, mēs esam centušās izvairīties no tradicionālās muzeju darbu eksponēšanas, kur darbi nereti tiek cits no cita uzskatāmi nodalīti, izmantojot podestus, signalizāciju, barjeras. Vienlaikus šie formālie norobežojumi uzsver un apstiprina darbu vērtību. Mums ir bijis saistoši domāt par šiem eksponēšanas veidiem un muzeju kā vietu. Piemēram, pirmajā telpā ir Zanes veidotais darbs, kas atrodas uz grīdas, un skatītājam ir jāizlemj, vai viņš ir gatavs virzīties tālāk, sperot soli uz šī darba, vai ne.

Zane, vai vari pastāstīt vairāk par šo darbu?

H. Z. P. Jā, tas ir linogriezuma darbs, ko mēs iedēvējām par grīdas darbu. Pati darba radīšana – griešana – arī sanāk uz zemes, tas rada zemes darbu sajūtu, ka es kasu ārā no linoleja tēlus un uzslāņojumus. Man ir skaidra ideja un darba naratīvs, un tad, kad rokos pa linoleju, parādās tēli, sīkbūtnes, priekšmetiskā pasaule, vietām kauliņi atrodas.

Tas arī izklausās pēc arheoloģiska darba.

A. Z. Viens no izstādes pamatprincipiem ir, ka dažādi manu un Zanes darbu fragmenti, kas it kā ir izmētāti, rada izklājumu. Zanes darbs arī nav uztverams acumirklī, ja skatītājs nenolemj pārvietoties fragmentu pa fragmentam, tādējādi atklājot stāstu. Tā arī mums šķiet viena no pamatsajūtām, kas ir raksturīga kolekcijām un to izstādēm, kur ir būtiski, kam tā krūkas lauska nonāk blakus.

Vai jums bija skaidri izstrādāti kritēriji vai vadmotīvi, kas noteica jūsu izvēli, kuri darbi būs kolekcijā un kuri ne?

H. Z. P. Tie principi ir diezgan abstrakti.

A. Z. Mēs strādājām ar mums svarīgiem aspektiem un skatījāmies, kas notiek, kad šos aspektus savieno. Nebija ierobežojumu vai kritēriju, kas noteiktu, vai konkrētais objekts der vai neder. Jau no sākuma kolekcija tika veidota kā atvērta struktūra, kurā atrodas gan pašu veidoti artefakti, gan citi laika gaitā atrasti objekti.

H. Z. P. Mums nav bijis svarīgi, vai tie ir stilistiski vai estētiski saderīgi. Tie ir radušies vienā laika nogrieznī un situācijā, un tāpēc tie jau ir laikabiedri.

Ir uzskats, ka viens no mākslinieka mērķiem ir nonākt privātajās un muzeju kolekcijās. Jūsu izstādes gadījumā jūs iekļaujat savus darbus kolekcijā un izstādāt tos muzejā.

A. Z. Ir arī versija, ka, nonākuši muzejā, darbi mirst, jo zūd konteksts. Atrodoties muzejā, darbi pazaudē to, kur tie it kā būtu varējuši atrasties un kur tie iederas. Tas ir tas dubultais gājiens, un Eimandas Zeinas kolekcijas gadījumā mēs vēlamies radīt mājienu, ka darbi nekļūst vērtīgāki tikai tāpēc, ka atrodas kolekcijā vai muzejā. Mums intriģējoši šķita arī tas, ko sauc par curiosity cabinet jeb Wunderkammer, kurā varēja atrasties dažādi priekšmeti un dabas veidojumi, kas ne vienmēr tiktu vērtēti kā neredzēti vai oriģināli, toties tiem nereti tika piešķirts vanitas un memento mori motīvs. Tādējādi privātā kolekcija varēja būt kā atgādinājums vai sarunu biedrs kolekcijas īpašniekam.

