Iļja Lagutenko. Troļļu emocionālās dienasgrāmatas

Tur viņu kādudien ar trešo piegājienu arī sazvanīju — vēlu, vēlu vakarā, kas tajā pusē ir agrs jo agrs rīts. Uldis Rudaks. Šogad angļu grupas Portishead un The Verve pēc desmit gadu ilgas klusēšanas izdeva savus jaunos albumus un nosauca tos vienkārši Third (Trešais) un Forth (The Verve albums pēc skaita patiešām ir ceturtais, bet skaidrs, ka vārdu spēles labad izlaists viens burts un iznāk Uz priekšu). Iespējams, ar to norādot, ka, kaut ko tik ilgi gaidot un beidzot sagaidot, nosaukumam nav nozīmes — galvenais ir fakts. Vai ir kāds iemesls tam, ka arī Mumiy Troll albumam ieliek vienkārši kārtas skaitli? Iļja Lagutenko. Mēs patiešām šajos gados esam izdevuši septiņus albumus, un šis ir astotais. Esam izdomājuši pietiekami daudz skaistu nosaukumu, tāpēc varbūt pienācis laiks kautrīgi veikt uzskaitījumu par paveikto? U.R. Es gan neteiktu, ka īpaši kautrīgi — tomēr dubultalbums ar krāšņu noformējumu, kas rosina pirkt, nevis "novilkt" dziesmas no interneta. I.L. Ja mērīsim kautrīgumu ar materiāla daudzumu, tad, ja katrs sekotu mūsu piemēram, šī pasaule kļūtu daudz skaistāka un interesantāka. Runājot par noformējumu, es vismazāk domāju par to, vai cilvēki tur kaut ko "pumpēs" vai "nepumpēs" — tā ir šī laika tendence, no kuras neaizbēgt. Es tomēr esmu tāds visai vecmodīgs savos uzskatos par to, kā jāizskatās platei. Esmu izaudzis ar savu mīļāko mūziku, kuru cienu ne tikai mūzikas, bet arī vāciņu dēļ, jo vāciņi ir turpinājums koncepcijai, kas saklausāma dziesmās. Visus šos desmit gadus mēs bieži nevarējām izdomāto realizēt dzīvē, jo daudz kas bija atkarīgs no ierakstu kompānijām un tehnoloģiskiem apsvērumiem. Šoreiz, savā astotajā albumā, mēs atļāvāmies sev greznību kontrolēt plates izdošanu no paša sākuma līdz beigām. Mūsu klausītājiem tas laikam ļoti iepatikās, un viņi, par spīti savai datoru lietošanas prasmei un iespējai to "nopumpēt", tomēr ir devušies uz veikalu un albumu pirkuši. Izrādās, ka esam rīkojušies pareizi — dzimtenē pēc pārdošanas cipariem albums bija pirmajā vietā. Tas, vai klausītājs tērēs savu sūri grūti pelnīto rubli, nebūs atkarīgs no kaut kādiem radio ēteriem un nebeidzamiem televīzijas šoviem, kur rēgosimies, bet no tā, cik daudz savas sirds mēs būsim ielikuši albumā. Tur viss ir absolūti godīgi — lūk, kādas mums ir attiecības ar klausītājiem.U.R. Nesen runāju ar Mārtinu Goru no Depeche Mode. Viņš stāstīja, ka tagad ir sacerējis ļoti daudz dziesmu, jo pārtraucis dzert, kaut pirms tam baidījies atmest, ka nesanāk otrādi. I.L. Mani kā Depeche Mode cienītāju tas ļoti iepriecina.U.R. Viņi gan neplāno izdot dubultalbumu kā jūs un daudzas dziesmas atstās "aiz strīpas". I.L. Manuprāt, Mārtins Gors ir viens no brīnišķīgākajiem komponistiem populārajā mūzikā pēdējās desmitgadēs, tāpēc es priecājos, ka viņa veselība uzlabojas un ir tik pozitīvs skats uz dzīvi — laikam jau Santabarbaras klimats un gaiss arī palīdz un atstāj labu iespaidu. Tas ir kādu divu stundu braucienā no Losandželosas, kur es atrodos.U.R. Kā vispār klājas tajā pasaules daļā, kur viss notiek ar kājām gaisā? I.L. Te ir mūžīga vasara — ir, protams, cilvēkiem savas problēmas un vilšanās. Viss nav tik vienkārši, kā šķiet, pirmo reizi šeit ierodoties — Kalifornija ar savu radošo potenciālu vilina daudzus māksliniekus un mūziķus, jo tādu cilvēku īpatsvars, kas domā par savu mūziku un citām radošām izpausmēm, te ir daudz lielāks nekā jebkurā citā pasaules daļā. Ir šeit savi plusi un mīnusi, bet te valda radošais gars.U.R. Tu tur esi pārcēlies uz dzīvi? I.L. Šeit esam ierakstījuši savas pēdējās divas plates — tas bija vairāk ekonomisku apsvērumu un laika apstākļu