Džons Keidžs latviešu mūziķu izpratnē

Un arī 25. jūlijā dzirdētās mākslinieciskās norises izsauca asociācijas tikai ar vēl vienu citu pasākumu – iestudējumu Kagela āboli pagājušā gada martā, tāpat Spīķeru koncertzālē un ar Radio kora līdzdalību, kur tika dziedāta un spēlēta Maurisio Kagela un Jura Ābola mūzika. Tādēļ pieteikums koncertam Keidža avangards un latvieši raisīja papildus interesi, koncerta gaitā izgaisinot aizdomas par to, vai vajadzēja katrā ziņā līdztekus Keidža partitūrām atskaņot arī latviešu komponistu darbus – lai gan viss notikums galu galā atstāja dalītas izjūtas. Programmas pirmajā daļā Keidža mūziku pārstāvēja baletmeistaram Mērsam Kaningemam adresētā miniatūra Sapnis pianista Jura Žvikova lasījumā, pirmās četras daļas no cikla Sešas melodijas vijolei un klavierēm, Žvikovam pievienojoties vijolniecei Justīnei Kulakovai, un Solo balsij Nr. 17, 5, 51, 81, 89 un 27 no lieldarba Dziesmu grāmatas, uzstājoties mecosoprānam Žaklīnai Bobakai un baritonam Paulam Berkoldam, savukārt elektronisko partitūru gan šeit, gan koncerta otrajā daļā iedzīvinot Markam Bobakam. Un te nu varēja just divas stilistiski atšķirīgas iezīmes Keidža daiļradē – klavierdarba Sapnis plūstošā un harmoniskā iedaba ļāva uztvert postromantisku, viegliem pieskārieniem zīmētu jūtu pasauli (kas, starp citu, raksturīgs visiem komponista darbiem, kas 40. gados radīti sadarbībā ar Kaningemu), kura sabalsojās ar Sešu melodiju vēl jo lakoniskākajā izteiksmes līdzekļu izmantojumā panākto valdzinošo naiva minimālisma iespaidu, taču tam pretstatā Solo balsij izpaudās abstraktākā izteiksmē, teatralizētākos risinājumos un – it kā paradoksāli – nevis grafiski palsos toņos kā iepriekš, bet gan košās un vienlaikus pieklusinātās neona krāsās. Jāatzīmē, ka Keidža mūzikas pirmais aspekts atskaņotājiem padevās labāk, Jura Žvikova un Justīnes Kulakovas sniegumam izceļoties ar precizitāti un koncentrētību, kamēr Žaklīnas Bobakas un Paula Berkolda priekšnesums ar konceptuāli interesanto elektronikas iesaisti, kas solistu tembrus drīzāk slāpēja nekā pastiprināja, lika domāt, vai tikai izvēlētie interpretācijas varianti neslēpj ierobežotas vokālās iespējas. Otru tikpat nozīmīgu kontrastu veidoja latviešu komponistu klavierdarbu pretstatījums Keidža mūzikai. Lai gan nevaru teikt, ka Rīgā dzimušās Asijas Ahmetžanovas jaundarbs Ortus pašas autores atskaņojumā īpaši uzrunāja – gana profesionāli būvētam kā no kompozīcijas, tā klavierspēles viedokļa, tam tomēr pietrūka nopietnāku ideju un personiskākas izteiksmes klātbūtnes –, Andra Dzenīša Dorada un Gundegas Šmites Mercurium Keidža viedoklim par mūzikas raksturu sniedza mākslinieciski konfrontējošus modeļus. Tā Andra Dzenīša skaņdarbā nepārprotami izpaudās komponistu iedvesmojošās spāniskās vides, noskaņu un atmosfēras sakāpinātā kaisle, ko Diāna Zandberga arī pārliecinoši atainoja, savukārt Lauma Skride tikpat profesionāli pievērsās Gundegas Šmites partitūras intelektuālo impulsu pārvērtībām kūstoša metāla spozmes un citu vizuālo tēlu simboliskā atspoguļojumā skaņās. Šī dionīsiskā pasaules uztvere koncerta laikā tad arī savijās ar programmā izvēlēto Keidža darbu apollonisko iedabu, ne tikai atklājot harmonisku kopainu, bet arī atgādinot par vienu no senākajām un būtiskākajām atšķirībām mūzikas estētikā un mākslas uztverē vispār. Tomēr tā visa bija tikai koncerta pirmā daļa, otro atvēlot Džona Keidža 1970. gadā sarakstītajam darbam Dziesmu grāmatas – deviņdesmit muzikāli teatrālu miniatūru ciklam, kas iecerēts kā totāli aleatorisks, atļaujot pašiem mūziķiem izvēlēties atskaņoto fragmentu