Kino entuziastiem sākusies pirmsoskaru laika skaitīšana. Periods starp Oskara nominantu izziņošanu 14. janvārī un pašu ceremoniju 28. februārī ir jēdzīgākais posms kinoteātru ikdienā – laiks, kad līdzās peļņas projektiem un Holivudas pārspīlētajām rūpēm par jauniešu auditorijas izklaidēm uz ekrāniem nonāk cita veida filmas – darbi, kurus pati Holivuda mēra pēc mākslas kritērijiem, nevis peļņas rādītājiem. Līderu pulciņā izceļas Alehandro Gonsalesa Injarritu Cilvēks, kurš izdzīvoja/The Revenant – filma jau ieguvusi trīs Zelta globusus, turklāt nozīmīgākajās kategorijās – labākā filma (drāma), režija un aktieris. Tā ir nominēta divpadsmit Oskariem, arī te netrūkst būtiskāko kategoriju – labākā filma, režija, aktieris (Leonardo di Kaprio), operatora darbs – un virknes tehniskāku kategoriju (vizuālie efekti, skaņas montāža, skaņas mikss, montāža, kostīmu mākslinieka, filmas mākslinieka, grima mākslinieka darbs u. c.).
Patlaban nav svarīgi kalkulēt, kā Cilvēks, kurš izdzīvoja izskatās gada labākās filmas titulam izvirzīto darbu vidū – līdzās filmām Marsietis/The Martian, Istaba/ Room, Bruklina/Brooklyn, Spiegu tilts/Bridge of Spies, Trakais Makss. Skarbais ceļš/Mad Max: Fury Road, Gadsimta likme/The Big Short, Spotlight. Turklāt dažas šī saraksta vienības, piemēram, psihedēliskā drāma Istaba, finanšu pasaules amorālisma drāma Gadsimta likme un pētnieciskās žurnālistikas varoņdarbiem pedofilijas noziegumu atmaskošanā veltītā filma Spotlight, līdz Rīgas kinoteātriem vēl nav nokļuvušas.
Sensāciju kāre
Filmas Cilvēks, kurš izdzīvoja izredzes uz Oskaru galvenajā kategorijā ir labas. Darbam noteikti palīdz kvantitatīvās sensācijas potenciāls. Kas tas tāds? Neesam taču aizmirsuši, ka tik tikko – pirms gada – Oskaru kā labākā filma ieguva Alehandro Gonsalesa Injarritu Putncilvēks/Birdman un viņš pats saņēma balvu kā labākais režisors (kopumā Putnucilvēks tika pie četriem Oskariem). ASV Kinoakadēmija mīl mazas sensācijas, un fakts, ka divas viena autora filmas saņem Oskaru uz karstām pēdām viena pēc otras, ir gaužam pievilcīgs. Tomēr pieļauju, ka daudz interesantākas šajā bilancē ir Leonardo di Kaprio izredzes – rakstiņi un pārspriedumi par tēmu, vai Leo beidzot tiks pie sava sen pelnītā apbalvojuma, virpuļo kopš decembra vidus, kad notika Cilvēka, kurš izdzīvoja pirmizrāde.
Tas, ka ASV Kinoakadēmija jau n-tās reizes ir atļāvusies ignorēt vienu no izcilākajiem četrdesmitgadnieku paaudzes aktieriem, ir vismaz dīvaini (atziņa – ASV Kinoakadēmija nav nekāda patiesības ministrija, bet tāda pati cilvēcisko emociju un intrigu saēsta kopa kā liela daļa kolektīvu). Leonardo di Kaprio šī ir sestā Oskara nominācija (par Volstrītas vilku viņš bija nominēts gan producenta, gan aktiera statusā), un pat ezim ir skaidrs, ka Kinoakadēmijai vajadzētu vienreiz beigt "āzēt" Leonardo di Kaprio. Ja filmas Cilvēks, kurš izdzīvoja mērķis ir likvidēt vēsturisko netaisnību un sagādāt zvaigznei virtuozu aktiersolo iespēju, lai akadēmijai vienreiz ir skaidrs, kas ir kas Holivudā, tad tas ir izdarīts. Gods un slava Leonardo di Kaprio, gods un slava Alehandro Gonsalesam Injarritu un viņa komandai – darbs paveikts godam, ar epohālu vērienu un dzelžainu spītību. Savukārt, ja filma jāvērtē režisora darbu kontekstā, Cilvēks, kurš izdzīvoja ir viena no viņa mulsinošākajām filmām, kas nobāl citu mākslinieka darbu priekšā.
