Ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīginstrumentu grupu divos koncertos – 28. februārī plkst. 19 Dzintaru koncertzāles Mazajā zālē un 1. martā plkst. 17 Ventspilī koncertzālē Latvija – tiksies Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošā māksliniece Vineta Sareika. Savā izvēlētajā koncertprogrammā pasaules mūzikas elites vijolniece kopā ar saviem domubiedriem rosinās klausītājus uz pārdomām par dzīvi un mūžību caur Bārbera, Šūberta un Hartmaņa filozofiskākajiem opusiem.
Redzēju, ka jūs ietināt savu Stradivāri vijoli lakatā, pirms likt futrālī. Tieši gribēju vaicāt, kā jūsu īpašā vijole sadzīvo ar ziemu un mīnusiem? Vai tā prasa īpašas rūpes?
Man laimīgā kārtā ir diezgan kvalitatīvs futrālis. Tas kompensē temperatūras svārstības. Parasti Latvijā problēmas ir tad, kad ir vēl aukstākas ziemas. Gaiss ir sauss, koks saraujas. Līdz ar to citreiz man pat ir gadījies, ka stīgas atskaņojas un tapiņas neiztur spiedienu. Līdz ar to gaiss visu laiku speciāli ir jāmitrina. Ir speciālas iekārtas, kuras ieliek futrālī, lai mitruma līmenis būtu vienāds.
Vijole jums droši vien atdara par šīm rūpēm?
Jā, bet, paldies dievam, viņa nav tik cimperlīga kā citi senie instrumenti, lai gan viņa ir ļoti sena – 1685. gada Stradivāri vijole. Ar viņu apieties ir diezgan viegli.
Vai vijole mēdz jūs vēl pārsteigt ar savām iespējām? Izdodas vēl atklāt jaunas nianses?
Vijole mani pārsteidz ik dienas. Jaunā repertuārā robežas arvien tiek noteiktas no jauna. Sevišķi – klusākajās vietās. Niansēs viņai robežas ir vienkārši neaptveramas. Tu vari tās meklēt ik dienas. Tā ir lielā atšķirība starp senajiem, ģeniālajiem itāļu instrumentiem un mūsdienu vijolēm. Esmu spēlējusi arī tās, man pašai arī pieder viena moderna vijole, kas ir ļoti augstas kvalitātes, bet tieši klusajās vietās Stradivāri instrumentam krāsu gamma ir fantastiska. Nevaru pateikt, no kā tas ir. Tā ir mistērija.
Jūs šosezon esat Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošā māksliniece. Kā izprotat šo statusu un rezidējošās mākslinieces funkcijas? Kā jūs šajā lomā jūtaties?
Es to izjūtu tā, ka man ir laime ar šo fantastisko orķestri, ar kuru man jau ir diezgan sena vēsture, satikties un mijiedarboties atkal. Mums ir bijusi skaista sadarbība iepriekšējās sezonās, bet šajā sezonā man ir bijusi tā laime atgriezties vēl un vēl savādākā ampluā – gan kamermūzikā, gan kā šoreiz – atskaņojuma vadītājai bez diriģenta. Tas vienmēr ir liels izaicinājums, jo katram mūziķim tiek prasīta liela iedziļināšanās, jo tur izpaliek diriģenta zizlis, kam var uzticēties un kurš rāda ceļu. Šeit es ļoti bieži, pati spēlējot vijoli, nevaru visu parādīt, tāpēc katram mūziķim ir jāzina partitūra un jābūt aktīvam dalībniekam. Tā ir pavisam cita sadarbība, nekā esot solistei ar orķestri. Tā ir dualitāte, kad ir orķestris ar diriģentu kā viens organisms un solists, kurš pienāk klāt no malas. Ļoti retos gadījumos orķestrī rodas nepieciešamā simbioze, kādu es esmu pieradusi piedzīvot, spēlējot desmit gadus kvartetā. Tā ir kamermuzicēšana. Tikko sarunājām, ka sezonas noslēgumā Mālera 6. simfonijas atskaņojumā būšu arī koncertmeistares lomā. Sadarbība ar Nacionālo simfonisko orķestri man ir ļoti intensīva.
