Četras dienas – no 21. līdz 24. augustam – notika pirmais Liepājas teātra organizētais festivāls Teātris tuvplānā, kas pavisam noteikti uzskatāms par veiksmi. Skatītājiem bija iespēja noskatīties astoņas izrādes no Latvijas, Lietuvas, Somijas un Polijas, kā arī būt klāt dramaturgu un režisoru jaundarbu lasījumos.
Atzīšos, ka neredzēju Liepājas teātra bērnu izrādi Pasakas par Puksīti, ko veidojuši teātra dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce un aktieris Sandis Pēcis. Pārējās izrādes noskatījos, un man ir jāatzīst, ka to žanriskā un stilistiskā amplitūda bija krietni plašāka nekā Latvijas teātros sastopamā. Bet par visu pēc kārtas.
Vientuļākā aita pasaulē
Pirmo Teātris tuvplānā piedāvāja jaunās, tikko Latvijas Kultūras akadēmijas diplomu ieguvušās režisores Nellijas Spūles izrādi Vientuļākā aita pasaulē, kas tapusi Liepājas teātrī un būs skatāma tā repertuārā. Kopā ar režisores asistentu Tomasu Ralfu Ābolkalnu un dramaturgu Aleksandru Baronu radītais materiāls ir stāsts par kādu reālu notikumu: 2023. gadā Skotijas ziemeļu piekrastē tika atrasta, spriežot pēc ataugušās vilnas, teju trīs gadus pilnīgā vientulībā dzīvojusi aita. Šis gadījums sacēla pamatīgu ažiotāžu. Par ko tā liecina, mēģina pētīt jauneklīgais autoru kolektīvs, talkā ņemot trīs Liepājas teātra aktierus. Titullomā izcils ir Kaspars Gods, kurš, nemēģinot imitēt aitu fizioloģiski, tomēr pārliecinoši iemieso tās psihofiziku.
Sarunā pēc izrādes aktieris atzinās, ka stāsts ir ne tik daudz par aitu kā par vientulību, ar ko pašam nācies saskarties, iestudēšanas laikā ejot cauri šķiršanās procesam. Vientuļā aita Kaspara Goda portretiski precīzajā atveidā iet cauri savdabīgam iniciācijas procesam. Tās stāstu kāds fermeris izmanto kā peļņas avotu, padarot aitu par apskates objektu. Dažādos personāžus, kas iesaistās aitas glābšanā un komercializēšanā, kā arī ekskursantus, kuri dodas viņu aplūkot, spēlē Agnija Dreimane un Hugo Puriņš. Viņi zibenīgi maina savus personāžus, katram piešķirot vienu vai pāris rakstura iezīmju, piemēram, zaļmatainā vides aktīviste, kura, ņemot talkā burkānus, iedraudzējas ar vientuļo aitu, ir introverta un bikla, fermeris – pašpārliecināts un aktīvs. Visārprātīgākais un absurdākais, arī visvairāk kariķētais ir ekskursantu pārītis, kas runā un dara stulbības, līdz nolemj aitai dibenā iebāzt pakaramo.
Niansētais Kaspara Goda aktierdarbs gan nonāk zināmās pretrunās ar šīm karikatūrām tīri stilistiski, arī dramaturģiskais materiāls varēja būt grodāks un temporitma ziņā vairāk izlīdzināts, taču kopumā Nellijas Spūles otrā profesionālā izrāde (pirmā ir Bendes meitiņa LKA diplomdarbu skates ietvaros) vērtējama atzinīgi, tāpat kā košo, rotaļu istabai līdzīgo skatuvi iekārtojušās scenogrāfes Martas Madaras Grantiņas veikums.
Fantāzija
Polijas teātra TR Warszawa izrāde Fantāzija, ko iestudējusi režisore Anna Karasiņska, atstāja visdziļāko iespaidu no visām redzētajām. Varbūt mulsuma brīdi sagādāja scenogrāfes un kostīmu mākslinieces Paulas Groholskas vārds programmā, jo skatuve bija pilnīgi tukša – to iežogoja tikai melni aizkari – un aktieri tērpti tieši tik ikdienišķi, lai rastos iespaids – viņi atnākuši savās ikdienas drēbēs. Izrādē seši dažādu paaudžu un atšķirīgu tipāžu aktieri stāv uz Lielās zāles skatuves un minimālistiski, taču enerģētiski jaudīgi reaģē uz "autora" tekstu, ko fonā runā režisore, liekot viņiem atveidot visneiedomājamākos personāžus – cilvēkus, dabas tēlus, dzīvniekus un priekšmetus – un dažādas interesantas norises.