Piemēri tālu nav jāmeklē: nosaukšu kaut vai iepriekšminēto sirreāli ironisko, par Holivudas kinoindustriju un tās zvaigznēm ironizējošo Putncilvēku (2014), kas ar džezisku vieglumu un rafinētību atklāja norietējušas Holivudas kinozvaigznes fobijas un mēģinājumu atsākt karjeru – šoreiz teātrī. Var piesaukt senākus piemērus – režisora debijas darbu Kuce mīla/Amores perros (2000), 21 gramu/21 Grams (2003), Bābeli/Babel (2006) un Biutiful (2010). Šie projekti drīzāk ir art house filmas, eksperimentāli darbi ar ierobežotu komercpotenciālu (pēc lielā kinobiznesa loģikas), par spīti tam, ka daļa no tiem tapuši Amerikā. Arī līdz šim visdāsnāk apbalvoto, veiksmīgāko Alehandro Gonsalesa Injarritu darbu Putncilvēks par tipisku Holivudas stila paraugu nenosauksi, toties Cilvēks, kurš izdzīvoja ir vērtējams kā visai tipisks Holivudas produkts. Tā ir filma, kurā režisors neatļaujas īpaši eksperimentēt: viņš strādā pēc Holivudas receptēm, ļauj skatītajam izsekot mednieka Hjū Glāsa izdzīvošanas stāstam, uzsver viņa teju neiespējamo sīkstumu – varonis pārvar vienu šķērsli pēc otra un tuvojas mērķtiecīgai uzvarai.
Līdzpārdzīvojuma sajūta
Filmas Cilvēks, kurš izdzīvoja pamatā ir uz vēsturiskiem faktiem balstīts Maikla Punkes romāns Izdzīvotājs. Stāsts par atriebi/ The Revenant: A Novel of Revenge, kas iznāca 2002. gadā. Holivuda (konkrēti producents Akiva Goldsmens) tiesības to ekranizēt iegādājās vēl pirms grāmatas publikācijas – jau 2001. gadā. Sākās pagara sāga ar potenciālo režisoru un aktieru maiņu, kas finalizējās ar Alehandro Gonsalesa Injarritu un Leonardo di Kaprio tandēmu.
Romāna un filmas darbība risinās 1823. gadā skarbā mednieku kolektīvā: viņi Montānas un Dienviddakotas plašumos iegūst kažokādas. Medniekus vajā indiāņi, kuru vadoņa dusmas uzkurinājušas viņa meitas nolaupīšana. Vīru kolektīvā ir sava dramaturģija, konflikti un brutāli kašķi – Hjū Glāss (Leonardo di Kaprio) ir viens no visvairāk pieredzējušajiem un līdzsvarotākajiem starp šiem cilvēkiem. Medībās viņu pavada pusauga dēls – viņa māte ir indiāniete, kura vairākas reizes "plivinās" Leonardo di Kaprio varoņa vīzijās. Kādās medībās Hjū Glāsu smagi ievaino grizlilācis. Epizode ar milzu lāci, kas viļā un košļā Leonardo di Kaprio, ir garum gara un demonstrē specefektu perfekciju – ticamība, ka lācis šņakstinot ēd nabaga Leo pēcpusi, ir šausminoša.
Pēc gūtajiem ievainojumiem Hjū Glāss kļūst pārējiem medniekiem par smagu nastu – viņa kolēģis Džons Ficdžeralds (Toms Hārdijs) ir gatavs Glāsu piebeigt. Tomēr Glāss, kā zināms, ir izdzīvotājs, un viņa ceļojums pa Amerikas ārēm – upēm, laukiem un mežiem – nav sliktāks kā komiksfilmu supervaronim. Taču Cilvēks, kurš izdzīvoja nav kārtējā Marvel pasaciņa – tā ir filma, kura šķietami sakņojas reālos faktos, un tomēr tai labāk nepiemērot reālisma kritērijus. Lai cik reālistiski šokējošos tuvplānos Leonardo di Kaprio varoņa ciešanu un spēka ceļu rāda un filmē izcilais operators Emanuels Ļubeckis, lai cik dramatiski spēcīgi sava varoņa ciešanas nospēlē Leonardo di Kaprio, filmas norisēm un pārspīlējumiem tomēr ir grūti noticēt, par spīti režisora mērķim padarīt darbu maksimāli reālistisku.
Cilvēks, kurš izdzīvoja ir filmēts apstākļos, kas maksimāli tuvināti patiesībai, – šī nav specefektu un zaļā ekrāna filma, kas tapusi Holivudas paviljonos, bet reālā vidē – Kanādā, ASV un Argentīnā. No operatora tika prasīts pamatīgs klātbūtnes efekts – kamera filmā nirst kopā ar Leonardo di Kaprio, tā tiek apšļākta ar asinīm tuvcīņā, tā akcentē skatītāja klātbūtnes un līdzpārdzīvojuma sajūtu. Tomēr filma, kas veidota kā reālistiska ciešanu un izdzīvošanas drāma, par spīti perfektajam operatora darbam, specefektiem un absolūtajam superprofesionālismam itin visā, mulsina gan ar stāsta vienmuļību, gan Hjū Glāsa/Leonardo di Kaprio varoņdarbiem, kuri ir iespējami tikai Holivudas filmās, nevis dzīvē.
Atliek vien atbildēt uz jautājumu, kāpēc Kinoakadēmija ir tādā sajūsmā par Cilvēku, kurš izdzīvoja. Tā ir filma par Amerikas vēsturi un tās kolonizāciju, turklāt tā ir pirmā īsti amerikāniskā un holivudiskā Alehandro Gonsalesa Injarritu – kurš dzimis un karjeru sācis Meksikā – filma. Režisors ir veiksmīgi integrējies – par to arī pelna uzslavas.
Cilvēks, kurš izdzīvoja/The Revenant ****
Drāma, trilleris. ASV. 2015.
Režisors Alehandro Gonsaless Injarritu Lomās Leonardo di Kaprio, Toms Hārdijs, Domnels Glīsons