Albums ir tik emocionāli piesātināts, ka brīžiem šķiet, ka Imogen Heap dzied klausītājam pie pašas auss. Dziedātājas balss ir tik īpatnēja un neparasta, ka ir dziesmas, kurās ar to vien pietiek, piemēram, "Little Bird" lielāko daļu no dziesmas iztiek ar vokālu un fonā skanošiem klusiem digitāliem pīkstieniem. Kā arī "Earth", kur ritmu rada sīki sitieni, ieelpas, izelpas un vokāla pavadījums sastāv pārsvarā no citiem vokāliem.
Jau pirmā "Ellipse" dziesma "First Train Home" iekaro sirdis ar interesanto pavadījumu un sirsnīgajiem vārdiem. Ir pārsteidzoši cik cilvēciska šī māksliniece šķiet uz sašķetināto skaņu un ideju fona, jo tie, kas ir pazīstami ar Imogen Heap mūziku jau pirms "Ellipse", zinās, ka mākslinieces dzīvās uzstāšanās ir elpu aizraujošas-mūziķe katru skaņu rada pati, spēlējot klavieres un vienlaicīgi aktivizējot neskaitāmas ierīces un digitālos instrumentus. Tādēļ klausoties kompozīciju "Wait It Out" prātā nāk klipiņi, kas tika publicēti internetā ar īpatnējo mākslinieces uzstāšanās stilu. Dziesma ir līdzīga jau agrāk izlaistajām tieši pēc aranžijas, taču ne mazāk skaista.
Dziesma "Swoon" vispirms pārsteidz, jo pēc diezgan mierīgām un plūstošām kompozīcijām, ātrais ritms un elektroniskais pavadījums šķiet nevietā. Taču jau ap dziesmas otro minūti, arī šāds formāts kļūst pieņemams Imogen Heap izpildījumā-daudzveidība nekad nav nākusi par ļaunu.
Viss albums ir ļoti romantisks, ne tikai dēļ dziesmu vārdiem, bet arī dēļ šķietami trauslā pavadījuma. Tas nenozīmē, ka dziesmas ir minimāli pavadītas, tieši pretēji- Imogen Heap mīl klāt kārtas pāri kārtām, tā, ka pat skaņa, kas no sākuma šķita knapi sadzirdama, izaug par iespaidīgu efektu dziesmas kulminācijā, domāju, ka jebkurš, kas mīlējis vai mīl varēs saprast, kādēļ mākslinieces muzikālajā pavadījumā saredzama līdzība ar sirdslietām. Šādā veidā dinamika skaidri aug un kulminē dziesmā "Tidal".
"Between Sheets" ir tik jutekliska un intīma, ka gandrīz jāsarkst. Kad mūzikas kanālos var redzēt erotiskākos mūzikas video un dzirdēt vulgārākos dziesmu vārdus, ir ļoti pārsteidzoši, kad dziesma izraisa šādu reakciju-pārsteidzoši un patīkami. Pēc "Between Sheets" seko "2-1"- pilnīgi pretēja pēc noskaņas. Lai gan lēna un melodiska, dziesma gandrīz uzkurina un sanikno, ar smagu ritmu un skaistu, pat eksotisku pavadījumu, var sadzirdēt vijoles, stabules. Albums ir pārpildīts tik daudz ideju, ka dziesmas varēja šķist savstarpēji nesaistītas, par laimi rezultāts ir vienkārši aizraujošs un krāsains. Tieši šāda veida albumus gribas klausīties atkal un atkal, jo katra dziesma ir saistoša.
Imogen Heap albumā iekļāvusi arī cilvēcīgo "Bad Body Double" – tā ir par nedrošību, kas piemīt katram no mums saistībā ar izskatu, svaru un ķermeni. Dziesma sākas ar dušas kabīnes skaņām un dziedātāja pat it kā dzied no šīs dušas kabīnes. Droši vien jau ir taisnība-pat talantīgie un slavenie ir tikai cilvēki. Interesanto tematiku turpina "Aha!", spokaina dziesma, kas atgādina bērnu rotaļu un bērnišķīgie vārdi ir attapīgi sasaistīti ar nopietnām tēmām.
"Ellipse" ir arī viena instrumentāla kompozīcija-"Fire", kas pēc rotaļīgās
"Aha!", ugunskura skaņu pavadījumā it kā nomierina satrakojušos bērnus, lai pēc
tam sekotu nopietnā "Canvas". Šai dziesmai jau izlaists video un lai gan albumā
ir spēcīgākas kompozīcijas, šī ļoti precīzi raksturo Imogen Heap- romantiska,
nedaudz skumja un skaista. Noslēdzošā "Half Life" aizkustina ar savu
vienkāršību un sirsnību- māksliniece gandrīz čukst vārdus melodijai, kas
atgādina šūpuļdziesmu, kas ir tieši vietā pēc tik saviļņojoša un interesanta
albuma. Imogen Heap atkal triumfējusi!