Liekas, ka svilst
Bundzinieks ieņem vietu pie komplekta, kas izvietots krietni augstāk par skatuves grīdu, solists Pols Stenlijs pasaka slavenos ievadvārdus: "You wanted… the best. You got the best... The hottest band… in the world!", un sākas pirmā dziesma. Vienlaikus gaisā uzšaujas pirmie uguns stabi un svelme iecērtas sejā, pat atrodoties salīdzinoši tālu no skatuves. Jādomā, pirmajās rindās ir pat sajūta, ka nosvilst skropstas un uzacis. Kad skatītājs, visa šī apžilbināts, atgūstas, var sākt vērot visus četrus grupas Kiss dalībniekus tradicionālajos augtspapēžu zābakos, kas padara viņus par milžiem, un īpašajos tērpos, kas gadu gaitā ieguvuši mūsdienīgāku piegriezumu — kā no XXI un ne vairs XX gadsimta fantastikas filmām. Slavenais meikaps, kas viņu sejas daļēji slēpj, palicis nemainīgs jau gadu desmitiem. Ģērbšanās un grimēšanās pirms koncertiem viņiem paņemot aptuveni divas stundas, klausoties mūziku, un tas vienmēr esot varen jautrs process.
9.aprīlī notika Kiss Alive/35 Tour 2008 (gandrīz kā nošpikots no mums tik pazīstamā saukļa Līvi dzīvi!, vai ne?) atklāšana Vācijas pilsētā Oberhauzenē. Vai Kiss ir mainījušies šajos gados? Pašiem jau liekas, ka ne: "Nekas nav mainījies. Grupas nākušas un gājušas, brendi mainījušies, neskaitāmas reizes ir mainījusies mode, bet mēs esam palikuši un vienmēr būsim Kiss. Un mēs parādīsim, kāpēc esam Kiss un kāpēc esam kā neviens!"
Māte grib jaunu māju
Grupas centrālie tēli arī uz skatuves ir tās dibinātāji — solists un ritma ģitārists Pols Stenlijs ar balti krāsoto seju un zvaigznes aprisēm ap labo aci (The Strachild) un basists un dziedātājs Džīns Simonss sikspārņa—vampīra veidolā (The Demon). Divi pārējie grupas oriģināldalībnieki — bundzinieks Pīters Kriss un ģitārists Eiss Frīlijs, kuri bija grupu pametuši un vēlāk uz laiku pievienojušies abiem līderiem 1996.gadā pasaules turnejai, nu attiecīgi finansiālu (mazi koncertu honorāri) un personisku (aizskarošas piezīmes Simonsa grāmatā) nesaskaņu dēļ atkal grupu atstājuši. Bungas un kaķa masku no priekšgājējiem mantojis Ēriks Singers (Eric Singer), kuru nu jau arī var dēvēt par grupas veterānu — viņš pirmoreiz ienāca Kiss 1991.gadā, nomainot ar vēzi mirušo tā laika bundzinieku Ēriku Karru. Kārtējā — jau piektā — zvaigžņu vīra (The Spaceman) un ģitārista Tomija Taijera (Tommy Thayer) ienākšana grupā jau šajā gadsimtā pēc pēkšņās Frīlija aiziešanas nelaimīgās grāmatas dēļ ne tuvu netika sveikta ar urravām — vismaz iesākumā Taijers valkāja parūku un spēlēja "uz fonogrammas", tomēr Simonss noliedza, ka viņi visur joprojām parādās tikai un vienīgi naudas dēļ. Šoreiz Simonss preses konferencē, reklamējot savu jauno produktu dienu pirms turnejas atklāšanas, ir daudz tiešāks. "Ar lepnumu paziņojam, ka Amerikā mūsu koncertu antoloģija Kissology trīs DVD diskos ir pārdota ļoti labi un drīz tā nonāks Eiropas veikalu plauktos. Jums tā jānopērk, jo… manai mammai ir vajadzīga jauna māja," saka misters Simonss, velnišķīgi iesmejas un izbāž savu garo, labi trenēto mēli, kas līdz ar grimu un tērpiem arī ir grupas vizītkartes sastāvdaļa.
Bērni var lepoties
Grupa spēlē patiešām ar pilnu atdevi, lai viņiem vairs nenāktos dzirdēt kādreizējos pārmetumus par haltūrēšanu — koncerts ir lielisks un enerģijas pilns rokenrola priekšnesums, ko vienreiz izbaudīt ir vērts. Tomijs Taijers ģitāru patiešām tagad spēlē, izceļoties ar sarežģītiem soloizgājieniem, un vairs nav tikai savu priekšgājēju ēna. Bundzinieks Ēriks Singers, lai attaisnotu savu uzvārdu, ne vien izpilda fona vokālus, bet dažās dziesmās nevainojami dzied arī solo. Stenlijs savos 56 gados ir gana labā fiziskā formā un visu koncerta laiku ir līdz pusei kails. Jāatzīst gan, ne tuvu tik stiegrains un nevaldāms kā vectētiņš sešdesmitgadnieks Igijs Pops, kura recepte ir mīkla itin visiem. Mūs, žurnālistus, protams, interesē, kā šādi tēvi, kas plosās pa skatuvi karnevāla tērpos, patīk mūziķu bērniem. "Mūsu bērni var iet uz skolu lepni par to, ka viņu tēvi spēlē grupā Kiss. Un ko gribam uzsvērt visvairāk — viņi nekad nesatiekas un nespēlējas ar grupas Culture Club dalībnieku bērniem, jo viņiem, kā mēs labi zinām, nav bērnu. Mūsu bērnu ceļā nekad netrāpīsies Bojs Džordžs juniors," Stenlijs atbild intonācijā, kurā nevar nolasīt nožēlu par to, ka Bojs Džordžs ir homoseksuālists, kurš nebūs tēvs — drīzāk lepnumu par šādu sevis ar pompu pateiktu joku, kas uzsver paša heteroseksualitāti. Mūziķi arī preses konferencē īpaši uzsver gan savas vēlmes satikties ar skaistajām sievietēm valstīs, kur viņi šajā turnejā viesosies pirmoreiz (it īpaši Krievijā un Baltijā), gan priecājas par vairāk nekā 40 gadu vecām vācu fanēm koncertā, kuras pēc viņu aicinājuma atkailina un lepni izvicina savas kuplās krūtis.
