Viena vienīga vilšanās

Bet tagad iedomāsimies pretēju situāciju. Amerikānis, kurš, teiksim, 10 gadu vecumā būtu pametis Ameriku un nu, pēc60 gadu prombūtnes kaut kur PSRS dziļumos, atgriežas savā Amerikā. Domāju, viņu pārņemtu ne mazāka vilšanās, kā tos letiņus, kas tāpat savulaik pameta Latviju. šis amerikānis no brīnumiem un pārsteiguma pat sastingtu, redzot, ka baltie kopā ar melnajiem ne tikai iet vienā skolā un brauc vienā autobusā, bet pat precas savā starpā un ražo brūnganus bērnus. Vēl trakāk - melnos vairs nelinčo, bet viens no viņiem pat sē''z Baltā nama ovālajā kabinetā. Baznīcās uzdejo roku un iešņauc marihuānu. Bet Teksasā spāņu valodu dzird biežāk kā angļu! Vēl trakāk - bruklinā katrs otrais buldurē krieviski un veikalu izkārtnes krievu valodā! Jeņķi ar krieviem kopā brauc kosmosā! Tādam amerikānim liktos, ka visa pasaule sagriezusies šķērsām. Un tagad iedomājieties, ka šis atbraucējs amerikānis tur štatos sāktu mācīt pārējos, kā pareizi dzīvot pēc saviem vecajiem priekšstatiem. Viņu taču izsmietu un labākajā gadījumā ievietotu attiecīgajā klīnikā. Tāpat ir ar mūsu, latviešu amīšiem, kuri brauc te raudzīties un meklēt Ulmaņa Latviju. Viņi tik piemirsuši, ka laiks iet tikai uz priekšu un nekad atpakaļ.

Mīļie amīši! Man jūsu patiesi žēl. Arī mans onkulis- tēva brālēns te pārbrauca, un tāpat vīlās visā. Viņš gan neiedomājās, ka tikai tāpēc, ka viņš no štatiem, tūdaļ ceļams prezidentos. Pat krieviski mācēja - iedomājieties, bija iemācījies Ulmaņa laikos. Bet tikpat atpalaicis no realitātes, kā te visi, kas sabraukuši cerībā, ka tūdaļ šos liks vismaz par ministriem, ja ne prezidentiem. Lai izprastu šodienas Latviju, būtu nepieciešams vismaz 10 savas apzinīgās dzīves nodzīvot padomju sistēmā, citādi jums ne Latvijas cilvēkus, ne procesus šeit neizprast. To nespēja arī VVF. AR latviešu valodas mācēšanu vien ir stipri par maz. Viss ir mainījies, bet jūs esat palikuši turpat, kur pirms 60 gadiem. Bet domājat, ka jūs te uzskatīs par kaut kādiem Rietumu gudrajiem. Nē! Jūs bieži vien savā stulbumā sitat pušu vietējo visprastāko klerku, bet jūsu iedomātās ambīcijas brīžiem ir apbrīnojamas. Daudzus no jums iegriešanās šeit, Latvijā interesēja tikai viens mērķis - atgūt savu senču, radinieku, brīžiem visai attālu un apšaubāmu, bijušos īpašumus un veiksmīgi tos uzsist gaisā un tad ar dolāriem atgrieztiez atkal atpakaļ pāri dīķiem. Tieši jūs bijāt galīgi aplamās, bīžiem pat noziedzīgās privatizācijas galvenie ideologi. Pat mani gribēja viena vācu latviete ielikt par savu bijušo senču māju pārvaldnieku (kaut māju ne reizi mūžā nebija redzējusi, kur nu vēl cēlusi vai ulmaņlaikos pirkusi), lai izmetu no turienes 50 gadus dzīvojošus absolūti nevainīgus tādus pat latviešu ļautiņus. Tad man arī pieleca, kādi jūs īstenībā esat un ko te, lielīdamies ar patriotismu, patiesībā gribat - nepelnītu godu, slavu un mantu. Kaut man radu lielākā daļa pēc kara palika Rietumos, atvainojiet, nav ne mazākā iemesla jūs uzskatīt par pārākiem kā te uz vietas palikušos. Čau, Tantīt, brauc vien mājās!

Dubultpilsonības priekšrocības - šodien sniedz konsultācijas demokrātijas attīstībai Latvijā, a rītdien jau konsultē Sāru Peilinu par post-padomju telpu AustrumEiropā ?