Radīšanas mūzika

Tikai tāds sīkums... Kopš kura laika Ženēvu latviešu valodā sauc par "Genfu"?

Jā, protams, visas šīs `skaņas` ir komplicētas, jau sākot ar K. M. Vēbera Oberona burvju raga balsi. Taču vidējam un virsvidējam latvietim nepieciešams arī kāds īss pateicamais ar virsraksta funkciju un TAD tālāk katrs var interpretēt, analizēt/sintezēt , atšķetināt un aizplīvurot. Taču arī vienkārši pateikt, ka Vāgneram ir `Mežs` (jo tur un ap to un tajā un tā sakarā [ (iekš) Waldweben] viss notiek) taču neko nepalīdz, tad jau `šalkās` vismaz sadzirdama gan šalkšana, gan alkas, gan ilgas un nemiers, neziņa un cerība un viss, ko sirds vēlas (kā Princim iestāsta Pilots, nevarēdams iztapt līdzi zēna vēlmei redzēt SAVU jēriņu un piedāvājot tā vietā universālu neredzamu jēriņu necaurredzamā kastē).

Iespējams "rauschen" uztveres un tulkojuma problēma ir romantiskā dabas skaņu kā noslēpumaina, izredzētajiem dzirdama "vēstījuma" traktējumā. Līdzīgi kā Šlēgelim tajā pantiņā, ko Šūmanis izmantoja par moto savai "Fantāzijai". "Rauschen" paplašinot līdz šādiem apmēriem, "šalkas" izklausās tādas kā maķenīt formālas un ikdienišķas.

Tik tiešām gan darbības vārds `rauschen` , gan lietvārds Rauschen` sasitīts ar skaņām, bet gana dažādām: šalkt, čaukstēt, čabēt, čalot. `Waldesrauschen` ir Listam; Vāgnera gadījumā ir `Waldweben`, taču arī tam atbilstošākais droši ir `Meža šalkas`.

Raksts nu gan ir pārintelektuāls. Katrs var interpretēt un saklausīt Vāgnera mūzikā, ko tik vēlas. Tas pats taču notiek ar latvju rakstiem, kur skaistajam un meistarīgajam darbam tiek piedēvētas visfantastiskākās kosmoloģiskās teorijas, kas taču pašai audējai visdrīzāk ne karsoņa murgos nerādījās. Tāds jau laikam ir dižu māxlas darbu liktenis, kad to radītājs pats vairs nespēj tos skaidrot un aizstāvēt, katra paaudze un laikmets to ļauj saskatīt citā gaismā.

Prātā palicis, ka Rauschen ir šalkoņa nevis plūdums, bet negribētos sašķobīt šo gaisa pili.

Skat! Paldies par precizējumu. No seniem laikiem atmiņā aizķēries daudzskaitlis. Nu vismaz šāds labums no raksta un tā komentēšanas. Paldies.

`Des Nibelungen` ir vienskaitlis, tāpēc ir Nībelunga gredzens.

skatiens aizķērās vēl aiz maza sīkuma - rakstā vairākkārt pieminēts "nībelunga gredzens". Tā būtu it kā līdz šim pasaulē matīts būtu "Nībelungu gredzens", ķipa - Der Ring des Nibelungen.

Kārtējā bezjēdzīgi postmodernā interpretācija. Vāgneram neinteresēja nekādas safantazētas teorijas par kosmosa izcelšanos. Nībelunga gredzenā viņš runā par Rietumu civilizāciju, tās sākotnējo saiti ar zemi, sākotnējo grēku pret Dabu, 19. gs. nogurušo aristokrātiju un inteliģenci, liberālo kapitālismu Nībelungu dzimtas tēlos un nepieciešamību pēc jauna ģermāņu vadoņa. Tas arī viss, neko tur nav jāfantazē.

es nevaru, es nespēju, sitiet mani nost, saprast, kā trijskanis (kaut kāds labemoltrijskanis) kvartsekstakordā var tikt uztverts kā ievads mi-bemolam??? Nositiet mani un uzstādiet man šo mibemolu par kapakmeni. Un nodziediet "jautru dziesmiņu" no tetraloģijas uz krāsmatām. Kā vadmotīvs var palikt mi-bemol? Ne vārda par mi-bemol funkciju "labemola kvartsekstakordā", kas nozīmē tikai to, ka vēlāk seko mi-bemols, kuru ir ievadījis mi-bemols... Bet varbūt tā ir simetriskā mūzikas "pirmlīnija" (VĻluspa), kas sākas ar vārdiem "tie bija aizlaiki"... Bet varbūt Dienai vajag saspļaut saujās un pirms drukāt jebkādas iespējamas muļķības, palūgt kādas more or less terminoloģijā kompetentas personas padomu.

Pirm (Ur) sākumi Nībelunga gredzenā spēlē atgriezenisku lomu arī harmoniski nepārtrauktajā "pirm — mibemolā (Ur — Es), ko Reinas zelta priekšspēlē izpilda kontrabasi. Šī simetriskā mūzikas "pirmlīnija" sasaucas ar edisko VĻluspa, kas sākas ar vārdiem "tie bija aizlaiki" (Urzeit war es). Arī pie Voglindes Weia! Waga! (Viļņi! Atkāpieties!) vadmotīvs paliek mibemol (Es) — tā labemol trijskanis pavadījuma kvartsekstakordā tiek uztverts kā ievads vēlāk sekojošajam mibemolam. ---------------------------- - Tas šķita piemērots atbilstīgi nupatās sasniegtam riņķreibuma reibumleņķim.

Vai, paldies. Tu mani iedvesmoji vēl vienai pasāžai, kas to pašu vēsta: `Alles endet, was entstehet,/ Alles, alles rings [NB! - fast Rings!] vergehet...` (Mikelandželo dzeja Hugo Volfa dziesmā; Valtera Heinriha Roberta-Tornova atdzejojums).

Paldies! Gana gards sakāmais.

Vēl viena brīnišķīga pamattēze: Alles hat ein Ende, nur die Wurst hat zwei... Tak arī ar Gēti sasaucas...