Mēle, asins un uguns
Otrajam grupas līderim Simonsam tērps ļāvis gadu gaitā nedaudz apvelties, tāpat grims nosedz uzblīdušo seju. Uz koncerta beigām gan grims no sviedriem izskatās krietni paplucis un atgādina izmocītu, desmit gadus vecāku Robertu Smitu, bet, kā izrādās, asins spļaušanas skatu pirms uzlidošanas 15 metru augstumā virs skatītāju galvām tas dara vēl jo iespaidīgāku un šausminošāku nekā jaunības gados. Tāpat uguns spļaušanu un nemitīgo mēles šaudīšanu. Galu galā šis bez rokkoncerta ir arī cirks — kādā brīdī lielā augstumā ar platformām skatuves malās tiek pacelti abi ģitāristi, bet solists aizlido tālu virs skatītāju galvām, lai tūliņ, tūliņ piezemētos kaut kur pūlī, bet izrādās, ka tas ir vecais triks ar nolaišanos uz otras — mazās skatuvītes, kādai līdzīgu izmantojusi arī mūsu Prāta vētra.
Gaismu spēļu, dūmu un uguns stabu pavadīti, cits citam seko gan hiti, gan tikai lielākajiem grupas faniem pazīstamas dziesmas no daudzajiem Kiss albumiem. Grupas pēdējais studijas albums Psycho Circus iznāca pirms desmit gadiem, un jaunas dziesmas viņi ierakstīt neplānojot. "Tās tik un tā būtu mūsu labāko veco dziesmu kopijas, un mēs zinām, ka jūs koncertos gribat dzirdēt mūsu vecos hitus — Detroit Rock City, Love Gun, Rock and Roll All Nite, Shout It Out Loud… Tās ir dziesmas, kuru dēļ esam šeit. Mums nav vēlmes iet studijā rakstīt jaunu albumu — tas mums nav interesanti. Ir citi veidi, kā būt radošiem — censties būt grupai Kiss savā labākajā veidolā, ar ko esam kļuvuši par klasiķiem. Mēs tagad neatražojam savu pagātni, mēs to svinam."
Grupai atgriežoties uz skatuves pēc ilgām klausītāju ovācijām, Stenlijs saka: "Mēs darīsim visu, lai šis gan mums, gan jums kļūtu par visu laiku labāko Kiss šovu, un spēlēsim jums vēl. Šo taču jūs zināt, vai ne?" — un nodungo "Dū–dū–dū–du– dū– du– dū–dū–dūūū…" — Kiss popsīgākās dziesmas I Was Made For Loving You sākumu. Redzams, ka grupai šī dziesma, kas ir metāla un disko sajaukums, nav pati mīļākā un patīk spēlēt ko smagāku, tomēr ar to viņi līdzās T–Rex, Elisam Kūperam, Queen, Deividam Bovijam un citiem ierindojami popsīgāko 70.gadu roka hitu autoru rindās.
Koncerts noslēdzas ar neskaitāmu papīra gabaliņu izšaudīšanu pa visu Oberhauzenes Arēnu — to ir daudz vairāk nekā citos koncertos, kur tādi izmantoti. Kā sniegpārslas tie klāj ikvienu koncerta apmeklētāju, maigi kutinot ausis, degunus un vaigus.
Ne vien augstprātība
Kaut lielākā daļa grupas izteikumu preses konferencē ir klajas augstprātības izpausmes, daži tomēr ir ļoti sirsnīgi un pat skaisti. Piemēram, saņēmuši atgādinājumu no kāda itāļu žurnālista, ka pirmoreiz 80.gados viņi bez grima tikuši fiksēti fotogrāfijās Veronā — pilsētā, kas slavena ar ļoti nelaimīgu mīlas stāstu par Romeo un Džuljetu, viņi atbild: "Visi mīlas stāsti ir laimīgi, it īpaši šādi, kuros mīlestība ir tik liela, ka cilvēki tās dēļ gatavi mirt. Un ne vien gatavi mirt, bet labprātāk dodas nāvē, nevis atsakās no savas mīlestības."
Jautāti par būtiskāko momentu grupas Kiss vēsturē, ko viņi atceras vienmēr, mūziķi atbild: "Mēs esam laimīgi par katru dienu, kas mums pieder. Es ik rītu mostos ar domu, ka šī būs laba diena un viss, kas šeit notiek, ir iemesls tam, lai dzīvotu. Kiss ir ne vien daudzu paaudžu balss. Tā ir arī brīvības balss, tā ir balss, kas cilvēkiem liek sev noticēt, kā esam noticējuši sev mēs.