Ap Rīgu jau viss izskatās gandrīz kā Eiropā, bet kā, pabraucot caur nomaļākām pilsētām un pagastiem? Līdzās ļoti skaistām dabas ainavām redzam pussagruvušus šķūņus, pamestas fermas ar izsistiem logiem, noplukušas ēkas. Protams, ir arī izņēmumi, bet to nav daudz.
Ārpus lielajām pilsētām ir grūti ar darba vietām, daudzi jaunieši pēc studijām neredz perspektīvu savā mazpilsētā vai vēl nesenajā pagastā. Rezultātā šīs teritorijas pašlaik lemtas aizaugšanai un degradācijai. Ir skumji, redzot, ka tie jaunieši, kuri vēl dzīvo ciematā, bieži vien pulcējas pie vietējā veikaliņa, lai kopīgi iztukšotu kādu divlitrīgo plastmasas alus pudeli. Tie, kas grib ko vairāk, aizbrauc projām, un stāvoklis nepārtraukti pasliktinās. Uzņēmēji jau arī atver jaunas darbavietas tuvāk lielpilsētām un tur, kur ir labas kvalitātes ceļi. Ko lai dara?
Augstas amatpersonas no Izglītības ministrijas braukā pa nule izveidotajiem novadiem un konstatē, ka lauku skolas ir pustukšas un lietderīgāk tās esot slēgt. Bet kāpēc neviens mūsu valstī nedomā par to, kā nodrošināt līdzsvarotu attīstību, kā ierīkot darbavietas laukos un motivēt jaunos speciālistus atgriezties pēc studijām dzimtajās mājās? Vai tad Latvija beidzas pie Rīgas un lielpilsētu robežām? Mēs esam tik neliela valsts un pat tad nespējam vai negribam to attīstīt vienmērīgi? Mēs taču varam Latviju veidot skaistu, modernu, sakoptu visā tās teritorijā – tā, lai pašiem būtu prieks un lai tūristiem būtu ko rādīt.
Tie, kam ir 40 un vairāk, varētu atcerēties, ka pat sliktajos sociālisma laikos bija izdomāts, kā aicināt jaunos speciālistus uz laukiem. Solīja gan dzīvokļus, gan ātrāku rindu automašīnas iegādei, vietu bērniem bērnudārzā un vēl daudz citu priekšrocību. Mūsu labi izglītotie ierēdņi noteikti lieliski pārzina šīs vēstures liecības. Kāpēc šobrīd nav nekādas motivācijas sistēmas, lai piesaistītu jaunos speciālistus laukiem?
Ja valsts to gribētu, tad varētu ļoti vienkārši motivēt – kaut vai piecu gadu laikā dzēšot studiju kredītus, ja cilvēks dodas uz reģionu, kurā trūkst jaunie profesionāļi. Šajos piecos gados parasti tiek izveidota ģimene, jaunais speciālists iesakņojas, un pēc zināma laika būs piepildījums arī bērnudārzā un skolā.
Valsts pienākums ir veidot šādu politiku, pats no sevis tas nenotiks! Protams, reģionos ir vajadzīgas darbavietas, kuras galvenokārt veido uzņēmēji. Arī šeit valsts politikai ir būtiska loma. Uzņēmējiem izdevīgāk ir celt ražotni tuvāk pie lielceļa, gāzesvada, dzelzceļa... Ja valsts vēlētos, lai reģionos rodas darbavietas, tad jāmotivē arī uzņēmējus ieguldīt savu kapitālu teritorijās, kuras valsts noteikusi par atbalstāmām. Un tā nav tikai Latgale, bet teritorijas visā valstī, kurās ir pustukšas skolas. Šīs skolas ir labs indikators, jo daudzas no tām 100 gadus ir bijušas vajadzīgas, bet nu pēkšņi jāslēdz, jo pietrūkst skolēnu. Varbūt tieši šos signālus derētu izmantot, lai pārzīmētu valstī atbalstāmo teritoriju karti.
Ir uzņēmēji, kas patriotisku jūtu vadīti iegulda kādā nomaļākā vietā, taču viņu uzņēmējdarbība ir stipri apdraudēta. Pa dubļainu un sliktu ceļu ne bizness labi veicas, ne tūristi grib braukt ciemos. Vai tad būtu sarežģīti 30% no valsts ceļiem paredzētām investīcijām novirzīt uz reģioniem, kur uzņēmēji iegulda naudu un rada jaunas darbavietas. No tā iegūtu gan uzņēmēji, gan iedzīvotāji, gan novads, kurš būs pārliecinājis uzņēmēju ieguldīt savus līdzekļus laukos.
Šīs abas motivācijas shēmas – jaunajiem speciālistiem un uzņēmējiem – ir viegli realizējamas un faktiski pat neprasa papildus līdzekļus valsts budžetā. Jautājums vairāk ir par to – vai mums ir vai nav vajadzīga apdzīvota un attīstīta valsts visā tās teritorijā?