Filmas Melānijas hronika recenzija. Katarse bez garantijas

Visgrūtāk ir pārkāpt pāri sajūtai, ka es tādu filmu nemaz negribu skatīties. Negribu domāt par to, ka vispār iespējama pasaule, kurā nedarbojas veselā saprāta likumi, kurā cilvēkam kā personībai nav nekādas nozīmes, kurā sistēmas buldozers brauc pāri sīkām skudriņām un skudriņas ir pārāk inteliģentas, lai sāktu kauties un aizstāvēt sevi ar zobiem un nagiem; skudriņas paņem savus koferus un bērnus un iet, kur dzen. Nespējot ne iedomāties, ne noticēt, par ko tas viss var izvērsties.

Man liekas, tas ir neizbēgami, ka Melānijas hronika tiks salīdzināta ar Lailas Pakalniņas Ausmu, vai nu tas autoriem patīk, vai nepatīk. Ir, protams, acīmredzamas līdzības – apmēram viens vēsturiskais periods, melnbaltais attēls, izcils operatora darbs –, ir pilnīgi fiziski sajūtams spēks un vēriens, kas plūst no ekrāna (tikai Ausmā šis spēks uzbrūk uzreiz un spārda daudz agresīvāk, turpretim Melānijas spēks tikai pamazām pieņemas himniskā varenībā). Un ir viens vissvarīgākais vēstījums, kas Ausmas gadījumā tika formulēts kā: "Neesi skrūvīte!", bet Melānijas hronikā varētu skanēt kā: "Esi cilvēks!" Protams, ir vieglāk sabrukt zem necilvēcīgas un pazemojošas nastas, ļauties dzīvnieciskiem instinktiem, kurus izaicina bads, nāves bailes un bezjēdzīgi pazemojumi, bet tāpēc ir Melānija, kura dēlam saka – atkritumus mēs vēl neēdīsim... Un ir pilnīgi skaidrs, ka patiesībā viņa saka – atkritumus mēs nekad neēdīsim!

Izteiksmības koncentrāts

Pirms gadiem četriem pieciem, kad Viesturs Kairišs tikko sāka darbu pie filmas Melānijas hronika, mana pirmā reakcija bija pārsteigums – Kairišs un Sibīrijas izsūtījuma tēma likās grūti savienojami jēdzieni. Tad viņš kādā intervijā teica, ka Melānijas stāstā saskata antīkās traģēdijas vērienu, un viss nostājās savās vietās. Viesturs Kairišs, kurš nu jau gandrīz katru savu filmu iestudē kā operu, Melānijas hronikā paceļ šos paņēmienus vispārākajā pakāpē, un tas, ka filma sākas un beidzas operas namā, ir pati uzskatāmākā zīme. Pārlaicīgu abstrahēšanos no realitātes rada ainas, kurās sievietes darbojas kā kolektīvs tēls, visas ar vienu emociju un gandrīz sinhronām kustībām – piemēram, klausoties, kas notiek aiz tikko aizcirstajām lopu vagona durvīm. Un aina ar tik neoperisko saturu – kartupeļi un cūkas – jau nu pavisam ir gleznieciskas izteiksmības koncentrāts, kas varētu dzīvot arī savu atsevišķu dzīvi Latvijas kinovēsturē.

Runājot par pārlaicīgo – absolūta veiksme (lai gan – kāpēc veiksme, vienkārši totāli precīzs trāpījums, kas izdevies režisoram, kurš zina, ko viņš grib) ir aktrise Sabīne Timoteo Melānijas lomā. Pietiktu jau ar viņas netverami (un neticami) vieglo akcentu un Latvijas publiskajā telpā neapbružāto tēlu, lai rastos tas nepieciešamais vispārinājums, kas Melāniju paceļ virs lokālajiem eksistenciālās izdzīvošanas dubļiem. Tomēr papildu jaudu tēlam piešķir tas, ko šajā gadījumā mute neveras saukt par aktierspēli, – pietiek paskatīties, kā Melānija plēš bērza tāsi, kad dēls viņai jautā – un ja nu mēs izšķiramies uz mūžu?

Brīdi vēlāk, kad šķiršanās patiešām notiek (ne uz mūžu, bet to šajā brīdī neviens nezina), vēl viens režisorisks atradums ar kinovēsturē paliekošas parādības potenciālu – balss (Ieva Parša) kā pavediens, pie kura turēties lielāko sāpju brīžos. Te jāpiebilst, ka skaņa, un jo īpaši skaņu režija (Aleksandrs Vaicahovskis, Roberts Slezāks), vispār ir ļoti būtisks, formu un saturu veidojošs elements šajā filmā. Vairākās vietās skaņa atrisina problēmas vai rada atmosfēru, ko stāstījums viens pats nespētu, īpaši spilgts šajā ziņā ir trīs nedēļas ilgā brauciena noslēgums. Skaņa nošķir no realitātes visas tās situācijas, kad Melānija garīgi paceļas pāri brutālajai videi vai gāžas slimības bezdibenī, skaņa ilustrē to simbolisko stīgu, kas saista māti un bērnu, un pazūd brīdī, kad citai mātei viņas stīga tiek pārcirsta.

Atkal Aleksandrs

Un, protams, fināls. Pēc 16 izsūtījumā pavadītajiem gadiem Melānija beidzot atgriežas Rīgā – varbūt to skatītājam vajag zināt iepriekš, lai sākumā saņemtu drosmi mesties viņai līdzi filmas notikumos. Mazu brīdi piezogas viela pārdomām, ka izsūtījums attiecas ne tikai uz tiem, kas tur bijuši un ir vai nav atgriezušies, – dīvainā kārtā visi, kas apkārt Melānijai, pēkšņi liekas vainojami viņas liktenī, un tā ir šī totālā ļaunuma indīgā blakusparādība. Un tad – skats, kur un kā Melānija "satiek" savu pirms 16 gadiem pazaudēto Aleksandru. Tā ir filmas emocionālā kulminācija, kuras dēļ skatītājam ir vērts savu XXI gadsimta lutināto komforta zonu pakļaut tik sāpīgiem skrāpējumiem. Katarse, teica senie grieķi, – emocionāla attīrīšanās un šķīstīšanās, bet ne garantēta polise pret jaunām cūcībām jaunā gadsimtā.

Melānijas hronika

Režisors Viesturs Kairišs

Kinoteātros visā Latvijā

www.melanijashronika.lv