Pieņemu, ka daudzi kavējas pacilājošās atmiņās par to, cik bijām vienoti savās brīvības alkās pirms vairāk nekā 20 gadiem, citiem savukārt (ne bez pamata) uzmācas sērīgas noskaņas par to, ka, lai gan tik daudz laika jau aizritējis, daudz kas no cerētā aizvien nav sasniegts vai ritējis atšķirīgu gaitu nekā tā laika mazliet eiforiskajā gaisotnē bijām iedomājušies. Un tomēr, distancējoties no romantizētā patosa un neveiksmju cēloņu analīzes – kas triju Baltijas valstu sadarbības jomā norisinās šodien, un kāpēc vispār ir nepieciešams to aktualizēt?
Tiešām, pamatoti var rasties jautājums, vai šāda trīspusēja sadarbība maz nepieciešama, ja reiz esam ieguvuši daudz plašākas sadarbības arēnas un jaunus sadarbības partnerus (vislielākajā mērā - tieši ES un NATO ietvaros). Atbilde manā skatījumā ir nepārprotama – jā, tā ir nepieciešama! Tīri pragmatiska skatījuma cienītājiem vajadzību pēc sadarbības var pamatot ar spēka pavairošanas nepieciešamību starptautiskajā arēnā.
Ne velti jau starpkaru periodā notika mēģinājumi formalizēt Baltijas valstu sadarbību. Tolaik gan tam radās virkne praktiskas dabas šķēršļu – Krievijas un Vācijas pretdarbība, demokrātisko Rietumvalstu zemā ieinteresētība, Viļņas problēma, jauno valstu individuāla nodošanās sava uzplaukuma veicināšanai. Galu galā - gluži vienkārši nepietika laika, lai nostiprinātu tās sadarbības formas, ko bija izdevies panākt. Kas lai zina, cik daudz pretoties spējīgākas okupācijas varai būtu bijušas trīs Baltijas valstis, ja apstākļi sadarbības formu attīstīšanai būtu bijuši labvēlīgāki. Padomju okupācijas gadiem un mērķtiecīgai kopīgai darbībai, tiecoties pēc neatkarības, vajadzētu būt labam piemēram tam, ka sauklis „Vienotībā ir spēks!” tomēr ir piepildīts ar spēcīgu saturu. Tomēr ar nožēlu jāsecina, ka šodien, mēģinot nodefinēt savu identitāti, Baltijas valstis bieži vien raugās dažādos virzienos, aizmirstot par saviem vistuvākajiem kaimiņiem. Tā vietā tiek izvērsta neauglīga konkurēšana un nenozīmīgi ķīviņi savā starpā.
Trimdas latviešu, lietuviešu un igauņu kopīgie pūliņi okupācijas gadu laikā vērst starptautiskās sabiedrības uzmanību uz stāvokli šajās valstīs lika pārējai pasaulei uzlūkot Baltijas valstis kā vienotu reģionu. Nenoliedzami, kļuvām redzamāki tieši šādi – kā Baltijas valstis. Varam to uzskatīt par nozīmīgu ieguvumu, jo mazām valstīm, individuāli ņemtām, nereti balss izrādās pārlieku klusa, lai tās varētu sadzirdēt starptautiskās politiskās arēnas nozīmīgākie spēlētāji.
Jau minētais iemesls - valstu galveno ārpolitisko mērķu sasniegšana (integrācija ES un NATO), kā arī kopējas apdraudējuma sajūtas mazināšanās, kas bija aktuāla padomju varas gados, valstis attālina vienu no otras. Arī akadēmiskās vides pārstāvji (piemēram, vēsturnieks Aivars Stranga) ir pauduši sarūgtinājumu par to, ka vienīgais, kas satur Baltijas valstis kopā un neļauj tām nodoties savstarpējām ķildām, ir ir virzība uz NATO un ES, nevis kādas pašu atjaunoto valstu institūcijas un struktūras. Viens šāds sadarbības formāts, par ko runā profesors, tomēr sekmīgi funkcionē jau kopš 1991. gada. Baltijas Asambleja – Baltijas valstu starpparlamentu sadarbības organizācija ar jau gandrīz 20 gadu pieredzi. Tā darbojas kā konsultatīvs un kooridinējošs forums, kurā tiek diskutēti visām trijām Baltijas valstīm nozīmīgi jautājumi. Un šādai kopdarbībai ir arī praktiski un uzskatāmi rezultāti: Krievijas karaspēka izvešana no Baltijas valstīm, kopējas Baltijas ekonomiskās, izglītības un informāciju tehnoloģiju telpas radīšana; likumdošanas saskaņošana ar ES prasībām, Baltijas Asamblejas balvas literatūrā, mākslā un zinātnē iedibināšana, kā arī virkne citu sadarbības piemēru, kas vainagojušies panākumiem. Baltijas Asambleja ir ne vien izrādījusi iniciatīvu, bet arī veikusi reālas darbības jautājumos, kuru aktualitāti, domājams, apstrīdēt varētu retais. Piemēram, enerģētikas problemātika. Tas, ka šie jautājumi ir būtiski ne vien ekonomiskās, bet arī politiskās drošības kontekstā, nav jaunums. Esam centušies ne tikai formulēt problēmas un vērst uz tām uzmanību, bet arī spēruši praktiskus soļus, koordinējot enerģētikas problemātikas jautājumus ar beniluksa un ziemeļvalstīm. Tāpat ir ticis domāts un spriests par vienotiem zāļu iepirkumiem Baltijas valstīs. Savukārt, lielisks pierādījums tam, ka esam tikuši pāri kaimiņu nenovīdībai un skaudībai, kas laiku pa laikam uzplaiksnī Baltijas valstu starpā, bija Baltijas valstu kopējs atbalsts Igaunijai eiro ieviešanai. Protams, runa nav tikai par cēlu žestu. Jāapzinās, ka eiro ieviešana Igaunijā būs ieguvums visam reģionam. Ja reiz viena no Baltijas valstīm būs pievienojusies eirozonai, arī pārējām tas nozīmēs lielāku stabilitāti, un, jā – arī drošākas perspektīvas ilgtspējīgai izaugsmei.
Tā kā vairāku gadu garumā pats esmu strādājis šajā organizācijā un arī to vadījis, varu ar pārliecību teikt, ka, lai gan mums paveras aizvien jaunas sadarbības iespējas, tomēr esošo nenovērtēšana un atteikšanās no tām būtu neprāts un izšķērdība, ko nevaram atļauties.