Vai no atskaņojuma vadītājas lomas nav viens solis līdz diriģentei?
Nē, tādu ambīciju man nav. Man liekas, ka ir jādara tas, ko esi mācījies un kur ir sajūta, ka vari kvalitatīvi izdarīt. Zinu, ka daudzi kolēģi no instrumenta pāriet uz diriģēšanu, un es kaut kādā ziņā to saprotu. Mani interesē saspēle vienlīdzīgā līmenī, šis formāts, kur var acu augstumā sastrādāties ar kolēģiem, ir perfekts. Lielas formas skaņdarbos diriģenta funkcijas, protams, ir nepieciešamas, tomēr reizēm distance, man liekas, ir pārāk liela – mūziķi, kas ir pakļautībā, un mūziķi, kas visu nosaka.
Vai arī atskaņojuma vadītājs, līdzīgi kā diriģents, nosaka skaņdarba interpretāciju, vai tas ir liels ansamblisks kopdarbs? Kā tas notiek?
Protams, kad es ierodos uz pirmo mēģinājumu, man galvā ir gatavs plāns, kā es to iztēlojos. Mēģinu tajā virzienā mūziķus vadīt, bet esmu arī pilnīgi atvērta jauniem impulsiem. Tas ir neizbēgami. Ja priekšā nav diriģenta, tad ir ļoti svarīgi, lai arī no citām mūziķu grupām nāk impulsi. Citādi tas nebūtu līdzsvarā. Šodien mēs ar pārējiem stīgu grupu koncertmeistariem mēģinājām piecatā, pirms nākamnedēļ tiksimies ar visiem mūziķiem (intervija notika 20. februārī – U.A.) tieši, lai pārspriestu šo plānu un tas būtu vienots virziens.
Februārī jums ir pēdējā uzstāšanās kopā ar Berlīnes Filharmonisko orķestri, kur jums bija gods būt pirmajai sievietei koncertmeistarei. Daudzus pārsteidza jūsu lēmums atstāt šo pasaulslaveno orķestri. Vai varat, lūdzu, pastāstīt par sava lēmuma patiesajiem iemesliem? Vai jutāties apdraudēta savā radošajā daudzpusībā?
Jā, pagājušonedēļ nospēlēju pēdējo programmu. Esmu ļoti pateicīga par šo pieredzi, par visu to, ko esmu tur ieguvusi un iemācījusies. Tas manā dzīvē bija ļoti, ļoti interesants posms. Kā jau kādreiz dzīvē ir... Pirmkārt, man jāsaka, ka diemžēl ne viss, kas spīd, ir zelts. Negribēju prestiža un zināmas stabilitātes vārdā atteikties no kaut kādiem saviem sapņiem un iedomām, kā es redzu mūziku un kā es to gribētu izdzīvot. Ar visu respektu pret Berlīnes filharmoniķiem, kā viņi muzicē un cik ļoti augstā tehniskā līmenī tas notiek, diemžēl jāsaka, ka man personīgi tur bija sajūtams daudz par daudz ego un pārākuma sajūta. Tas man traucēja tīri cilvēciskā ziņā. Protams, to nevar vispārināt. Nav šaubu, ka arī šajā orķestrī spēlē ļoti daudz fantastisku cilvēku, bet kopējā sajūta pēc trim gadiem, sākumā no maziem impulsiem, tomēr izauga pārāk nepieņemama. Vienkārši jutu, ka tā ir pārāk dārga cena, un brīvībai tomēr nav cenas. Kādā brīdī man likās – tā nav mana vieta.
Pieminējāt arī ieguvumus. Kā bija satikt, piemēram, maestro Zubinu Metu?