Polijas teātra TR Warszawa aktieri Rafals Makovjaks (no kreisās), Zofija Vihlača un Dobromirs Dimeckis izrādē Fantāzija ar minimālistiskiem līdzekļiem pilda režisores Annas Karasiņskas aizkadrā dotos uzdevumus. Foto – Magda Hikele
Dažbrīd ilustrācija ir visai burtiska (cilvēks, kurš dejo, tiešām dejo), bet dažkārt pretēja teiktajam (cilvēks, kurš dejo, patiesībā guļ zemē). Aktieri neko nespēlē, viņi stāv uz skatuves, veras zālē un ar lakoniskiem līdzekļiem ļauj nojaust iekšējos procesus, ko izraisa režisores teksts. Paradoksālā kārtā tas atstāj ārkārtīgi jaudīgu iespaidu. Izrāde izskan kā klusa oda aktieru profesijai, jo uzdevumi dažreiz ir ļoti izaicinoši. Sarunā pēc izrādes režisore atklāja, ka parasti ir vairāk vietas improvizācijai, bet šoreiz to ierobežoja tulkojuma subtitri. Izrāde vienlaikus ir kā rituāls, kurā atkārtojas situāciju maiņa, un hepenings, kas notiek šeit un tagad skatītāju acu priekšā un ideālā gadījumā nav iestudēts.
Aktieri šajā izrādē uzstājas kā priekšnesuma līdzradītāji. Īpaši gribētu izcelt aktieri Dobromiru Dimecki, kurš pamanās askētiskajam ārējam tēlam piejaukt tieši tik artistiskuma, lai raisītu skatītājos smieklus un apliecinātu pilnīgu spēju pārvaldīt savu ķermeni un mīmiku.
Porno šausmu mūzikls 2
Fantāzija sniedza tīru, nepastarpinātu aktiera tuvplāna baudīšanas pieredzi (pat par spīti Lielās zāles distancei), savukārt somu trupas Glitcher sniegums izrādē Porno šausmu mūzikls 2 pārsteidza ar atklātu grotesku un pseidonaturālistisku tuvplānu porno žanrā. Silikona falli un vagīnas, kas piestiprināti aktieriem stratēģiskajās vietās, kā arī pār skatītāju pirmajām rindām dāsni izšļāktie ķermeņa sekrēti (pavisam īstas siekalas un mākslīgā sperma un trešajā – šausmu – daļā bagātīgi strūklojošās asinis) uz mani, pirmajā rindā sēdošo, atstāja neizdzēšamu iespaidu.
Sižets par divu patēvu un divi pameitu krustu šķērsu kopošanos tiek izspēlēts žanram atbilstoši – ar multeņu govīm līdzīgu biezskropstu valgo acu mirkšķināšanu, lūpu laizīšanu un daudznozīmīgu mutes virināšanu. Tiek uzturēts arī acu kontakts ar skatītājiem, savukārt trešajā cēlienā dzimumaktu imitācija notiek jau skatītāju rindās, liekot tiem pieturēt un atbalstīt. Vienkāršais sižets ar visām seksa pozām un porno anturāžu pirmo reizi aizņem 40 minūtes, otro reizi – ar mūzikla elementiem un aktieru dziedāšanu – jau stundu, bet, kad pirmais patēvs un pameita ienāk pa kalnu būdiņas durvīm trešo reizi, skatītāji draudzīgi ievaidas, jo daudziem piezogas aizdomas, ka aktieri fiziski grūto uzdevumu gatavi izpildīt tik daudz reižu, kamēr skatītāji sāks pamest zāli… Par laimi, trešā reize izrādās pēdējā un sižetiski atšķiras no iepriekšējām, jo šausmu žanrs ienes negaidītus pavērsienus. Visas norises tiek bagātīgi slacītas ar attiecīgajam žanram atbilstošu mūziku. Ņemot vērā, ka abi aktieri (viens no viņiem atveido pameitu) un abas aktrises (viena no viņām izrādē ir patēvs) vienā Porno šausmu mūziklā jau bija piedalījušies pirms Liepājā izrādītās izrādes, viņu degsmi un 200 procentu atdevi lietai var tikai apbrīnot. Īpaši apbrīnojams ir aktrises Jozefīnes Fri darbs vienā no pameitu lomām – viņas mīmika, ķermeņa izliekšanās un kontakts ar skatītāju paliek atmiņā vēl ilgi pēc izrādes beigām.
Vingrošanas meitenes
Somijas Teatteri Takomo izrāde Vingrošanas meitenes, kas tika spēlēta Daugavas sporta zālē, arī ir atdevīga aktieru darba paraugs. Visu triju aktrišu pieredze mākslas vingrošanā teju pirms divdesmit gadiem rezultējusies autordarbā – personiskos, dažbrīd no rūpīgi saglabātām dienasgrāmatām nolasītos stāstos, ko caurvij vingrošanas priekšnesumi, kurus aktrises Katarīna Havukainena, Inkeri Hivenena un Ella Lahdenmeki paveic lieliski. Pamazām atklājas gan treneru vardarbīgās metodes, kas tikko pusaudžu gadus sasniegušām meitenēm liek ienīst savu ķermeni, gan kopumā iedresētās atsvešinātās attiecības ar ķermeni: sākot ar neesošām mēnešreizēm tievuma dēļ un beidzot ar nespēju just neko citu kā sāpes pirmā seksa laikā, kad varone paklausīgi "dara orālo seksu" (tulkojums izrādes titros no somu valodas) un pēc tam partnerim melo par sasniegto orgasmu skaitu.