skaitu, ilgumu un interpretācijas raksturu, un kuru inspirējuši daudzi impulsi, sākot ar Ērika Satī daiļradi un beidzot ar Henrija Deivida Toro sociāli filosofiskajām idejām – un kurš tātad interpretiem ne tikai dod maksimāli plašu radošo brīvību, bet arī prasa maksimāli plašu redzesloku apvienojumā ar trāpīgu intuīciju. Te nu arī slēpjas galvenās problēmas, ar ko nācās sastapties visiem atskaņojumā iesaistītajiem mūziķiem – Žaklīnai Bobakai, Paulam Berkoldam, Markam Bobakam un trīspadsmit Siguldas meistarkursu dalībniecēm. Lai izveidotu izcilu interpretāciju brīvas aleatorikas paraugam, kas patiesībā ir kolektīvs lielizmēra hepenings, nepieciešami četri parametri – precīza stila izpratne, lieliska improvizācijas spēja, bagāta fantāzija un spoža humora izjūta. Diemžēl jāteic, ka atskaņotāji nevarēja lepoties ar nevainojamām dotībām nevienā no tiem. Vairākus no priekšnesumā atrastajiem risinājumiem var nosaukt par veiksmīgiem – piemēram, teatrālo norišu ietērpšanu Justīnes Kulakovas spēlētās vijoles skaņās, kurām tika atrasti asociatīvi iezīmīgi vaibsti, vai pūšaminstrumentu negaidīto izgaismošanos vismaz vienā epizodē, vai arī soļošanas izraisīto vienmērīgo motīvu, kas patiesībā kļuva par ritmisko mugurkaulu visai pēdējai atskaņojuma trešdaļai. Citus – par diskutabliem, piemēram, klavieru iesaistīšanu uzveduma gaitā, kas tomēr tika realizēta pārāk nedroši un epizodiski, vai elektronisko skaņu celiņu, kurš brīžiem izklausījās kolorīts un iztēli rosinošs (vietām pat tieši uz to pārvirzījās muzikālais smaguma centrs), bet brīžiem vienkārši ilustratīvs, līdz pazuda pavisam, vai anarhistu karoga vicināšanu ar attiecīga satura saukļiem, vai arī skrituļošanu apkārt koncertzālei – tiesa, tā patiešām atsauca atmiņā Hīteres Greiemas tēlojumu izcilajā Pola Tomasa Andersona filmā Naktis bugi stilā, taču ar to nesaraujami saistītās erotiskās epizodes nezin kādēļ izpalika. Vēl citus – par stilistiski nepiemērotiem, piemēram, bez latviešu tautasdziesmu citātiem lieliski varēja iztikt. Rezultātā Dziesmu grāmatu interpretācijai piemita trūkumi gan satura atklāsmē, gan mākslinieciskajā dramaturģijā, taču tajā pašā laikā atskaņotāji spēja atrast pietiekami savdabīgus un saistošus izteiksmes līdzekļus un radošās idejas un prata tās klausītājiem atspoguļot pietiekami brīvi un dabiski, lai šo priekšnesumu varētu iepazīt ar interesi. Pati būtiskākā problēma tomēr rodama kur citur – Starptautisko latviešu jauno mūziķu meistarkursu dalībnieki jau nu vismazāk ir vainojami pie tā, ka Džona Keidža mūzikai Latvijā smagi pietrūkst interpretācijas tradīciju. Ļoti ticams, ka ideju par šo koncertu raisīja šogad svinamā komponista simtgade, taču pat arī tagad, tuvojoties 2012. gada septembrim, Keidža skaņdarbi nav manāmi ne Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, ne Latvijas Nacionālās operas, ne kamerorķestra Sinfonietta Rīga, ne arī kāda festivāla repertuārā, liekot bažīties, ka nākošajā gadā piedevām tiks ignorēts arī Vitolds Ļutoslavskis un Bendžamins Britens. No šī bēdīgā aspekta izrietošais nevienmērīgums Keidža Dziesmu grāmatu lasījumā, starp citu, neattiecas uz avangarda mūziku vien – tas pats atklātos, ja Latvijā beidzot uzvestu Adāna de la Hala vai pat Klaudio Monteverdi muzikāli dramatiskos darbus, jo nekādas interpretācijas tradīcijas šeit vēl nav iedibinātas. Viss ar lielu novēlošanos jāsāk tukšā vietā. Visbeidzot – koncerts Keidža avangards un latvieši ir jau kārtējais pasākums, kuram Spīķeru koncertzāle acīmredzami izrādījusies par mazu. Nākošais hepenings būs jārīko Lielajā ģildē. Vai arī brīvā dabā.