Kā nokļuvāt filmēšanas laukumā?
Tas bija pavisam negaidīti, jo nebiju interesējusies ne par filmēšanu, ne aktieru atlasi lomām. Pēkšņi man piezvanīja kāds no Gata Šmita komandas un jautāja: vai negribi atnākt pamēģināt? Nodomāju — kādēļ ne? Tā tas notika. Visai spontāni. Bet, ja pareizi sapratu, man tomēr nācās piedalīties atlasē, jo trīs reizes spēlēju provēs kopā ar citiem aktieriem.
Topošā filma stāsta par sešu cilvēku dzīves ceļu un situācijām viņu
dzīvē. To gan izsecināju pati, jo scenāriju man neviens nav devis
lasīt. To, kas attiecas uz manu varoni, esam izrunājuši ar režisoru.
Interesanti, ka filmā man gandrīz vai jāspēlē pašai sevi, jo manas varones Ināras Meijeres raksturs veidots gluži kā no manām rakstura īpašībām.
Kā ir spēlēt pašai sevi kameras priekšā — grūti vai viegli?
Man jau vēl ir tas pluss, ka nepozicionēju sevi kā aktrisi; esmu kā bērns, kas tikai mācās staigāt. Pat nezinu, kā ir tad, kad jātēlo. Es esmu tāda, kā jūtos, tādēļ domāju, ka pārāk grūti nebūs. Filmas uzņemšana mani jau ir ieinteresējusi, pirmo reizi redzu, kā tas notiek. Skatoties filmu, liekas — ai, tas ir ļoti viegli, cilvēki atnāk un parunājas. Bet filmēšana ir daudz sarežģītāks process: kaut kas notiek palēnināti, kaut kas — paātrināti; tiek filmēts no pieciem dažādiem rakursiem.
Kaut kāda pieredze jums tomēr ir, jo esat spēlējusi mūziklā Mūzikas skaņas.
Jā, un arī Vestsaidas stāstā, turklāt abas izrādes tika rādītas divas sezonas. Bet, manuprāt, tas ir kaut kas cits. Man pamazām sāk gribēties piekrist teicienam, ka teātru aktieri ļoti atšķiras no filmu aktieriem un ļoti reti gadās aktieri, kuri veiksmīgi var savienot teātri un filmēšanos.
Kā jūs raksturotu aktierus, ar kuriem kopā spēlējat filmā?
Domāju, man ir ļoti paveicies, jo tas ir viss Jaunā Rīgas teātra zieds: Vilis Daudziņš, Guna Zariņa, Baiba Broka, Kaspars Znotiņš un Andris Keišs. Un man nemaz nav tik trakas sajūtas — sak, ko es te daru kopā ar šīm zvaigznēm?! (Smejas.) Tie cilvēki ir tik vienkārši un tik jauki, ka brīžiem nemaz nevar pateikt — ir viņš liela zvaigzne vai tomēr nav. Viņi nemaz neuzvedas kā zvaigznes. Iespējams, tieši tādēļ man ļoti viegli gāja atlasē, kad bija jāspēlē kopā ar Keišu: viņš apsēdās man blakus, un es jutos kā līdzīga ar līdzīgu, galīgi nešķita, ka viņš varētu teikt — nu, mazā, ko tu te esi atnākusi un domā mums parādīt... Tas ļoti palīdzēja!
Ir jau nācies vecākajiem un vairāk pieredzējušiem kolēģiem lūgt padomu?
Nē, jo visus padomus saņemu no Gata, kad viņš pienāk un mazliet pakoriģē, kā esmu spēlējusi. Ar Keišu esmu mazliet parunājusies — par visām specifikām un to, kā aktiera profesiju var saistīt ar dzīvi un ikdienu, esmu jautājusi par aktieru knifiņiem.
Šīs filmas dēļ jums nācies piedzīvot diezgan pamatīgas pārmaiņas izskatā.
Filmas veidotājiem šķita, ka meitene ar tumšiem matiem varētu būt nopietnāka nekā blondīne. Tādēļ arī nokrāsoju tumšākus matus un ar šo pārmaiņu jūtos apmierināta. Jau ļoti ilgu laiku man bijuši blondi mati, tādēļ pirms kāda laika radās doma pamazām atgūt savu dabisko matu krāsu. Taču bija baigi grūti saņemties. Ja kāds cits no malas pabīda, ir daudz vieglāk.
Starp citu, arī man ir nācies dzirdēt diezgan skarbo viedokli: blondīne ar zilām acīm, ko no viņas var gribēt?! Latvijā joprojām ļoti daudz cilvēku diemžēl dzīvo kaut kādos muļķīgos stereotipos par blondīnēm, un ne tikai.