H. Z. P. Mēs pašas nosakām, kas ir šī kolekcija, negaidot ārēju vērtējumu. Muzejs šajā gadījumā ir platforma, kur Eimandas Zeinas kolekcija parādīsies. Nekur citur tā fiziski kā taustāms kopums neeksistē. Strādājot ar muzejā redzamo un pašsaprotamo, mēs ceram piedāvāt citu skatpunktu, kā domāt par muzeju pieredzi, kolekcionēšanu un darbu eksponēšanas veidiem.

A. Z. Kolekciju kontekstā mani ieintriģēja relikvāriji (relikvārijs – dekorēts kulta piederums (tvertne) relikviju uzglabāšanai), kas interesantā veidā ir ieguvuši jaunas nozīmes un vērtību. Vienlaikus tas ir ne tikai skulpturāls veidojums, bet arī cilvēka ķermeņa fragmenti, kas satilpināti nelielās burciņās. Piemēram, Sv. Antonija mēles fragments, kas ir ietverts neticami barokālā zelta ietērpā un izstādīts Sv. Antonija bazilikā Padujā. Tas ir arī viens no specifiskiem eksponēšanas veidiem, par ko mums ir bijis interesanti domāt. Tas rada jautājumu, kas notiek ar objektiem, kad tos dekontekstualizē vai kad tie paliek bez šiem uzslāņojumiem.

Runājot par mākslas darbiem un to oriģinālo kontekstu, kam tie pieder un kā tie var tikt mainīti neatkarīgi no darba radītāja, – vai jūs satrauc darba liktenis, kad tas pamet darbnīcu?

H. Z. P. Mani tas pašreiz vēl nesatrauc.

A. Z. Tas ir atkarīgs no tā, ko tu izvēlies par mākslas darba sākumpunktu. Nedomāju, ka darbnīca ir mākslas darba oriģinālā vieta, tam piemīt patstāvība un, iespējams, ir nepieciešama tikšanās ar skatītāju. Ir svarīgi, kādā situācijā un kāda ir tā pieejamība. Arī muzeju darbi ceļo un tiek izstādīti vairākas reizes, izrauti no konteksta un, iespējams, blakus laikabiedriem, kuri pat nekad nav tikušies.

Kas jūs interesē mākslā pašreiz?

A. Z. Noteikti interesē apkārt notiekošie procesi dažādos kontekstos un iespēja sekot un nespēt izsekot tiem līdzi, kā arī prieks dažkārt tajos līdzdarboties. Savu darbību nemēģinu ierobežot vienā medijā, taču šķiet interesanti domāt par glezniecību pašlaik. Ne tikai par to, ko es daru, bet arī kopumā – kā tas ir bijis, kur tas ir bijis un atrodas tagad, kā arī attiecības starp dažādiem laikposmiem. Šķiet interesanti meklēt saskares punktus, kas ir izmētāti un ne vienmēr klātesoši, un tev tur ir jānokļūst, lai tos pieredzētu.

H. Z. P. Laikam esmu sagrebusi linoleju jau tik tālu, ka redzu ar atvērtām acīm kaltu atstātās bedrītes, ap kurām vijas manas domas. Laikam tieši "pašreiz" mani neinteresē itin nekas, bet pēc divām nedēļām man jau būs cita atbilde.

Vai jūs kolekcionējat mākslu vai objektus?

H. Z. P. Cenšos nekolekcionēt un atsacīties no vācēja, krājēja kārdinājuma. Ja nu vienīgi uz kamīna malas savācas visādi nieki, vilciena biļetes, sezonāli dabas dārgumi – avokado kauliņu es nespēju iemest miskastē – un aizplīsuši brīnumi. Kad tos jau klāj prāva putekļu kārta, visa šī nelielā kolekcija ar vienu rokas vēzienu tiek iestumta maisā, kas tiek aizsiets un ielikts plauktā. Un tad jau atkal neuzkrītoši parādās jauna kolekcija.


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Top komentāri

Itamars Toledano
O jā! To par abām bildē redzamajām būtnēm var teikt bez minstināšanās.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja