Vairākus gadus šis pseidouzņēmējs (jo ikvienu latu ir spējis nopelnīt vienīgi izmantojot savu ietekmi varā) ir mēģinājis pārliecināt sabiedrību, ka no politikas ir aizgājis un nodarbojas vienīgi ar biznesu. Treknajos gados, kad miljoni latu tika gūti no starpniecības pakalpojumiem starp reālu uzņēmējdarbību un valsts varu un tās lēmumiem, tas Andrim Šķēlem derēja. Šobrīd, acīmredzot, viņa finanšu stāvoklis vairs neļauj darboties politikas „ēnā”. Lai glābtu sevi un sava biznesa burvju vērdiņu jeb Tautas partiju, Šķēle riskē, atkal iesaistoties publiskā politikā. Taču rodas jautājums, vai tad paša partijas lēmumi Aigara Kalvīša valdību laikā nav noveduši šo valsti līdz faktiskam bankrotam? Vai tad Valda Dombrovska valdībai nav jāpieņem nepopulāri lēmumi tikai tāpēc, ka Tautas partijas nekompetentā komanda -Aigars Kalvītis, Edmunds Krastiņš, Gundars Bērziņš, Atis Slakteris un arī pats Andris Škēle – lielo iespēju laiku jeb tā sauktos treknos gadus pārvērta zaudētajā laikā? Katrs pats var par to padomāt.
Un nobeigumā jautāšu, vai par zādzību aizdomās turamajam kāds uztic izmeklēt šo noziegumu? Šķiet, ka nekas tāds nav dzirdēts. Bet vai Latvija ir gatava cilvēkam, kura komanda to izsaimniekoja, uzticēt valsti „glābt”? Šķiet, ka ko tādu spēj iztēloties vien Tautas partija.
* Viļa Krištopāna izteikums 90to gadu beigās par Andri Šķēli, kurš tobrīd dzīvoja Ulbrokā