Vai, ieskatoties spogulī, nerodas drusku jocīga sajūta?
Rodas gan, bet man patīk! Esmu pat secinājusi, ka brūnmataini cilvēki ar brūnām acīm ir tādi mazliet viltīgi un noslēpumaini: ar viņiem runājot, nevar nolasīt no acīm, ko viņi īsti domā. Savukārt ar zilacainiem cilvēkiem, manuprāt, ir daudz vieglāk kontaktēties. (Smejas.)
Manai varonei filmā ir ne tikai tumši mati, bet arī brūnas acis — to panāku ar lēcu palīdzību. Ak jā, un esmu piedzīvojusi vēl vienu pārvērtību — tikusi pie gela nagiem! Parasti ikdienā staigāju ar īsi apgrieztiem nagiem, taču, tā kā filmā spēlēju bagāta cilvēka sievu, man jābūt koptai.
Ko par šīm pārmaiņām saka jūsu vecāki un draugi?
Ak dievs, es jau pati pie tām vēl neesmu pieradusi, jo tumši mati man ir tikai otro nedēļu! Draugs... Nu, tā kā viņš neteica neko, domāju, ka viņam patika. Vecāki mani vēl nav redzējuši, vienīgi fotogrāfijās pāris žurnālos. Mamma zvanīja un jautāja, vai mani pazīšot... (Smaida.)
Vai jūsu varone arī ir viltīga un noslēpumaina?
Es tā neteiktu, bet sievišķais noslēpums gan manai varonei ir. Viņa tā uzreiz neatklājas. Interesanti, ka mana varone — tāpat kā es — lieto dabisko kosmētiku. Es tiešām tam esmu sākusi pievērst pastiprinātu uzmanību: ikdienā cenšos pirkt ekoloģiski tīrus produktus, kas mūsdienās ir ļoti grūti, jo tagad maksājam par to, kā dzīvojām pirms desmit gadiem, kad viss tika piegāzts ar ķīmiju. Man tagad gribas gan tīrus salātus, gan tīru dabu; kārojas pēc svaigiem tomātiem, pēc kaut kā, kas tiešām ir garšīgs, nevis tā, kas it kā ir garšīgs. Par to pārliecinājos pati: tirgū pirktie tomāti kusa uz mēles. Kad aizgāju un nopirku Mārupes tomātus veikalā Rimi, tie pat nesmaržoja, un tiem absolūti nebija tomātu garšas! Tādēļ kaut kas jādomā un jādara, lai cilvēki šīm lietām pievērstu uzmanību.
Tad jau jums pašai vajadzētu mazliet pareklamēt zaļo dzīvesveidu.
Man tiešām ir tāda doma, un pat radušās dažas grandiozas idejas, turklāt ne tikai par šā dzīvesveida reklamēšanu.
Tā kā pati tagad filmējaties, vai varat pavērtēt pēdējo gadu latviešu kino sasniegumus?
Šad tad aizeju uz operu un teātri, bet latviešu kino gan īpaši neesmu
sekojusi līdzi, arī no jaunajām filmām neko neesmu redzējusi, bet tagad
gan nāksies to darīt. Neesmu pat vēl redzējusi Rīgas sargus... Kauns,
vai ne? Bija pietiekami daudz visādu notikumu, tādēļ vienkārši
nesanāca. Taču tagad, kad manā dzīvē ir tāds pagrieziens, domāju, ka
šis tas arī mainīsies un daudz vairāk interesēšos par kino. Varbūt
parādīsies vēl kāds darbiņš šajā jomā. Tad jau manīs.
Izskatās, ka āķis lūpā ir un gribēsies filmēties vēl un vēl?
Gribēsies gan! (Smejas.) Iespējams, tā varētu būt komēdija, jo man ļoti gribas pamēģināt spēkus šajā jomā. Bieži vien, kad kaut ko stāstu draugiem vai ģimenei, visi aizrautīgi klausās un smejas, un man ļoti patīk viņus uzjautrināt. Taču pieļauju, ka filmēties komēdijā varētu būt ļoti grūti, jo stāstīt anekdotes tā, lai visi smejas, nemaz nav viegli. Starp citu, Gata jaunā filma būs kriminālkomēdija, tā ka šajā žanrā spēkus mazliet būšu izmēģinājusi.
Nojaušu, ka filmēšanās pie Šmita nav īpaši viegla...