dēļ. Tagad notiek pārrunas par mūsu plates izdošanu gan ASV, gan Lielbritānijā, turklāt krievu valodā — lai cik tas būtu dīvaini, vietējiem izdevējiem ir liels entuziasms. Iespējams, vēlēšanu dēļ šeit valda tādas priekšnojautas, ka drīz pienāks pavisam citi — es ļoti ceru — daudz gaišāki laiki.U.R. Esmu vinila plašu cienītājs — pagājušogad Latvijā nopirku Mumiy Troll populāru dziesmu remiksus platē. Vai vinilā būs iegādājams arī jaunais albums? I.L. Pagaidām ne, bet tas ir plānots. Viens no formātiem, kādā tas iznāks šeit, būs arī vinils. Mēs parūpēsimies par saviem cienītājiem, kuri gribēs šo plati. U.R. Runājot par mūzikā valdošo angļu valodu, manuprāt, saprātīgajai pasaulei tā jau sen apnikusi. I.L. Tieši tā, pasaule nebeidzas ar Ameriku vai Angliju — arī Krievijā un Latvijā, Marokā un Taivānā ir lietas, ko paklausīties. Tas paplašina cilvēku redzesloku un liek viņiem saprasties labāk nekā jebkādi politiski vai ārēji ekonomiskie apstākļi.U.R. Ja tu būtu pārdevējs veikalā un kāds pajautātu, par ko ir jaunais Mumiy Troll albums? I.L. Es vienmēr teiktu, ka šī albuma unikalitāte ir tas, ka ar katru klausīšanās reizi iespējams atklāt ko jaunu ne tikai mūzikā, bet arī sevī pašā.U.R. Pastāsti par Mumiy Troll dziesmu rašanās procesu. I.L. Kad dziesmas rodas, tās kaut kādā ziņā ir manas dzīves dienasgrāmata. Tie obligāti nav dokumentāli kaut kādu konkrētu notikumu pārstāsti, bet es, noklausoties dziesmu, uzreiz atceros, kas ar mani vai ar maniem draugiem ir noticis, kur esmu bijis un ar kādiem sapņiem dzīvojis, kas noticis pasaulē… Tā vairāk ir emocionālā dienasgrāmata, un es zinu, ka daudziem maniem klausītājiem tas ir aptuveni tas pats. U.R. Vai klausītāji nebūs apvainojušies, ka esi atcēlis vairākus koncertus? I.L. Teikšu tā — iemesls ir attaisnojošs. Man piedzima meita, un es gribu būt priekšzīmīgs tēvs vismaz, kamēr viņa ir maza. Lai vēlāk, kad paaugsies, viņa nevarētu man pārmest, ka pirmās dienas ar viņu es biju nomainījis pret saviem faniem. Domāju, ka mūsu fani ir pietiekami inteliģenti un saprotoši cilvēki, kuri manā vietā darītu tieši tāpat. Manas pirmās tēva dienas dos mums visiem spēku un lādiņu turpmākajiem kontaktiem.U.R. Tu ieminējies par saviem mīļākajiem mūziķiem. Vai tie šajos gados ir mainījušies? I.L. To mūziku, ar kuru esmu sācis — ierakstus, kurus dzirdēju pirmos savā mūžā — Elviss Preslijs, Deep Purple un Džons Lenons —, joprojām cienu, bet man vienmēr bijusi patiesa interese par dažādiem mūzikas virzieniem un stiliem, nevis par kādu vienu. Piemēram, smagajā rokā man ļoti patīk grupa Motorhead, ir tādas klasiskas grupas kā Pink Floyd vai Aerosmith, kas joprojām darbojas un lieliski turas uz skatuves. Ir ļoti daudz jaunu grupu, kas, iespējams, noturēsies mazāku laika sprīdi, bet neapšaubāmi atstāj savu iespaidu uz mūzikas attīstību. Deviņdesmitajos tās bija elektroniskās grupas, piemēram, Red Snapper. Varbūt viņu vēsture nebija ilga, bet mani kā klausītāju viņi ir sajūsminājuši. Kas man patīk šodienas mūzikā — tie ir mūziķi, kas prot viegli un nepiespiesti apvienot deju mūziku ar dzīvajiem instrumentiem. Piemēram, ir tāda grupa Midnight Juggernauts vai Hot Chip no Lielbritānijas. Viens no maniem pēdējiem atklājumiem ir Kalifornijas grupa Dengue Fever, kas dzied khmeru valodā — tā ir Kambodžas valoda. U.R. Vai tev vēl daudz nerealizētu vēlēšanos? I.L. Protams! Vesels okeāns. Fantāziju un vēlmju man ir daudz vairāk nekā iespēju. Tāpēc ir ļoti interesanti dzīvot. U.R. Kad varam gaidīt jūs atkal Rīgā? I.L. Mēs ļoti gribētu ar saviem Latvijas klausītājiem tikties jau šajā ziemā — turēsim īkšķus un piesitīsim pie koka, lai šī tikšanās notiktu jau nākamā gada pirmajos mēnešos.