Jā, bijis ļoti daudzi vērtīgu momentu, saskarsme ar fantastiskiem diriģentiem. Daudz spēlēju arī ar diriģentu Kirilu Petrenko, no viņa es tiešām ļoti daudz iemācījos tīri metodiskā ziņā – kā viņš vada mēģinājumus un spēj maksimāli īsā laikā tikt pie rezultāta, ļoti vērtīgs bija viņa iedvesmojošais skats uz mūziku. Saskarsme ar daudzajiem solistiem ir ļoti svarīga un liela bagāža, par ko esmu pateicīga.
Tālākais ceļš jums ir skaidrs? Vai tagad ir pārdomu brīdis?
Kuram cilvēkam tad kaut kas ir skaidrs (smejas). Es zinu, ko es darīšu rīt un nākamnedēļ.
Ar Artemis Quartet šobrīd laikam nenotiek sadarbība?
Viss ir atvērts. Es nesteidzos tagad aizpildīt tukšumus. Pēdējos gadus esmu jutusies kā vāvere ritenī. To redzu arī citu mūziķu dzīvē. Man tagad ir pienācis brīdis, kad es vienkārši gribu pabaudīt un mazliet atpūsties. Tagad sociālajos medijos viss ir jāatspoguļo un kaut kādā veidā jāpierāda sev vai kādam citam, ka tu esi pieprasīts un ka tev visu laiku ir, ko darīt. Tāds mežonīgais skrējiens. Dažreiz tas ir tāds skrējiens aiz inerces. Daudziem cilvēkiem tā nav iekšējā būtība. Tu pakļaujies tam visam, kas apkārt notiek, atteikt projektus nav pieklājīgi, mēģini nevienu nepievilt. Beigās no tā zaudē kvalitāte un nav varbūt vairāk tā svaiguma un degsmes. Man liekas, ka tas ir daudz svarīgāk. Nezinu, cik tas būs iespējams, bet gribu gadā sagatavot kaut vai divas programmas un maksimāli tajās iedziļināties, lai tajā būtu kāda substance.
Pastāstiet, lūdzu, par savu izveidoto programmu koncertam Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē un Ventspilī koncertzālē Latvija. Izvēlētie skaņdarbi ļoti tieši reaģē uz šo laiku, īpaši Karla Amadeja Hartmaņa 1939. gadā komponētais skaņdarbs Concerto funebre. Sakritības ir pat biedējošas. Jūs izjūtat vajadzību par to runāt šobrīd arī mūzikā?
Protams, programmas tiek izplānotas un izdomātas labu laiku iepriekš, un tobrīd, kad iecerēju šo programmu, vēl nebija tik neaprakstāmas sajūtas, ka šie skaņdarbi ir kā šī laika spogulis. Hartmaņa darbs ir vienreizējs savā intensitātē. Kā Evaņģēlijs. Tur neviena nots nav dekoratīva vai skaista. Tur nav izlikšanās. Tas viss ir pa īstam. Šajā skaņdarbā ļoti liela nozīme ir katram akcentam, katram tenuto, katram tintes triepienam partitūrā. Skaņdarba tapšanas konteksts bija baiss. 1939. gads. Vācijā pie varas bija nākuši nacisti. Hartmanis, kā pats to dēvēja, devās iekšējā emigrācijā – atslēdzās no pasaules, nekur vairs nerādījās. Viņa skaņdarbi netika atskaņoti kādus 15 gadus. Viņš bija izolējies no visa apkārt notiekošā, jo viņam tas bija absolūti nepieņemami. Concerto funebre bija rakstīts kā protests – izmisuma, sašutuma sauciens, kā dvēseles kliedziens klusumā. Pilnīgi zosāda pārņem, kad domā par to, cik ļoti tas kaut kādā ziņā atsaucas arī uz šodienu. Viņš šajā skaņdarbā pašā sākumā izmanto husītu korāli. Tā ir atsauce uz brīdi, kad nacistiskā Vācija anektēja Čehoslovākiju. Korālis izskan pavisam pianissimo, pavisam, pavisam klusi, bet tur ir jūtams pretestības un nepadošanās gars. Visa skaņdarba laikā tas iziet cauri visdažādākajām fāzēm un izjūtām. Kad jau liekas, ka viss ir zaudēts, pēdējais korālis izskan uz diminuendo un trīs reizes atkārtojas, tad ir pavisam klusums, un visi mūziķi kopā spēlē caurstrāvojošu disonantu akordu. To var interpretēt dažādi – kā naža dūrienu vai ārprātīgu vēlmi tam visam pretoties.
