EI, JŪS TUR. Koncertuzveduma recenzija

ej dillēs, nomierinies un mēģini tikt vaļā no aizvainojuma. kļūdīties var katrs. Bet mūzikas pasaulē šādu virstalanta līmeni var sasniegt retais. Par to paldies.

Gribās teikt --ei, jūs tur ---NEGRIBAM NEKO PAR KALNIŅU VAIRS DZIRDĒT..............NEKO NEKO NEKO ........ IR IESTĀJIES MĒNESS NORIETS....

Notikums, kura nebija jeb pārdomas sēžot Spīķeru koncertzāles balkonā Gribētu pateikt dažas savas, absolūti privātas domas, saistībā ar 28. maija koncertu Spīķeru koncertzālē. Konkrēti runa būs par koncertu, kurš sākās 19:30, vēl konkrētāk par tā otro daļu, Imanta Kalniņa rokoperas "Ei, jūs tur" jauno lasījumu. Domāju, ka daudz citi, tāpat kā es, šo notikumu bija gaidījuši ļoti ilgi, un ziņu par rokoperas jaunu versiju, uzņēma ar patiesu prieku. Taču šobrīd vienīgais ko varu pateikt ir – droši vien arī šādai interpretācijai ir tiesības uz eksistenci. Koncerta pirmā daļa, kurā tika izpildīta akustiskā mūzika, ar nelielām elektronikas piedevām bija lieliska, un radīja cerības, ka arī turpinājums būs līmenī. Līdz šim man ir zinās, un paša rīcībā ierakstos esošas divas "Ei, jūs tur" versijas. Pirmā ir 1984. gada ieraksts, kurā uzstājas rokgrupa "Pērkons" kopā ar kori "Daile", un otra 1986. gada LTV versija. Abas zināmas, abas skatītas un ik pa laikam atkal un atkal ar prieku lietotas mājas apstākļos. Tas arī lielā mērā nosaka to, ka teksts ir praktiski zināms no galvas. Tāpēc trešo versiju gaidīju ar lielu nepacietību. Sākoties koncerta otrajai daļai atlika tikai vispirms neizpratnē iekšēji palekties, un tad konstatēt – "Jā, sagaidīju...." Sagaidīju ko tādu, ko absolūti nebiju gaidījis. Visas labās režisora ieceres, vokālās grupas dziedājums, solisti un viņu teksts vienkārši pačibēja. Vai nu tā tiešām bija režisora ideja (kam es gan negribu ticēt), vai arī līdzekļu neesamība (kas liek izvēlēties lētāko pieejamo tehniku un skaņu režisorus) vai kas cits, bet... Visa rokopera bija kā dziedātāju izmisīgas pūles pārbļaut un pārkliegt rokgrupu. Bet kā mēs zinām, tad tas tīri tehniski nav izdarāms. Līdz ar to teksts, ja vien jūs to nezinājāt no galvas, pazuda vispār. Nu izņemt dažas klusās vietas, kurās pavadītāji nespēlēja, vai spēlēja mazāk. Īpaši sāpīgi manuprāt tas ir vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt – tas nav gluži rok vai pop koncerts, kurā ir vienalga ko dzied, jo teksts pamatā tāpat neko nenozīmē, vai arī nozīmē gaužām maz. Šeit tekstam ir ļoti liela nozīme, un tam ir jābūt sadzirdamam. Otrkārt – man žēl solistu, kuri tā centās. Žēl, ka tiešām lieliskā Ditas Lūriņas dziedāšana vienkārši pazuda basa mudžeklī. Bet viņa kā izrādās dzied bezgala labi. Vismaz man tas bija pārsteigums. Kopumā šis iestudējums atstāja samērā neveiksmīgais vai nevērīgas haltūras iespaidu. Vai arī rasola, kurā visi komponenti, katrs pats par sevi bija lieliski, taču pavārs tos nebija mācējis samērīgi sajaukt kopā. Līdz ar to jau atkal nākas baudīt Latvijas koncertiem tik raksturīgi situāciju, kad iespējams pie pults vai kas varētu būt vēl ticamāk, skaņu režisora austiņās viss skan labi, bet klausītājiem jābauda nejēdzīga dunoņa. Katrā gadījumā man nav izprotams kāpēc izrādes režisors un skaņu režisors vai operators nevarēja novērtēt skanējumu vairākās telpas vietās, un veikt atbilstošas korekcijas. Nedomāju, ka tas finansiāli vai laika ļoti sadārdzinātu šo projektu. Bet ja arī sadārdzinātu, tad tam būtu skaidrs ieguvums – reāls mākslas darbs ar savu vērtību. Vēl jo vairāk, ja zinām, ka šajā koncertā klāt bija cilvēks, kuram tas gatavots kā dāvana. Šoreiz atliek secināt, ka dāvanas vietā sanāca pamatīga haltūra. Protams pieļauju, ka zālē bija kāda vieta, kurā viss arī skanēja lieliski un sabalansēti, taču balkonā tā nebija. Vēlreiz jāsaka, ka žēl, jo bija visi nepieciešamiem komponenti, lai būtu bijis notikums, un būtu bijusi māksla.

Sorry "absolūtu EL&P nezināšanu!!!"

Rakstā teiktais "flautas un ģitāru improvizācijas atgādināja par Emerson, Lake & Palmer estētiku" liecina par autores absolūtu EL&P. 70 gadu roka mūzikā flautu spēlēja Ian Anderson grupā Jethro Tall