Diriģents intervijā Kultūras Dienai atzīst, ka televīzijai ir nenormāls spēks: O!Kartes akadēmija, Koru kari. Tomēr, ja šādam korim būtu jānodzied a cappella dziesma, tas to nespētu, pārliecināts M.Sirmais.
Viņš arī kritiski izsakās par skolu reformām kontekstā ar to, ka būs grūtāk skolēniem veltīt individuālu uzmanību. "Mēs zaudēsim pārāk daudz, visu tikai nogriežot: šņak, šņak! Protams, viss sākas ģimenē: ko vecāki domā, kur viņi bērnus aizved. Uz lielveikalu svētdienā? Trūkst laika, spēka? Bet padomju laikos māmiņām nebija tik ilgu bērna kopšanas atvaļinājumu kā tagad. Mēs pavisam citādi augām. Visu veido vide – vienalga, vai esi dzimis mazā pagastiņā vai
lielpilsētā. Tā veido personību, tautu, mūsu garīgumu, sapratni par dzīves kvalitāti un estētiku."
Viņaprāt, reformas mērķim jābūt – ja līdzekļu ir maz, izlietot tos tā, lai tie tiešām nestu vislabākos augļus, maksimāli izmantojot pedagogu talantu. Tomēr tā tas lielākoties nenotiek.
Kā uzskata diriģents, agrāk nācās ļoti daudz strādāt un mācīties, iekams varēja kaut kur izbāzt degunu kā jaunais mākslinieks. Piemēram, stingra atlase bija arī savulaik populārajā konkursā Ko tu proti?. Tagad bez jebkādas izglītības piedalās šovā un jau ir personība, bet vēlāk saprot, ja pietiek spēka, atjēdzas un saprot, ka tas ir bijis tikai murgains sapnis un patiesībā nekāda zvaigzne viņš nav, spriež M.Sirmais.
Uz jautājumu, vai pats bieži pārvērtē vērtības, viņš atminas neatkarības atgūšanas un robežu atvēršanās laiku, kad viss, kas gāzās iekšā, sākumā likās satriecoši - sākot ar vecām lupatām, seriāliem un popkornu. "Bet paiet laiks, un tu saproti, ka tas ir mēsls, ka tā nav nekāda vērtība," spriež diriģents.
Viņš vērš uzmanību uz to, ka tagad tik daudz valstiskā līmenī tiek runāts par to, ka Latvijai vajag domāt par stratēģiju, domāt lielās līnijās un iet uz lieliem, globāliem mērķiem, lai starptautiskā līmenī iekarotu savu vietu. To saka
par ekonomiku, bet, viņaprāt, to pašu varu teikt par kultūru.
"Nu kam ir vajadzīgi šādi dziedātāji, kurus ražo televīzija? Latvijas kontingentam? Labi. Un tālāk? Vai šī ir prece, produkts, kas spējīgs konkurēt pasaulē? Mēs aplaužamies, kad popa un roka grupas, kuras dievinām Latvijā, tālāk netiek. Jo tur vajadzīgs kaut kas vairāk: Elīna Garanča, Baiba Skride, Andris Nelsons, Aleksandrs Antoņenko, Egīls Siliņš, Latvijas profesionālie kori. Tā ir kultūras prece pasaulei. Kvalitāte, kuru arī es vēlos pārstāvēt," saka M.Sirmais.
Viņš uzskata, ka ir jāstrādā starptautiskā līmenī - ar savām nacionālajām vērtībām, bet tā, lai uzrunātu pasauli. Kultūrā, sportā, ekonomikā, visās jomās.
Visu Ineses Lūsiņas interviju ar Māri Sirmo lasiet sestdienas Kultūras Dienā.