Tiesa, jo darbs ir ļoti intensīvs — visas dienas garumā. Piemēram, vienu epizodi filmējam gandrīz piecas stundas... (Nopūšas.) Bet Gatis kā režisors gan ir ļoti jauks. Viņš visu dara bez stresa, tā nemanāmi; nav tā, ka stāvētu aiz muguras kā bargs vagars. Man pašai jāizvērtē, kas ir svarīgāk — kāds atpūtas mirklis vai tomēr tas, lai es pēc iespējas labāk izdarītu to, ko režisors man ir licis. Man ļoti patīk operators, kurš strādā filmā. Viņš kopā ar Gati Šmitu ir mācījies vienā no prestižākajām Ņujorkas kinoskolām. Viņam ir svaigs skatījums uz kino, bet nevajag baidīties, ka filmā viss būs sataisīts ačgārni! (Smejas.) Jo tiem, kam šādas lietas nepatīk, tiem nekad nepatiks; kam patīk — tiem patiks.
Pēdējā nedēļa arī jums pagāja Jaunā viļņa zīmē. Bijāt Dona stiliste vai atbalstītāja?
Vairāk atbalstītāja, jo pilnībā biju viņu nodevusi profesionāļu rokās — par Dona izskatu rūpējās Laimas Vaikules stilists, kuram uzticējos, un priecājos par to, kas tika darīts.
Runā, ka tieši jūs Donam ieteicāt ataudzēt garākus matus.
Jā, bet man jau liekas, ka viņš ir smuks tāpat! (Smejas.)
Vai nav bail, ka viņam pēc šī festivāla uzradīsies faņu klubiņš?
Nē, es par to ļoti priecāšos, jo tas taču ir tik jauki! Jo vairāk, jo labāk. Tas taču ir labi, ja dziedātājam parādās pielūdzēji. Pret to ir jābūt veselīgai attieksmei, jo ir lietas, ko nevaram kontrolēt, un ir situācijas, pār kurām nevaram būt noteicēji. Vienkārši jādzīvo ar pozitīvo domāšanu un jāpriecājas par to, kas ir dots. Vismaz man tā liekas, un es pati tā cenšos darīt.
Pašai nav radusies vēlme nākamgad mēģināt startēt Jaunajā vilnī?
Līdz šim gadam es par to nebiju domājusi, jo nejūtos vēl tik spēcīga.
Nākamajā gadā trenēšos un mācīšos, un tad jau redzēs, kā būs. Protams,
jaunam dziedātājam piedalīšanās šādā konkursā ir labs atspēriens,
īpaši, ja viņam tur labi veicas. Var iepazīties ar citiem māksliniekiem
un sarokoties ar tādiem metriem kā Krutojs. Man pret viņiem ir milzīgs
respekts — gan pret Raimondu Paulu, gan Zigmaru Liepiņu, gan citiem.
Bet, kā jau teicu, jāskatās, kā būs nākamgad. Eirovīzijā gan laikam
vairs nemēģināšu. Vismaz pagaidām noteikti nē.
Neesat sākusi domāt par profesijas maiņu? Varbūt bez dziedāšanas un kino darāt vēl ko citu?
Šo to jau esmu darījusi. Žurnālā Sīrups biju stilistes asistente; man ir bijis diezgan daudz privāto fotosesiju. Bet tas ir tā — ja ir iedvesmas brīdis. Ja nav, labāk neko nedarīt. Piemēram, tagad man ir iedvesma filmēties, un es to labprāt arī daru. Dziedāšanu gan neesmu pametusi: nesen man iznāca singls, ko sarakstījis Gaitis Lazdāns un kas tagad skan Latvijas radiostacijās un iekļuvis Muzikālajā bankā.
Tad jau droši vien domājat par jaunu albumu un koncertturneju.
Par koncertturneju — pilnīgi noteikti! Dziedāt un koncertēt man vienmēr
ir paticis — kopš brīža pirms septiņiem gadiem, kad uzstājos kopā ar
Lauri Reiniku un Ladybird. Tad koncertējām visā Latvijā un mums bija
trīs koncerti nedēļā. Tās bija jaunas emocijas un jautri pārbraucieni.
Iespējams, tagad man vairs negribētos koncertēt tik bieži, bet divreiz
mēnesī būtu jauki. Jau drīz vien būs jāapvieno viens koncerts ar
filmēšanos, bet, šķiet, esmu veiksmīgi to samenedžējusi.
Uzstāsieties viena pati vai kopā ar Donu?
Viena. Kopā nedziedam jau baigi sen. Iespējams, kādreiz mēs vēl varētu dziedāt kopā, bet tad jau laiks rādīs…