Lasīju raksturojumu, ka tā ir dvēseliska, intelektuāla bezcerība, kas tomēr noved līdz cerībai.
Jā. Visa programma, arī ar Bārbera slaveno Adagio un Šūberta Meitene un nāve, ir tumša un dramatiska, un varbūt izmisuma pilna programma, bet to nenoliedzami caurstrāvo arī cerības un ticības momenti, pie kuriem mums ir jāpieturas un kas šodien ir ļoti svarīgi. Es personīgi nesaprotu, kāpēc šis Hartmaņa skaņdarbs ir tik reti atskaņots. No visiem solo koncertiem, ko man ir gadījies atskaņot, tas ir viens no spēcīgākajiem un jēgpilnākajiem. Šis, manuprāt, ir viņa spēcīgākais opuss. Es daudz klausījos arī viņa citus skaņdarbus – arī solosonātes vijolei ir ārkārtīgi sarežģītas, var pirkstus izlauzt. Hartmaņa Concerto funebre ir samērā kompakts, tur nav nekā lieka.
Ir arī mūziķi, kas paliek savā komforta repertuārā. Izklausās, ka jums ir svarīgi arī paplašināt klausītāju zināšanas un muzikālo gaumi?
Ir jāatrod līdzsvars. Piemēram, Bārbera Adagio ir ārkārtīgi populārs, daudz dzirdēts skaņdarbs. Kā viens rumāņu diriģents teica – tas ir kā skatīties zvaigznēs. Tu tās redzi katru vakaru, katru nakti, bet vienmēr tās liekas fantastiski skaistas. Bārbera Adagio ir it kā zināms, bet katru reizi tas mierinājums, ko šī mūzika sniedz, ir tik īsts. Šūberta Nāve un meitene ir superhits (smejas). Es šo skaņdarbu ļoti daudz esmu spēlējusi ar Artemis Quartet oriģinālajā kvarteta versijā. Pārlikumā stīgu orķestrim būs savādākas krāsas, lielāks dramatiskais spēks. Atvainojos Gustavam Māleram, kurš taisīja šo pārlikumu, es no tā mazliet atkāpos. Daudzās pasāžās, kur Šūbertam ir mākslinieciska brīvība un rubato, atļāvos atstāt kvarteta versiju. Tas būs salikums no orķestra un kvarteta epizodēm. Arī šeit mūžsenā tēma – jauna meitene un nāve, kontrasts starp dzīvību un nāvi, dualitāte un ārkārtīgi spēcīgi kontrasti. Kā jau Šūberta mūzikā, robeža starp asarām un smaidu ir grūti nosaucama. Domāju, ka publikai tā būs ļoti dziļa un interesanta pieredze.
Jūs esat spēlējusi pasaules izcilākajās koncertzālēs. Kā jūs raksturotu koncertzāli Latvija un Dzintaru koncertzāli?
Protams, vieglāk ir spēlēt zālēs, kur ir laba akustika. Koncertzālē Latvija laikam esmu spēlējusi tikai divas reizes. Man šķiet, ka tur ir ļoti dzidra un rezonējoša atmosfēra. Man patīk arī koncertzāles dimensijas tāpat kā Dzintaru koncertzālē. Tās nav pārāk lielas zāles, kur ir iespējama tiešāka komunikācija ar publiku, tev neliekas, ka tu spēlē pats sev un skatītāji ir kaut kur kilometra attālumā.
Vasarā Mežotnes pilī jums būs kamerprogramma kopā ar pianisti Amandīni Savarī, kuru ilgās sadarbības dēļ dēvējat par savu mūzikas māsu.
