Tā gadās reti: jau ienākot izstāžu zālē, ir redzams, ka gaida aizraujošs piedzīvojums. Par spīti iekšējam skeptiķim, kurš brīdina uzmanīties no nepilnībām, neatbilstībām, vēlamā uzdošanu par esošo, piedzīvojums notiek. Tāpēc secinājums – pretēji recenzijas žanra principiem – jāpasaka jau sākumā: mākslinieku Ati Jākobsonu var apsveikt ar lielisku izstādi, kuru apskatīt var ieteikt ikvienam.
Tomēr par visu pēc kārtas. Mūkusalas mākslas salona Lielajā zālē Atis Jākobsons izstādījis liela izmēra ogles zīmējumu ciklu, divus videoekrānus, kuros notiek kaut kas nesaprotams, un instalāciju – objektu uz grīdas, kas atgādina tumšu spoguli, bet, spriežot pēc smaržas, tomēr ir kādas šķidras vielas baseins. Izstādi papildina skaņa (Kaspars Groševs), tā ka var apgalvot, ka tas ir vienots veselums, kas adresēts visām skatītāja maņām, izņemot tausti: kā liecina maza bērna plaukstas nospiedums uz kāda zīmējuma apakšmalas, darbi tiešām ir trausli, fiziski viegli ievainojami. Toties tie atstāj spēcīgu, monolītu iespaidu.
Izstādei dots nosaukums Dark Matter, proti, tumšā matērija jeb viela. Nosaukums attiecas uz mākslinieku interesējošo tematiku – kā vēsta populāri avoti, tumšā matērija esot kaut kas tik liels, ka Visums aizņemot tikai mazu daļu no tās. Turklāt tumšā matērija neesot ne redzama, ne izmērāma… Mani, kas lielos jautājumus labprātāk liek mierā, savaldzināja nosaukuma daudznozīmība, kas ļauj to tulkot arī burtiskā, piezemētā veidā. Tiešām, ogle ir tumša viela, senākais materiāls, kas lietots zīmēšanai. Pelni kopā ar saistvielu ir izmantoti gadu simtiem, lai radītu tumšāko krāsu, kas pieejama māksliniekiem. Ata Jākobsona darbos ogles iespējas izmantotas pilnā mērā: no niansētām toņu pārejām līdz blīvam vienlaidu klājumam, kas ir tik melns, cik vien var būt.
Nav grūti pamanīt, ka zīmējumiem piemīt trešā dimensija – tie rada telpas ilūziju, un tie ir piederīgi tēlotājmākslas žanram, proti, kaut ko attēlo. Tomēr ainas ir fascinējoši noslēpumainas – sižetus veido ainavām līdzīgi foni ar ģeometriskas formas objektiem centrā. Tiesa, ainavas, kuru elementi vietām iezīmēti itin skaidri, piemēram, debešķīgas mākoņu grēdas vai ūdens viļņi – sveicieni jūru lielmeistarēm Vijai Celmiņai un Dacei Lielajai – drīzāk ir fantastiskas vai pavisam izplūst atmosfēriskos miglas mākoņos, savukārt ģeometriskās figūras mēdz būt gan plakanas (aplis, trijstūris), gan daudzšķautņainas, no tik tumšām, ka nevar saskatīt skaldnes, līdz gaismu izstarojošām. To nozīme paliek miglā tīta, taču noprotams, ka saistīta ar iztēli, vīzijām, kas, autora notvertas un pārliecinoši attēlotas, rod atbalsi skatītājā.
Tēma ir ambicioza, tomēr tā risināta ar pārliecību un konsekvenci: no 35 zīmējumiem, kas publicēti izstādes katalogā, atlasīti ap desmit. Tumšā viela Ata Jākobsona mākslā nav ieklīdusi nejauši: īpaša noskaņa, ko varētu dēvēt arī par gotisku plašā nozīmē, viņa darbos bijusi pamanāma vienmēr, lielākoties figuratīvā eļļas glezniecībā. Piemēram, ieskatoties Dienas publikāciju arhīvā, izrādās, esmu pieminējis viņa iespējamās simpātijas pret tolaik populāro emo subkultūru jau 2009. gada Mākslas akadēmijas absolventu izstādē (Akadēmijas nacionālās īpatnības, Diena.lv, 20.06.2009.). 2012. gadā Atis Jākobsons kopā ar Kati Krolli bija nominēti Purvīša balvas pusfinālam par gotiskas noskaņas iekrāsoto videodarbu Patiesība ir vienkārša.
Nav noslēpums, ka laikmetīgās mākslas pasaule piesardzīgi izturas pret emocionālām vai jebkādām citām izpausmēm, kuras nav gluži racionalizējamas. Tāpēc gan jūtas nav pazudušas no cilvēku dzīves. Drošu patvērumu tām devušas subkultūras, galvenokārt mūzika ar to pavadošo dzīvesstila anturāžu. Reti, bet parādās mākslinieki, kuri, krājoties profesionālām zināšanām, pamanās savienot subkultūru un augstās kultūras pieredzi, padarot tās pieejamas plašai auditorijai. Tieši šādā stilistiski hibrīdā formā acīmredzot ir atradis sevi Atis Jākobsons.
Tas gan nenozīmē, ka viņa darbiem nevarētu piemeklēt konceptuālas atsauces – sākot jau ar Ričarda Vilsona instalācijas žanra klasiku 20:50 (1987), kas vairākos variantos ir bijis ilggadējs Čārlza Sāči galerijas lepnums (to attāli atgādina tumšais grīdas spogulis), un beidzot ar bagātajām latviešu mākslas tradīcijām ogles zīmējuma tehnikā – Ilmāru Blumbergu un Hariju Brantu ieskaitot. Ar izstādi Dark Matter šim mazliet šķērsajam, tumšajam, taču nenoliedzami magnētiskajam virzienam pievienojies vēl viens pārliecinošs, patstāvīgs rokraksts.
Atis Jākobsons
Izstāde Dark Matter
Mūkusalas mākslas salonā līdz 20. jūnijam