Īpaša sadaļa veltīta tikpat rūpīgi kā dienasgrāmatas glabātajiem fantastiskajiem vingrošanas kostīmiem. Izrādi apmeklēja arī pavisam mazas mākslas vingrotājas treneres pavadībā, un man, sēdot viņām līdzās, bija jādomā, cik adekvāti pārsvarā krieviski runājošie bērni spēj uztvert izrādi somu valodā ar latviešu titriem. Trenere priecīga neizskatījās, jo iestudējumā tomēr izskanēja arī pie mums piekopto treniņu un attieksmes kritika.
Tas pāries
Kritika par veicamo darbu izskan arī aktiera un režisora Justa Terteļa un teātra Atviras ratas monoizrādē Tas pāries. Melnā uzvalkā un vestē tērptais Justs Tertelis, izmantojot tikai dažus rekvizītus (krēsls, līmlente), pusotru stundu notur nerimstošu skatītāju uzmanību ar monologu par aktiera darba sūro garoziņu (mūžīgo cerību nebūt viduvējam un atskārsmi, ka laikam tāds arī ir) un pusmūža krīzi. Sarunā pēc izrādes aktieris atzina, ka iestudējums ir tapis pandēmijas laikā. Kaut arī tekstā ir samērā daudz klišeju par aktiera mūžu pēc zināma vecuma sasniegšanas, Justa Terteļa sniegums ir tik harismātisks un humorpilns, ka skatītāji aplaudējot cēlās kājās.
Patina
Patina ir viskonvencionālākā festivālā redzētā izrāde. To Šauļu Valsts drāmas teātrī pēc Virģinijas Rimkaites lugas iestudējusi režisore Egle Švedkauskaite. Izrādes darbība norit ledainā, vēsi balti iekārtotā namā (scenogrāfe Ona Jucjūte), kurā mīt ģimene, starp kuras locekļiem ir noslēpumainas, mātes diktatores noteiktas attiecības. Viņa izvēlas vecākajam dēlam nākamo sievu tajā pašā dienā, kad no viņa aiziet iepriekšējā. Sieviete arī nevilcinoties piekrīt, kaut vīrieti nepazīst. Māte arī nosaka, ka jaunākajam dēlam ir jākļūst par donoru ar sirdskaiti sirgstošajam vecākajam dēlam. Izrādes stilistika aicina atcerēties nesen mūžībā aizgājušā amerikāņu režijas klasiķa Roberta Vilsona izrādes – lēnās aktieru kustības, dekoratīvās, it kā ironiskās ieņemtās pozas, ģeometriskās mizanscēnu trajektorijas, lakoniskie, melnie kostīmi (kostīmu māksliniece Elvita Brazdilīte). Režisore pēcizrādes sarunā atsaucās uz Jorga Lantima filmu Svētā brieža nogalināšana. Taču aktierspēlē pārāk bieži – un noteikti apzināti – tiek pieļauti eksaltēti un skaļi izkritieni no askētiskās formas, aktieriem sākot kliegt un žestikulēt. Tas izjauc izrādes mīklaino atmosfēru un pusotru stundu ilgo norisi padara maķenīt garlaicīgu. Pieņemu to kā ne pārāk izdevušos formas mēģinājumu.
Skices
Interesanti formas mēģinājumi toties bija skatāmi režijas skicēs un lugu lasījumos. Divi jauni režisori – Ralfs Liepa un Mārcis Broks – piedāvāja savu skatījumu uz dažādu materiālu. Ralfs Liepa bija ķēries pie rumāņu dramaturga Ežēna Jonesko lugas Pienākuma upuris, kopā ar Liepājas teātra aktieriem Gati Maliku, Rolandu Beķeri un Aneti Rimku atrādot precīzu kā pulkstenis, elegantu epizodi ar policista iejaukšanos laulāta pāra dzīvē. Savukārt Mārcis Broks, šķiet, dramaturģisko materiālu Vienlaikus radīja kopā ar aktieriem Polīnu Čerņenoku un Kārli Ērgli, veidojot horeogrāfisku etīdi par atkārtošanos, mīlestību un kādu mūku. Šajā "seansā" ar savām lugām, iesaistoties citiem dramaturgiem un visdažādāko teātru aktieriem, iepazīstināja arī Laila Burāne, Igors Šelegovskis, Marika Pudule-Indāne, Klāvs Mellis un Rūdolfs Gediņš, kā arī Aiva Birbele. Absolūti visus tekstus gribas redzēt iestudētus, un vairāki no tiem lika nožēlot, ka dramaturģiskā amplitūda teātros nav tik plaša kā piedāvātajās skicēs.
Liepājas festivāls Teātris tuvplānā kļuva par aizraujošu, daudzpusīgu teātra pieredzi, un atliek tikai cerēt, ka tas turpināsies arī pēc Liepājas kā 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas beigām (festivāls tapis ar nodibinājuma Liepāja 2027 atbalstu).