Jā, bet pirms tam būs vēl viens koncerts 13. martā Mūzikas namā Daile. Jaunā ansamblī kopā ar pianisti Laumu Skridi un beļģu fantastisku klarnetisti Annelīnu van Vauvi. Ar viņu esmu tikusies pāris reizes dažādos festivālos savādākos sastāvos. Tā bija viņas ideja, viņa mūs abas ar Laumu uzrunāja. Šī programma būs pilnīgs kontrasts Dzintaru programmai. Ļoti gaiša, koša un krāsaina, ar daudziem visdažādākajiem raksturiem bagāta. Stravinska Zaldāta stāsts, Bartoka Kontrasti, Ravēla Čigāniete, Satī viencēliena baleta Parāde pārlikums trio svīta no operas Parāde, Hačaturjana Klarnetes trio, Mijo svīta Ceļotājs bez bagāžas. Mežotnē ar Amandīni Savarī koncertā dalīsimies pārdomās par laika ritumu un tā atspulgiem dabā. Amandīne atskaņos Jāņa Petraškeviča Klusuma balsi, tālāk Džordžes Enesku skaņdarbs Impressions d’enfance/Bērnības iespaidi – ļoti vizuāls darbs, programmatiska svīta, kurā desmit miniatūrās poētiski attēlots dienas un nakts ritums. Vēl programmā būs Pētera Vaska gaišās un vasarīgās vijoļsonātes Sonata Estiva pirmatskaņojums Latvijā, un noslēgumā skanēs skaistā Johannesa Brāmsa Sonāte vijolei un klavierēm La mažorā.
Vai jūs turpināt arī savu pedagoģisko darbību?
Jā, es pasniedzu kamermūziku Berlīnes Mākslu augstskolā, tuvākajā laikā gaidāmas arī dažādas meistarklases Latvijā, arī Krakovā un Parīzē.
Kā jūs izjūtat mijiedarbību ar studentiem? Esat teikusi, ka mācāties no viņiem.
Katru gadu man ir arvien lielāka interese un bauda dalīties ar to, ko es pati esmu iemācījusies vai guvusi skatuves pieredzē. Man tas šķiet ļoti interesanti. Par mūziku runāt ir ļoti sarežģīti – rast pareizos vārdus un terminus. Strādāju ar studentiem, kas ir jau sasnieguši noteiktu tehnisko līmeni. Vairāk ir runa par mūziku, interpretāciju. Citreiz ir jāpacīnās, vakaros sēžu un domāju, kā es būtu varējusi to pateikt kodolīgāk un precīzāk. Es pati ļoti daudz ko iemācos no pedagoģiskā darba – kā formulēt savas domas. Citreiz vari parādīt priekšā, bet citreiz ir jāatrod pareizais apzīmējums. Kad ir runa par interpretāciju, reizēm lūdzu studentiem paskaidrot, kāds ir šīs pasāžas raksturs. Es negribu uzspiest. Nav jau pareizu un nepareizu atbilžu. Ja es pateikšu, ka šajā vietā it kā pūš vējš, tad viņš savu mūžu vairs no tās bildes netiks vaļā un nevarēs izdomāt pats savu. Mēģinu uzsvērt, ka vienalga, kāds ir tavs vēstījums, bet vēstījumam noteikti ir jābūt. Brīdī, kad spēlē uz skatuves, ir jābūt par 400 procentiem pārliecinātam par savu taisnību. Kad nokāp no skatuves, tu jau vari sākt apšaubīt, ko tu esi izdarījis (smejas). Lai pārliecinātu publiku, pašam ir jābūt ļoti pārliecinātam.
Kur jūs tagad dzīvojat – Berlīnē vai Latvijā?
Berlīnē. Tagad sanāks vairāk braukāt nekā Berlīnes filharmoniķu gados, bet bāzes vieta ir Berlīne. Mēģinu braukāšanas kaut kā sabalansēt.
Esat Vācijā iedzīvojusies? Nepietrūkst Latvijas?
Tas nav tālu, dzīvojam diezgan tuvu pie lidostas. Man liekas, ka līdz Rīgai ir īsāks ceļš nekā līdz Vestfālenei, kur pie vīra ģimenes ir jābrauc piecas stundas.